Iepriekšējā Doctus numurā rakstījām par gestācijas cukura diabēta definīciju, epidemioloģiju, patofizioloģiju un diagnostiku FIGO klīniskajās vadlīnijās; šajā rakstā turpinām par gestācijas cukura diabēta terapiju, aprūpi pēcdzemdību periodā un konsultāciju pirms ieņemšanas.
Cukura diabēta ārstēšanas taktikas izvēle pacientiem ar hronisku aknu slimību ir sarežģīts uzdevums endokrinologiem, hepatologiem un primārās aprūpes speciālistiem.
Hiperglikēmija ir biežs stāvoklis sievietēm grūtniecības laikā. IDF dati liecina, ka viena no sešu dzīvi dzimušu (16,8 %) bērnu mātei grūtniecības laikā bijusi hiperglikēmija. Retāk (16 %) hiperglikēmija saistīta ar cukura diabētu (CD) grūtniecības laikā, bet biežāk (84 %) — ar gestācijas cukura diabētu (GCD).
Novecošanās ir dabisks process, kam raksturīga pakāpeniska šūnu funkciju palēnināšanās, organisma fizisko spēju samazināšanās, ar vecumu saistīto slimību attīstība un eventuāla nāve. Rietumu populācijā pieaug novecojošo cilvēku skaits un ar vecumu saistīto slimību progresija.
Klīniskā gadījuma demonstrācijā pacients, kam anamnēzē ilgstošas sāpes kaklā un neefektīva febrilitātes ārstēšana — maldīgs uzskats par bakteriālas ģenēzes izraisītu otorinolaringoloģisku slimību. Kāds ir patiesais kakla sāpju iemesls?
Pacientus ar endokrīnām slimībām ģimenes ārsta praksē sastopam ik dienas. Kā savlaicīgi diagnosticēt un ārstēt vairogdziedzera slimību? Cik bieži pacientiem ir hipoglikēmijas? Kad pacientu nosūtīt uz stacionāru? Rakstā apkopoti ģimenes ārstu sagatavoti jautājumi, kurus risināt palīdz endokrinologi.
Kad ar dzīvesveida pārmaiņām 2. tipa cukura diabēta pacientiem vairs nepietiek, jāsāk pretdiabēta medikamentu lietošana, bet glikozes līmeņa pazemināšana nebūt nav vienīgais to efekts. Rakstā apkopoti daži pētījumi par perorālo pretdiabēta medikamentu pozitīvo ietekmi gremošanas sistēmā, kā arī asinsspiediena, kardiovaskulārā riska un sepses attīstības biežuma mazināšanā.
Pēcoperācijas hipoparatireoze attīstās pēc operācijām kakla zonā, kad traucēta epitēlijķermenīšu asinsapgāde vai traumēti/rezecēti pašu dziedzeru audi. Pēcoperācijas hipoparatireoze biežāk attīstās pēc totālas tireoīdektomijas, paratireoīdektomijas, radikālas kakla ķirurģijas.
Akromegālijas izplatība ir 40—125 gadījumi uz miljonu iedzīvotāju, bet sastopamība ir 3—4 gadījumi uz miljonu iedzīvotāju gadā. Datu par akromegālijas izplatību un sastopamību Latvijā nav.
Pēc ASV Endokrinologu biedrības datiem akromegālijas prevalence ir no 40 līdz 125 gadījumi uz 1 miljonu iedzīvotāju, bet incidence ir 3 līdz 4 jaunatklāti gadījumi uz 1 miljonu iedzīvotāju gadā. Akromegālija ir vieglāk atpazīstama, kad slimība progresē un parādās fenotipiskas pārmaiņas, un pacientiem jau ir attīstījušās multiplas komplikācijas un blakus slimības. Savlaicīgi un agrīni diagnosticējot un ārstējot akromegāliju pēc jaunākajām klīniskajām vadlīnijām, iespējams uzlabot šo pacientu dzīves kvalitāti un samazināt agrīnas mirstības risku.
Insulta ārstēšanā izšķiroša nozīme ir specializētu insulta vienību darbam, kur atslēgas vārds ir augsta profesionāla kompetence. Tāda augstas raudzes komanda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Insulta vienība, kuras virsārsts ir neirologs Dr. med. KRISTAPS JURJĀNS. Viņš ne vien koordinē multidisciplināro komandu darbu, bet tur roku uz pulsa jaunu pieeju ieviešanā. Šīs komandas veikums vairākkārt augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī.
Pētījuma rezultāti apgāž izplatīto priekšstatu par “10 000 soļiem dienā”, pierādot, ka svarīgāka par soļu skaitu ir kustību kvalitāte un regularitāte.
Pacientiem ar vestibulāru švannomu bieži vien tiek novēroti neiroloģiski simptomi kā dzirdes zudums, tinnitus un reibonis. Diemžēl faktori, kas iesaistīti reiboņa attīstībā nav līdz galam izprasti. Lai izvērtētu, vai trauksme saistīta ar subjektīvu reiboņa sajūtu vestibulāras švannomas pacientiem, veikts retrospektīvs kohortas pētījums ASV.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
