Pusaudžiem ar 2. tipa cukura diabētu ir ievērojami izmainīts galvas smadzeņu pelēkās vielas daudzums tajos rajonos, kuri atbild par redzi, dzirdi, atmiņu, emocijām, runu, lēmumu pieņemšanu un paškontroli.
Iepriekšējā Doctus numurā rakstījām par gestācijas cukura diabēta definīciju, epidemioloģiju, patofizioloģiju un diagnostiku FIGO klīniskajās vadlīnijās; šajā rakstā turpinām par gestācijas cukura diabēta terapiju, aprūpi pēcdzemdību periodā un konsultāciju pirms ieņemšanas.
Cukura diabēta ārstēšanas taktikas izvēle pacientiem ar hronisku aknu slimību ir sarežģīts uzdevums endokrinologiem, hepatologiem un primārās aprūpes speciālistiem.
Hiperglikēmija ir biežs stāvoklis sievietēm grūtniecības laikā. IDF dati liecina, ka viena no sešu dzīvi dzimušu (16,8 %) bērnu mātei grūtniecības laikā bijusi hiperglikēmija. Retāk (16 %) hiperglikēmija saistīta ar cukura diabētu (CD) grūtniecības laikā, bet biežāk (84 %) — ar gestācijas cukura diabētu (GCD).
Novecošanās ir dabisks process, kam raksturīga pakāpeniska šūnu funkciju palēnināšanās, organisma fizisko spēju samazināšanās, ar vecumu saistīto slimību attīstība un eventuāla nāve. Rietumu populācijā pieaug novecojošo cilvēku skaits un ar vecumu saistīto slimību progresija.
Klīniskā gadījuma demonstrācijā pacients, kam anamnēzē ilgstošas sāpes kaklā un neefektīva febrilitātes ārstēšana — maldīgs uzskats par bakteriālas ģenēzes izraisītu otorinolaringoloģisku slimību. Kāds ir patiesais kakla sāpju iemesls?
Pacientus ar endokrīnām slimībām ģimenes ārsta praksē sastopam ik dienas. Kā savlaicīgi diagnosticēt un ārstēt vairogdziedzera slimību? Cik bieži pacientiem ir hipoglikēmijas? Kad pacientu nosūtīt uz stacionāru? Rakstā apkopoti ģimenes ārstu sagatavoti jautājumi, kurus risināt palīdz endokrinologi.
Kad ar dzīvesveida pārmaiņām 2. tipa cukura diabēta pacientiem vairs nepietiek, jāsāk pretdiabēta medikamentu lietošana, bet glikozes līmeņa pazemināšana nebūt nav vienīgais to efekts. Rakstā apkopoti daži pētījumi par perorālo pretdiabēta medikamentu pozitīvo ietekmi gremošanas sistēmā, kā arī asinsspiediena, kardiovaskulārā riska un sepses attīstības biežuma mazināšanā.
Pēcoperācijas hipoparatireoze attīstās pēc operācijām kakla zonā, kad traucēta epitēlijķermenīšu asinsapgāde vai traumēti/rezecēti pašu dziedzeru audi. Pēcoperācijas hipoparatireoze biežāk attīstās pēc totālas tireoīdektomijas, paratireoīdektomijas, radikālas kakla ķirurģijas.
Akromegālijas izplatība ir 40—125 gadījumi uz miljonu iedzīvotāju, bet sastopamība ir 3—4 gadījumi uz miljonu iedzīvotāju gadā. Datu par akromegālijas izplatību un sastopamību Latvijā nav.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Vairogdziedzera funkcijas traucējumi ir otra biežākā endokrinopātija grūtniecēm un rada dažādus izaicinājumus šo slimību diagnostikā, jo liela daļa klīnisko simptomu var imitēt normāli noritošas grūtniecības radītās sūdzības. Vairogdziedzera hormoniem ir kritiska nozīme augļa augšanā un neirokognitīvajā attīstībā, tādēļ nepieciešama precīza mātes vairogdziedzera funkcijas testu interpretācija un slimības pārvaldība, kas var būtiski samazināt sarežģījumus gan mātei, gan auglim.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
