Katru gadu Latvijā bērnu dzimst arvien mazāk. 2025. gadā piedzima 11 637 bērni, kas ir par 9,7 % mazāk nekā iepriekšējā gadā.
[1] Arī Eiropas Savienībā tiek novērota līdzīga tendence, kopējais dzimstības koeficients samazinājās no 1,38 bērniem uz vienu sievieti 2023. gadā līdz 1,34 bērniem uz vienu sievieti 2024. gadā, sasniedzot zemāko līmeni kopš 2001. gada.
[2] Būtu kļūdaini secināt, ka jaunieši un īpaši vīrieši mūsdienās vienkārši nevēlas bērnus.
Pew Research Center (https://www.pewresearch.org/) aptaujā ASV 57 % jauno vīriešu bez bērniem norādīja, ka nākotnē vēlētos kļūt par tēviem, savukārt sieviešu vidū šādu vēlmi pauda 45 %. [3] Lai gan šos datus nevar tieši attiecināt uz Latviju, tie parāda būtisku tendenci, ka vēlme pēc bērniem nav zudusi, taču ģimenes veidošana arvien biežāk tiek atlikta uz vēlāku laiku.
Nevis “nevēlos”, bet “vēl neesmu gatavs”
Mūsdienās daudzi jauni vīrieši uzskata, ka pirms bērna piedzimšanas vispirms jāiegūst izglītība, jāizveido stabila karjera, jānodrošina pietiekami ienākumi, savs mājoklis un drošas partnerattiecības. Līdz ar to tēva loma no dabiska pieauguša cilvēka dzīves posma arvien biežāk kļūst par rūpīgi plānotu projektu, kuru atliek līdz brīdim, kad šķietami viss pārējais dzīvē jau ir sakārtots.
ANO Iedzīvotāju fonda (UNFPA, https://www.unfpa.org/) 2025. gada ziņojums uzsver, ka patiesā problēma nav tikai zemā dzimstība, bet arī tas, ka cilvēkiem arvien biežāk neizdodas radīt tik bērnu, cik viņi paši vēlētos. Uz to norāda gandrīz katrs piektais aptaujātais. Starp galvenajiem šķēršļiem minētas augstās bērnu audzināšanas izmaksas, nestabila nodarbinātība, mājokļa nepieejamība, bažas par pasaules nākotni un piemērota partnera trūkums. [4]
Līdzīgu ainu iezīmē arī OECD (https://www.oecd.org/), uzsverot, ka dzimstības tendences nosaka ne tikai cilvēku personiskās izvēles, bet arī darba un ienākumu stabilitāte, mājokļu pieejamība, finansiālā drošība un iespējas savienot profesionālo un ģimenes dzīvi. [5]
Bailes nebūt pietiekami labam tēvam
No vīrieša joprojām bieži tiek sagaidīts, ka viņš spēs finansiāli nodrošināt ģimeni. Tajā pašā laikā mūsdienu tēvam jābūt emocionāli klātesošam, aktīvi jāiesaistās bērna aprūpē un līdzvērtīgi jāuzņemas ģimenes ikdienas pienākumi.
Tās neapšaubāmi ir pozitīvas pārmaiņas, tomēr daļai vīriešu tās rada arī nedrošību, īpaši tad, ja viņu pašu bērnībā nav bijis emocionāli iesaistīta tēva piemēra. Tāpēc aiz frāzes “es negribu bērnus” reizēm var slēpties nevis bērnu nevēlēšanās, bet bažas: vai spēšu ģimeni finansiāli uzturēt, vai nezaudēšu savu brīvību, vai attiecības izturēs pārmaiņas un vai pats spēšu būt pietiekami labs tēvs?
Attiecības un piemērota partnera trūkums
Ar vēlmi kādreiz kļūt par tēvu vien nepietiek, jo bērna radīšanai nepieciešama arī partnere, ar kuru iespējams izveidot stabilas, uzticībā balstītas attiecības un nonākt līdz kopīgam lēmumam par ģimeni.
Mūsdienās stabilas partnerattiecības nereti tiek veidotas vēlāk, arī laulības un ģimenes dibināšana tiek atlikta. Sociālie tīkli un iepazīšanās lietotnes rada iespaidu, ka izvēle ir gandrīz neierobežota un vienmēr iespējams atrast kādu vēl piemērotāku. Zināmā mērā tas veicina arī “gatavs lietošanai” domāšanu jeb vēlmi atrast jau ideāli piemērotu partneri, nevis kopīgi veidot attiecības, ieguldot tajās laiku, pacietību un savstarpēju pielāgošanos.
Taču ilgtermiņa attiecības reti ir “gatavas” jau no paša sākuma, un ne vienmēr tās sākas ar mīlestību no pirmā acu skatiena. Drīzāk tās līdzinās kopīgam ceļam visas dzīves garumā, kur abi partneri pakāpeniski veido uzticēšanos, drošību, savstarpēju sapratni un spēju kopā pārvarēt grūtības. Ja attiecības vērtē tikai pēc tā, vai tās jau no pirmā brīža atbilst visām gaidām, var mazināties gatavība tajās ieguldīt laiku, pacietību un darbu, kas nepieciešams stabilu un noturīgu partnerattiecību veidošanai.
Arī tas var būt viens no iemesliem, kāpēc daļa vīriešu nav apzināti izvēlējušies dzīvi bez bērniem. Viņi vienkārši nav sastapuši partneri, ar kuru būtu izdevies izveidot stabilas attiecības, vai arī līdz kopīgam lēmumam par bērniem nonākuši pārāk vēlu.
