Lai runātu par bioflavonoīdu farmakoloģisko iedarbību, vispirms nepieciešams raksturot tās slimības un stāvokļus, kuru gadījumā bioflavonoīdu lietošana ir lietderīga. Ķirurģiskajā praksē šie preparāti lielākoties ir lietojami fleboloģijā un proktoloģijā.v
Neraugoties uz mūsdienu medicīnas sasniegumiem, sabiedrības interese par alternatīvām ārstniecības metodēm un ārstniecības līdzekļiem nav zudusi. Tieši otrādi – pēdējā laikā tā pat pieaug. Šajā jomā īpaši nozīmīgu vietu ieņem ārstniecības augi. Cilvēku attieksme pret tiem ir dažāda – vieni vērtē kā absolūti nekaitīgus, ar kuriem nekādu ļaunumu nodarīt nevar, un tātad var lietot pavisam droši, bez jebkādas piesardzības. Citi tos uzskata par sava veida placebo – efekts būs, ja vien tam ticēs. Vēl citi pauž viedokli – tās ir drošākās un efektīvākās zāles, teju universālas visu slimību ārstēšanai. Taču ārstniecības augu, tāpat kā citu ārstniecības līdzekļu, izmantošanā ir savs iespēju loks un robežas, ko vajadzētu apzināties un novērtēt. Kur tad ir robeža starp iedomāto un reālo ieguvumu? Kā jau parasti – kaut kur pa vidu.
Krūts vēža hormonterapijas iespējas ir plašas. Kopš XIX gadsimta beigām līdz pat mūsdienām kā nederīga nav atmesta neviena. Taču visilgāk un visplašāk lietotais medikaments ir tamoksifēns. Ķīmiski tas ir trifeniletilēna transizomēra citrāts, kura antiestrogēnās īpašības nosaka dimetil-amino-etoksi- sānu ķēde un tās trans- konfigurācija. Bez tiešās mijiedarbes ar estrogēnu receptoriem tamoksifēns bloķē arī G1 fāzi un palēnina šūnu proliferāciju. Tādējādi to pamatoti var uzskatīt arī par citostātisku līdzekli. Tamoksifēna lietošanas indikācijās ietilpst gan krūts vēža adjuvantā terapija, gan metastāžu ārstēšana, kā arī to atļauts lietot vēža profilaksei sievietēm ar ļoti augstu krūts vēža attīstības risku. Turklāt pacientēm ar krūts vēzi tamoksifēnu (valsts kompensēts medikaments) izraksta ģimenes ārsts. Raksta ietvaros centīšos raksturot tamoksifēna lietošanas principus, sagaidāmās blaknes un iespējamās mijiedarbes ar citiem medikamentiem un terapijas novērošanu.
L-karnitīns tika izdalīts no muskuļaudiem pagājušā gadsimta sākumā un kādu laiku uzskatīts par vitamīnu. Tikai 50 gadus vēlāk izdevās noskaidrot L-karnitīna lomu taukskābju oksidācijas procesos, kā arī atklāt iedzimtās slimības, kas saistītas ar nepareizu karnitīna metabolismu. L-karnitīns nav neaizstājama molekula, jo organisms to ne tikai uzņem ar pārtikas produktiem, bet iespējama arī tā biosintēze no aminoskābēm lizīna un metionīna. Neraugoties uz to, ka līdz šim veiktajos eksperimentālajos un klīniskajos pētījumos L-karnitīna efekti nav nepārprotami pierādīti, mūsdienās tas ir populārs uztura bagātinātājs, kam vairāk vai mazāk pamatoti piedēvē svaru samazinošas, fiziskās aktivitātes un seksuālās funkcijas uzlabojošas, kā arī virkni citas īpašības. Joprojām aktīvi turpinās pētījumi par karnitīna un no tā atvasināto savienojumu iespējamo farmakoloģisko aktivitāti.
Virkne medikamentu spēj izraisīt subklīnisku vai klīnisku nieru bojājumu. Kā no tā izvairīties? Atbilde ir – zinot galvenos nefrotoksiskos renālos sindromus, dažādu plaši pielietotu medikamentu nefrotoksicitātes mehānismus, nieru bojājuma riska faktorus un profilakses stratēģijas. Savlaicīgi pamanītas, izmaiņas pārsvarā ir labojamas, tāpēc nefrotoksicitātes agrīnas atpazīšanas nozīme var būt kritiska; ārstam jābūt informētam par viņa nozīmēto medikamentu nefrotoksisko potenciālu un jāprot izvērtēt viens vai otrs medikaments kā iespējamais nieru problēmu iemesls.
