Krūts vēža hormonterapijas iespējas ir plašas. Kopš XIX gadsimta beigām līdz pat mūsdienām kā nederīga nav atmesta neviena. Taču visilgāk un visplašāk lietotais medikaments ir tamoksifēns. Ķīmiski tas ir trifeniletilēna transizomēra citrāts, kura antiestrogēnās īpašības nosaka dimetil-amino-etoksi- sānu ķēde un tās trans- konfigurācija. Bez tiešās mijiedarbes ar estrogēnu receptoriem tamoksifēns bloķē arī G1 fāzi un palēnina šūnu proliferāciju. Tādējādi to pamatoti var uzskatīt arī par citostātisku līdzekli. Tamoksifēna lietošanas indikācijās ietilpst gan krūts vēža adjuvantā terapija, gan metastāžu ārstēšana, kā arī to atļauts lietot vēža profilaksei sievietēm ar ļoti augstu krūts vēža attīstības risku. Turklāt pacientēm ar krūts vēzi tamoksifēnu (valsts kompensēts medikaments) izraksta ģimenes ārsts. Raksta ietvaros centīšos raksturot tamoksifēna lietošanas principus, sagaidāmās blaknes un iespējamās mijiedarbes ar citiem medikamentiem un terapijas novērošanu.
L-karnitīns tika izdalīts no muskuļaudiem pagājušā gadsimta sākumā un kādu laiku uzskatīts par vitamīnu. Tikai 50 gadus vēlāk izdevās noskaidrot L-karnitīna lomu taukskābju oksidācijas procesos, kā arī atklāt iedzimtās slimības, kas saistītas ar nepareizu karnitīna metabolismu. L-karnitīns nav neaizstājama molekula, jo organisms to ne tikai uzņem ar pārtikas produktiem, bet iespējama arī tā biosintēze no aminoskābēm lizīna un metionīna. Neraugoties uz to, ka līdz šim veiktajos eksperimentālajos un klīniskajos pētījumos L-karnitīna efekti nav nepārprotami pierādīti, mūsdienās tas ir populārs uztura bagātinātājs, kam vairāk vai mazāk pamatoti piedēvē svaru samazinošas, fiziskās aktivitātes un seksuālās funkcijas uzlabojošas, kā arī virkni citas īpašības. Joprojām aktīvi turpinās pētījumi par karnitīna un no tā atvasināto savienojumu iespējamo farmakoloģisko aktivitāti.
Virkne medikamentu spēj izraisīt subklīnisku vai klīnisku nieru bojājumu. Kā no tā izvairīties? Atbilde ir – zinot galvenos nefrotoksiskos renālos sindromus, dažādu plaši pielietotu medikamentu nefrotoksicitātes mehānismus, nieru bojājuma riska faktorus un profilakses stratēģijas. Savlaicīgi pamanītas, izmaiņas pārsvarā ir labojamas, tāpēc nefrotoksicitātes agrīnas atpazīšanas nozīme var būt kritiska; ārstam jābūt informētam par viņa nozīmēto medikamentu nefrotoksisko potenciālu un jāprot izvērtēt viens vai otrs medikaments kā iespējamais nieru problēmu iemesls.
Ārstniecības augi ir pirmsākums mūsdienu farmakoloģijai – līdz 19. gadsimtam tie bija farmakoterapijas pamatlīdzekļi. Mūsdienās no ārstniecības augiem ir iegūti vai sintezēti ķīmiskie analogi ar selektīvu vai spēcīgāku iedarbību. Tomēr augu valsts līdzekļi vēl arvien tiek lietoti medicīnas praksē un šķiet, ka interese par tiem nemazinās. Neraugoties uz modernās medicīnas sasniegumiem, daudzi cilvēki nelabprāt atsakās no tradicionālās dziedniecības par labu sintētiskajiem farmakoloģiskajiem līdzekļiem. Rakstā aplūkoti augu valsts līdzekļi, kuriem piemīt ietekme uz nervu sistēmu, pieturoties mūsdienu farmakoloģijas klasifikācijai. Lasītājs pamanīs, ka ārstniecības augiem ir raksturīgs plašs darbības spektrs, kas var būt gan noderīgs, gan nē.
Reti kurš medikaments ir tik plaši atpazīstams un folklorizējies kā aspirīns. Mūsdienās nav nepieciešama medicīniskā izglītība, lai zinātu, ka aspirīns jeb acetilsalicilskābe palīdz drudža gadījumā, var remdēt sāpes, bet sirds aspirīns (kas, protams, nav nekas cits kā tas pats vien aspirīns nelielās devās) regulāri jālieto sirds slimniekiem. Ja pirmajā un otrajā gadījumā aspirīnam ir iespējamas citas efektīvākas un drošākas alternatīvas, tad kardiovaskulāro slimību profilakses ziņā, neskatoties uz gastrointestinālo asiņošanu risku un augošo citu antiagregantu konkurenci, aspirīna pozīcijas pagaidām ir stabilas un tas joprojām pieder pie prevencijas un akūtu aterotrombotisku patoloģiju ārstēšanas pamatlīdzekļiem.
