Onychomycosis (gr. onyx — nags, mykes — sēnīte) — onihomikoze, s. tinea unguium, patogēno sēņu — dermatofītu, nedermatofītu, pelējuma un rauga sēņu ierosināta hroniska, lipīga roku un/vai kāju nagu slimība, kad tiek bojāta naga un naga gultnes struktūra ar vai bez iekaisuma apkārtējos audos (paronīhija).
Pēdējos gados arvien pieaug ādas vēžu gadījumu skaits pasaulē, tāpēc dermatologi izstrādā un izvērš vērienīgas saules aizsardzības kampaņas. Atbildot uz šiem aizsardzības pasākumiem, vairāki zinātnieki un ārsti ir nobažījušies par pieaugošo D vitamīna deficītu.
Nieze ir daudzu slimību nozīmīgs simptoms — ne tikai ādas iekaisīgu slimību (piemēram, atopiskais dermatīts), bet arī sistēmisku, neiroloģisku un autoimūnu slimību (piemēram, aknu vai nieru mazspēja, multiplā skleroze, celiakija) simptoms. Nesen pētījumos pierādīta niezes lielā ietekme uz dzīves kvalitātes rādītāju pasliktināšanos pacientiem.
Atšķirt naevus no dzimumzīmes, izvērtēt, kurš naevus ir atipisks un kurš displastisks, izšķirt dažādos naevus, tos precīzi klasificēt — ar ādas veidojumu diferencēšanu “grēko” gan ģimenes ārsti, gan dermatologi, gan onkologi. Šajā rakstā šie jautājumi izskaidroti tā, lai diferencēt ādas veidojumus ikdienas darbā būtu vieglāk.
Rozācija (rosacea, latīniski “sārts”) ir ambulatorajā praksē bieži diagnosticēta slimība, kas noris hroniski — tā ir recidivējoša un klīniski izpaužas ar apsārtumu jeb hiperēmiju sejas centrālajā daļā, tās fonā vēlāk attīstās asinsvadu paplašinājumi, papulozi un pustulāri elementi, arī tauku dziedzeru un saistaudu hiperplāzija.
Sistēmas sarkanā vilkēde (SSV) nav bieži sastopama slimība, taču bieži netiek diagnosticēta, tāpēc pacienti paliek neārstēti. Tas var veicināt slimības straujāku attīstību un būtiski saīsināt pacienta dzīvildzi. Slimības ādas forma bieži tiek ārstēta kā cita ādas slimība.
Acne vulgaris ir hroniska iekaisīga mata folikula un tauku dziedzera slimība, ko izraisa pastiprināta tauku dziedzera sekrēta produkcija, pārmainīta keratinizācija, iekaisums un Propionibacterium acnes kolonizācija.
Atopiskais dermatīts ir hroniska, iekaisīga un recidivējoša ādas slimība. Aprēķini liecina, ka atopiskais dermatīts skar aptuveni 25% bērnu un 2—10% pieaugušo, slimības izplatība industriāli attīstītās valstīs pēdējos gados pieaug un ietekmē pacientu dzīves kvalitāti. [25]
Vasarā hroniskās slimības nedaudz atkāpjas un cilvēki lielāku vērību pievērš ārējam izskatam. Priekšplānā izvirzās estētiskās dermatoloģijas problēmas: kārpas, nagu sēnītes, varžacis, bet vasaras nogalē uz ādas parādās saules izraisīti hiperpigmentācijas plankumi. Šajā rakstā esam apkopojuši jaunākās atziņas, kas varētu palīdzēt pacientam cīnīties ar šīm problēmām.
Rozā jeb nepigmentētie veidojumi ir liela ādas veidojumu grupa. Klīniski tie var būt ļoti līdzīgi cits citam, taču katrā no gadījumiem atšķiras taktika: konservatīva (sistēmiska vai lokāla) vai ķirurģiska ārstēšana. Nozīme ir veidojuma anamnēzei, taču praksē ne vienmēr un ne visi pacienti spēj precīzi definēt veidojuma vēsturi.
Hronisks nogurums kļuvis arvien biežāk sastopams mūsdienu dzīvē, jo cilvēki saskaras ar lielāku darba slodzi un mazāk atpūtas. Lai gan izsīkumu bieži pamato ar stresu vai miega trūkumu, pētnieki norāda, ka nepietiekams uzturs var būtiski ietekmēt šo stāvokli.
Ar šo metodi iespējams koriģēt tuvredzību, tālredzību un astigmatismu, samazinot vai pilnībā novēršot nepieciešamību lietot brilles vai kontaktlēcas. Austrumu slimnīcā Oftalmoloģijas klīnikā jau veiksmīgi veiktas vairāk nekā 40 ICL implantācijas operācijas.
Pieaugušajiem ar hronisku nieru slimību (HNS) bez dialīzes III–IV stadijā mērena olbaltumvielu uzņemšanas ierobežošana bija saistīta ar mazāku nelabvēlīgu klīnisko iznākumu risku – galvenokārt retākām dialīzes uzsākšanām – un nebija saistīta ar standarta uzturmarķieru pasliktināšanos.
Ciete ir galvenais uztura ogļhidrāts visā pasaulē un joprojām ir nozīmīgs ikdienas enerģijas avots dažādām iedzīvotāju grupām. Pamata pārtikas produkti, piemēram, rīsi, kvieši, kartupeļi un pākšaugi, ievērojami veicina ogļhidrātu uzņemšanu; tomēr cietes patēriņa ietekme uz vielmaiņu ievērojami atšķiras atkarībā no strukturālajām īpašībām, apstrādes pakāpes un uzturvielu mijiedarbības. Arvien vairāk pierādījumu liecina, ka ogļhidrātu kvalitātei, nevis tikai daudzumam, ir būtiska loma glikēmijas regulācijā, insulīna jutībā un lipīdu metabolismā. [1-3]
Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
