Līdz pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem cukura diabēts bija ļoti smaga neārstējama slimība, kur diabētiskā koma parasti beidzās ar nāvi. Arī pēc insulīna ienākšanas medicīnas praksē mirstība bija augsta, tāpēc šī patoloģija pastāvīgi bija medicīnas zinātnes uzmanības centrā un tika meklēti jauni līdzekļi, kas spētu palīdzēt slimības attīstības agrīnās stadijās, būtu ērtāki lietošanā un kam būtu mazāk blakņu. Pēc ilgstošiem meklējumiem medicīnas praksē 2006. gadā ienāca jauns preparāts - sitagliptīns.
Saskaņā ar zāļu reģistrācijas dokumentāciju (zāļu aprakstiem), kas ir spēkā Latvijā, iekšķīgi lietojami metamizola monopreparāti ir kontrindicēti bērniem līdz 15 gadu vecumam. Metamizola monopreparāts parenterālai ievadīšanai ir kontrindicēts bērniem līdz 16 gadu vecumam. Metamizols ir kontrindicēts arī grūtniecības un zīdīšanas laikā.
Naproksēns pieder fenilpropionskābes atvasinājumu nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu grupai. Naproksēns patentēts 1968. gadā kā nesteroīdais pretiekaisuma līdzeklis, bet klīniskajā praksē tas ienāca 1974. gadā pēc vispusīgas preklīniskās izpētes. Labās panesamības un zemās toksicitātes, bet galvenokārt efektivitātes dēļ preparāts pasaulē kļuva populārs, par ko liecina tā daudzie sinonīmi, kuru skaits sniedzas trīs desmitos.
1991. gadā Fīlips Nīdlemans ar līdzstrādniekiem noskaidroja, ka ir vismaz divi ciklooksigenāzes enzīmi, no kuriem otrais (COG-2) tiek uzskatīts par “iekaisuma jeb inducējamo izoenzīmu”, savukārt pirmais jeb pastāvīgais izoenzīms (COG-1) “rūpējas” par gļotādu normālu stāvokli, trombocītu funkcijām un nieru asinsriti. Perspektīvi ir tie pretiekaisuma līdzekļi, kas spēj selektīvi kavēt COG-2. Pēdējos 20 gados veikti plaši pētījumi, lai atrastu šādus medikamentus.
Tā mīļi gribas dēvēt šo preparātu, ko lieto jau vairākas paaudzes. Aspirīna pirmsākumi meklējami tālajā XIX gadsimtā. Aspirīns bija viens no vispopulārākajiem XX gadsimta pirmās puses medikamentiem: par to liecina tā daudzie sinonīmi, kuru skaits pārsniedz 400. [1] Vispopulārākais acetilsalicilskābes nosaukums pasaulē ir aspirīns. Atzinību un popularitāti aspirīnam nodrošināja tā izteiktā pretsāpju, pretdrudža un pretiekaisuma darbība, tāpēc pieprasījums pēc tāda medikamenta, kas remdē sāpes, mazina drudzi un iekaisumu, ir liels.Tā mīļi gribas dēvēt šo preparātu, ko lieto jau vairākas paaudzes. Aspirīna pirmsākumi meklējami tālajā XIX gadsimtā.
Metamizols – pie mums pazīstams ar nosaukumu analgīns – pieskaitāms pagājušā gadsimta populārākajiem zāļlīdzekļiem. Par to liecina plašais sinonīmu klāsts, jo daudzas zāļu firmas vēlējās ražot preparātu, kam ir liels pieprasījums. Metamizols pieder nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NPL) pirazolona atvasinājuma grupai. Preparāts medicīnas praksē ienāca 1921. gadā un ieguva lielu popularitāti izteiktās pretsāpju, pretiekaisuma un pretdrudža darbības dēļ.
Paracetamols ir viens no pirmajiem sintētiskajiem līdzekļiem. Preparāts sintezēts 1878. gadā, 21 gadu pirms aspirīna ienākšanas klīniskajā praksē. Paracetamolu klīnikā ieviesa Jozefs fon Merings 1893. gadā. Izteiktā pretsāpju un temperatūru pazeminošā darbība sagādāja preparātam pasaules slavu un paliekošu vietu medikamentu plašajā klāstā. Par tā popularitāti liecina daudzie nosaukumi, ar kādiem to ražo dažādas pasaules medicīnas firmas: ir vairāk nekā 80 paracetamola sinonīmu.