Arī vīrietim ir bioloģiskais pulkstenis
Sabiedrībā daudz tiek runāts par sievietes reproduktīvo vecumu, savukārt vīriešiem nereti saglabājas priekšstats, ka par tēvu iespējams kļūt gandrīz jebkurā vecumā. Lai gan vīrieša auglība ar vecumu samazinās lēnāk nekā sievietēm, kā arī vīriešiem nav tādas skaidras robežas kā menopauze, arī vīrieša reproduktīvā sistēma ar gadiem noveco.
Pieaugot vecumam, pakāpeniski pasliktinās spermas kvalitāte - samazinās ejakulāta tilpums, spermatozoīdu kustīgums un normālas morfoloģijas īpatsvars. Vienlaikus palielinās spermatozoīdu DNS fragmentācija un jaunu jeb de novo ģenētisku mutāciju iespējamība. Citiem vārdiem sakot, arī vīrieša bioloģiskais pulkstenis pastāv, tikai tas tikšķ lēnāk un nav tik skaidri pamanāms kā sievietei. [6; 9]
Lielāks tēva vecums ir saistīts arī ar ilgāku laiku līdz grūtniecības iestāšanās brīdim un paaugstinātu atsevišķu nelabvēlīgu grūtniecības iznākumu risku, tostarp spontāna aborta iespējamību. Vienlaikus svarīgi uzsvērt, ka vairumam pāru absolūtais individuālais risks joprojām ir neliels un tēva vecums ir tikai viens no daudziem faktoriem, kas ietekmē pāra kopējo auglību. [6]
Spermas sasaldēšana – iespēja saglabāt auglību nākotnei
Vīriešiem, kuri tēva lomu plāno atlikt uz daudziem gadiem, viena no iespējām ir spermas krioprezervācija jeb sasaldēšana. Spermas paraugu laboratorijā sasaldē ļoti zemā temperatūrā un uzglabā izmantošanai nākotnē. Tādējādi iespējams saglabāt spermatozoīdus no tā dzīves posma, kurā paraugs nodots, nepakļaujot tos turpmākai ar vecumu saistītai novecošanai. Tomēr jāņem vērā, ka daļa spermatozoīdu sasaldēšanas un atkausēšanas procesu nepārdzīvo, tādēļ pirms krioprezervācijas vēlams veikt spermogrammu un izvērtēt spermas kvalitāti. [7]
Medicīniski spermas sasaldēšana ir īpaši nozīmīga pirms ķīmijterapijas, staru terapijas, sēklinieku operācijām vai citas ārstēšanas, kas var būtiski vai pat neatgriezeniski pasliktināt spermatozoīdu veidošanos. Šādās situācijās auglības saglabāšanas iespējas būtu jāapspriež vēl pirms ārstēšanas uzsākšanas. Spermas parauga nodošanu un sasaldēšanu parasti iespējams organizēt salīdzinoši ātri, būtiski neaizkavējot pamatslimības ārstēšanu. [8]
Spermas sasaldēšanu individuāli var apsvērt arī vesels vīrietis, kurš zina, ka bērnus plānos tikai pēc daudziem gadiem. Īpaši aktuāli tas var būt gadījumos, kad jau konstatēti sēklinieku darbības vai spermatoģenēzes traucējumi, pastāv ģenētisks risks, piemēram, Klainefeltera sindroms, vai nākotnē paredzama ārstēšana vai kāda cita profesionāla iedarbība, kas var nelabvēlīgi ietekmēt reproduktīvo veselību, piemēram, ilgstošs darbs paaugstinātā temperatūrā, saskare ar jonizējošo starojumu, pesticīdiem, organiskajiem šķīdinātājiem, smagajiem metāliem.
Vienlaikus spermas sasaldēšana nav universāla “apdrošināšanas polise” pret neauglību. Tā negarantē ne grūtniecības iestāšanos, ne vesela bērna piedzimšanu, neatrisina partnerattiecību vai ģimenes veidošanas jautājumus, un sasaldētā materiāla izmantošanai nākotnē būs nepieciešama medicīniskā apaugļošana. Tādēļ veseliem jauniem vīriešiem spermas krioprezervāciju nevajadzētu rekomendēt kā obligātu, bet gan kā individuāli izvērtējamu iespēju pēc konsultācijas ar andrologu vai reproduktīvās medicīnas speciālistu. [7]
Noslēgumā
Ne visiem obligāti jābūt bērniem, un izvēle dzīvot bez tiem ir jārespektē. Taču svarīgi saprast, vai tā patiešām ir apzināta izvēle, vai arī lēmumu ietekmē bailes, finansiāla nedrošība, nestabilas attiecības vai nepārtraukta gaidīšana uz brīdi, kad dzīvē beidzot viss būs ideāli sakārtots.
Arī vīrieša reproduktīvās iespējas nav neierobežotas laikā. Ja tēva lomu plānots atlikt uz daudziem gadiem vai pastāv risks zaudēt auglību slimības, ārstēšanas vai citu faktoru dēļ, ir vērts savlaicīgi izvērtēt reproduktīvo veselību, veikt spermogrammu un nepieciešamības gadījumā pārrunāt spermas sasaldēšanas iespēju. Tā nevar garantēt bērna piedzimšanu nākotnē, taču noteiktās situācijās var saglabāt iespēju vēlāk izmantot paša spermatozoīdus. [7]
Iespējams, pareizais jautājums nav tikai: “Kāpēc jaunie vīrieši nevēlas bērnus?” Precīzāk būtu jautāt: “Kas viņiem traucē īstenot vēlmi kļūt par tēviem, un ko iespējams darīt jau šodien, lai šo iespēju saglabātu arī nākotnē?”