Vajadzība pēc antibakteriālās terapijas ir praktiskās medicīnas neatņemama realitāte. Savukārt praktizējošā ārsta interesi saistošas varētu būt šīs jomas – antibiotiku patēriņa – globālākas tendences. Tāpēc piedāvājam lasītājam informāciju par antibiotiku patēriņu Latvijā un dažās citās Eiropas valstīs, analizējot 2004. gada rādītājus.
Pacientiem ar alerģijas simptomiem klīniskajā praksē bieži nepieciešams izvēlēties kādu no antihistamīnu grupas medikamentiem. Bet visi antihistamīni nedarobjas vienādi. Katram pacientam raksturīgās īpatnības nosaka individuālu reakciju un dažādu H1 antihistamīnu efektivitāti, ārstējot alerģijas simptomus. Klīniskie pētījumi liecina, ka nozīme ir ne tikai pacientu individuālām atšķirībām, bet arī pašu histamīna efektu bloķējošo vielu spējai piesaistītities histamīna receptoriem.
Kompensatoro mehānismu ieslēgšanās miokarda infarkta akūtajā fāzē ļauj mobilizēt organisma sistēmas akūtas sirds mazspējas apstākļos, saglabāt homeostāzi un izdzīvot. Turpretī hroniska angiotensīna-aldosterona un simpātiskās nervu sistēmas aktivācija, kas seko akūtai infarkta fāzei, ir graujoša, jo izraisa asinsrites sistēmas remodelāciju ar sekojošu progresējošu hronisku sirds mazspēju. Mūsdienīga ārstēšana ievērojami samazina mirstību no miokarda infarkta, taču izdzīvojušie papildina hroniskas sirds mazspējas slimnieku rindas. Kādas iespējas sniedz modernais farmakoloģisko līdzekļu klāsts šīs nepatīkamās tendences ietekmēšanai?
Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NSPL) ir pasaulē viena no visplašāk lietotajām medikamentu grupām. Tradicionālie NSPL izvēles kritēriji ir efektivitāte sāpju mazināšanā, ātra iedarbība, ilgstoša darbība, laba panesamība, drošība (maz blakņu) un pieņemama cena. Pietiekami daudz ir zināms par šīs grupas medikamentu nepatīkamajām un nebūt ne retajām blaknēm. Nav precīzu ieteikumu par konkrētu preparātu izvēli noteiktām pacientu grupām un klīniskiem sindromiem – galvenā uzmanība tiek pievērsta iespējamai mijiedarbībai un blakņu riskam.
Var izteikt prognozi, ka straujais neirozinātņu progress un jaunās biotehnoloģijas, kas ienāk 21.gadsimta pētījumos, pietuvinās mūs izpratnei par smadzeņu mistērijām, radīs iespējas, kā apturēt neirodeģeneratīvos procesus, un līdz ar to pilnīgi mainīs psihiskās veselības un dzīves problēmas. Šajā rakstā akcentēsim jaunākās neirodeģenerācijas protekcijas stratēģijas.
Daudziem cilvēkiem ar demenci diagnozes noteikšana prasa ilgu gaidīšanu, bieži vien vairāk nekā 3 gadus, un jaunākiem pacientiem gaidīšanas laiks ir vēl ilgāks. Globāls pārskats, kurā aplūkoti vairāk nekā 30 000 gadījumu, atklāj, ka šo kavēšanos veicina vecums, demences veids un sistēmiskas veselības aprūpes problēmas, piemēram, speciālistu piekļuve un kultūras šķēršļi.
Bagātākās valstīs cilvēki nekustas mazāk, viņi vienkārši ēd vairāk. Jauns Djūka universitātes pētījums liecina, ka uzturs, nevis slinkums, veicina aptaukošanās epidēmiju industrializētajās valstīs.
Priekšlaicīga menopauze nav tikai hormonāla problēma, tā daudzām sievietēm ir dziļi emocionāla. Jauns pētījums atklāj, ka gandrīz 30 % sieviešu piedzīvo depresiju, un tā nav tikai hormonu zuduma, bet arī bēdu, identitātes un atbalsta sistēmu problēma.
Grūtības aizmigt varētu būt slēptais iemesls, kāpēc pieaugušie ar UDHT pazīmēm bieži jūtas mazāk apmierināti ar dzīvi. Jauns pētījums atklāj saistību starp bezmiegu un samazinātu labsajūtu cilvēkiem ar ADHD simptomiem, kas liecina par apburto loku, kur slikts miegs pasliktina uzmanības un emocionālās problēmas, un otrādi.
Izpētīts, ka senioriem, kam nav kardiovaskulāras slimības, katras papildu 10 vidējas līdz intensīvas fiziskās aktivitātes saistītas ar kardiovaskulāro slimību riska samazinājumu. Tiem, kam pāri 80 gadu slieksnim arī viegla fiziskā aktivitāte pastaigu formā nodrošina ievērojamu aizsardzību.