Ārstniecības augi ir pirmsākums mūsdienu farmakoloģijai – līdz 19. gadsimtam tie bija farmakoterapijas pamatlīdzekļi. Mūsdienās no ārstniecības augiem ir iegūti vai sintezēti ķīmiskie analogi ar selektīvu vai spēcīgāku iedarbību. Tomēr augu valsts līdzekļi vēl arvien tiek lietoti medicīnas praksē un šķiet, ka interese par tiem nemazinās. Neraugoties uz modernās medicīnas sasniegumiem, daudzi cilvēki nelabprāt atsakās no tradicionālās dziedniecības par labu sintētiskajiem farmakoloģiskajiem līdzekļiem. Rakstā aplūkoti augu valsts līdzekļi, kuriem piemīt ietekme uz nervu sistēmu, pieturoties mūsdienu farmakoloģijas klasifikācijai. Lasītājs pamanīs, ka ārstniecības augiem ir raksturīgs plašs darbības spektrs, kas var būt gan noderīgs, gan nē.
Reti kurš medikaments ir tik plaši atpazīstams un folklorizējies kā aspirīns. Mūsdienās nav nepieciešama medicīniskā izglītība, lai zinātu, ka aspirīns jeb acetilsalicilskābe palīdz drudža gadījumā, var remdēt sāpes, bet sirds aspirīns (kas, protams, nav nekas cits kā tas pats vien aspirīns nelielās devās) regulāri jālieto sirds slimniekiem. Ja pirmajā un otrajā gadījumā aspirīnam ir iespējamas citas efektīvākas un drošākas alternatīvas, tad kardiovaskulāro slimību profilakses ziņā, neskatoties uz gastrointestinālo asiņošanu risku un augošo citu antiagregantu konkurenci, aspirīna pozīcijas pagaidām ir stabilas un tas joprojām pieder pie prevencijas un akūtu aterotrombotisku patoloģiju ārstēšanas pamatlīdzekļiem.
Vajadzība pēc antibakteriālās terapijas ir praktiskās medicīnas neatņemama realitāte. Savukārt praktizējošā ārsta interesi saistošas varētu būt šīs jomas – antibiotiku patēriņa – globālākas tendences. Tāpēc piedāvājam lasītājam informāciju par antibiotiku patēriņu Latvijā un dažās citās Eiropas valstīs, analizējot 2004. gada rādītājus.
Pacientiem ar alerģijas simptomiem klīniskajā praksē bieži nepieciešams izvēlēties kādu no antihistamīnu grupas medikamentiem. Bet visi antihistamīni nedarobjas vienādi. Katram pacientam raksturīgās īpatnības nosaka individuālu reakciju un dažādu H1 antihistamīnu efektivitāti, ārstējot alerģijas simptomus. Klīniskie pētījumi liecina, ka nozīme ir ne tikai pacientu individuālām atšķirībām, bet arī pašu histamīna efektu bloķējošo vielu spējai piesaistītities histamīna receptoriem.
Kompensatoro mehānismu ieslēgšanās miokarda infarkta akūtajā fāzē ļauj mobilizēt organisma sistēmas akūtas sirds mazspējas apstākļos, saglabāt homeostāzi un izdzīvot. Turpretī hroniska angiotensīna-aldosterona un simpātiskās nervu sistēmas aktivācija, kas seko akūtai infarkta fāzei, ir graujoša, jo izraisa asinsrites sistēmas remodelāciju ar sekojošu progresējošu hronisku sirds mazspēju. Mūsdienīga ārstēšana ievērojami samazina mirstību no miokarda infarkta, taču izdzīvojušie papildina hroniskas sirds mazspējas slimnieku rindas. Kādas iespējas sniedz modernais farmakoloģisko līdzekļu klāsts šīs nepatīkamās tendences ietekmēšanai?
Jauns pētījums atklāj, kāpēc ar magniju bagāts uzturs ir tik svarīgs veselībai, samazinot DNS bojājumu un hronisku deģeneratīvu traucējumu risku.
Viltus pozitīvi mammogrāfijas izmeklējumi var atturēt sievietes no turpmākām pārbaudēm. Bet skrīninga programmas saglabāšana saskaņā ar grafiku joprojām ir svarīgākais nosacījums vēža agrīnai atklāšanai.
Ir pierādīts, ka semaglutīds, glikagonam līdzīgais peptīda-1 receptoru agonists, samazina nevēlamu kardiovaskulāru notikumu risku pacientiem ar cukura diabētu. Nav zināms, vai semaglutīds var samazināt kardiovaskulāro risku, kas saistīts ar lieko svaru un aptaukošanos, ja nav cukura diabēta.
Sievietēm ar policistisko olnīcu sindromu (PCOS) ir paaugstināts risks saslimt ar 2. tipa cukura diabētu (T2D), ar vielmaiņas traucējumiem saistītu steatotisko aknu slimību (MASLD) un sirds un asinsvadu slimībām (SAS), lai gan šie riski atšķiras atkarībā no PCOS fenotipa.
“Sapnis par savu klīniku sākās ar dzimšanas dienas dāvanu no maniem kursabiedriem, toreiz tas likās kaut kas neticams, bet 24 gadus vēlāk sapnis ir piepildījies un esam atklājuši sirds klīniku," saka klīnikas dibinātājs asoc. prof. Dr. med. Andris Skride. Svinot klīnikas pirmās 100 dienas, bija pulcējušies darbinieki, sadarbības partneri un viesi.