Ketoprofēns un ibuprofēns ir tuvi radinieki – var pat teikt, ka “brāļi”, kur ibuprofēns ir vecākais, jo patentēts 2 gadus pirms ketoprofēna. Arī ķīmiskajā struktūrā saskatāma tuva radniecība. (skat. 1. un 2. attēlu) Pēc farmakoloģiskās darbības abi pieder nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu proprionskābes atvasinājumiem. Tiem piemīt izteiktas pretiekaisuma, pretsāpju un temperatūru pazeminošas īpašības un nedaudz arī antiagreganta darbība. [1; 2] Tā kā preparātu ķīmiskā uzbūve atšķiras, tad ir atšķirības arī to darbību mehānismā.
Žurnāla iepriekšējā numurā raksta “Amiodarona izraisīta, tireotoksikoze un situācija Latvijā” 1. daļā autori piedāvāja galvenokārt teorētisku informāciju par amiodarona izraisītu , tireotoksikozi, raksturojot amiodarona farmakoloģiju, darbības mehānismu, tā izraisītu vairogdziedzera disfunkciju un AIT ārstēšanu. Raksta 2. daļā vairāk raksturota situācija , Latvijā, proti, apkopots RAKUS klīnikā “Gaiļezers” veikts , pētījums, kā arī tiek piedāvātas autoru izstrādātas, rekomendācijas ikdienas klīniskajai praksei par amiodarona izraisītu vairogdziedzera patoloģiju pieaugušajiem.
Mūsdienās amiodaronu (A) plaši lieto supraventrikulāru un ventrikulāru aritmiju ārstēšanā. Daudzos gadījumos tas kļūst par vienīgo izvēles medikamentu (piemēram, samazinātas sirds izsviedes funkcijas gadījumā). Starp A izraisītām dažādām blaknēm visbiežāk konstatē hipotireozi, tireotoksikozi, mikrodepozītus radzenē, fotosensitivitāti, ādas hiperpigmentāciju, pulmonālu fibrozi, perifēro neiropātiju, aknu enzīmu paaugstināšanos. [5] A izraisītā tireotoksikoze (AIT) pacientam ar esošu sirds slimību var izrādīties fatāla [3], tāpēc nepieciešamas zināšanas par tās attīstības mehānismiem un riska faktoriem, kā arī novēršanas un ārstēšanas iespējām.
Būtisks palīgs ikdienas praksē HOPS pacientu pārvaldībā ir GOLD vadlīnijas, kas regulāri tiek atjaunotas. Arī 2025. gads nācis ar saviem papildinājumiem un precizējumiem — 2025 GOLD ziņojumā iekļauti 164 jauni avoti, kas palīdzēs uzlabot HOPS pacientu aprūpi un sasniegt labākus klīniskos mērķus. Rakstā izceltas GOLD ziņojuma sadaļas, kur veiktas izmaiņas vai papildinājumi.
Gan tirzepatīds, gan semaglutīds ir augsti efektīvi medikamenti aptaukošanās pārvaldībā. Līdz šim nav savstarpēji salīdzināta abu zāļu vielu efektivitāte un drošums pacientiem ar aptaukošanos bez 2.tipa cukura diabēta (CD).
Madara Blumberga pirmā Latvijā kļuvusi par izglītības māsu bērnu onkoloģijas jomā un savu darbu veic Bērnu slimnīcas Hematoonkoloģijas nodaļā. Šāda pozīcija - izglītības māsa Bērnu slimnīcā izveidota, pateicoties Šveices un Latvijas sadarbības programmai “Bērnu vēža aprūpes attīstība Latvijā”.
Pasaulē hroniska nieru slimība (HNS) skar aptuveni 850 miljonus cilvēku, no kuriem 3,9 miljoniem ordinēta nieru aizstājterapija, un līdz 2040. gadam tā prognozēta kā piektais galvenais nāves cēlonis. [8] Samazināts aprēķinātais glomerulu filtrācijas ātrums (aGFĀ) un paaugstināta albuminūrija būtiski palielina sirds—asinsvadu sistēmas notikumu un mirstības risku. Pacientiem ar HNS III pakāpi mirstība no sirds—asinsvadu sistēmas slimībām ir desmitkārt lielāka nekā terminālas nieru mazspējas risks. [8]
