Reti kurš medikaments ir tik plaši atpazīstams un folklorizējies kā aspirīns. Mūsdienās nav nepieciešama medicīniskā izglītība, lai zinātu, ka aspirīns jeb acetilsalicilskābe palīdz drudža gadījumā, var remdēt sāpes, bet sirds aspirīns (kas, protams, nav nekas cits kā tas pats vien aspirīns nelielās devās) regulāri jālieto sirds slimniekiem. Ja pirmajā un otrajā gadījumā aspirīnam ir iespējamas citas efektīvākas un drošākas alternatīvas, tad kardiovaskulāro slimību profilakses ziņā, neskatoties uz gastrointestinālo asiņošanu risku un augošo citu antiagregantu konkurenci, aspirīna pozīcijas pagaidām ir stabilas un tas joprojām pieder pie prevencijas un akūtu aterotrombotisku patoloģiju ārstēšanas pamatlīdzekļiem.
Vajadzība pēc antibakteriālās terapijas ir praktiskās medicīnas neatņemama realitāte. Savukārt praktizējošā ārsta interesi saistošas varētu būt šīs jomas – antibiotiku patēriņa – globālākas tendences. Tāpēc piedāvājam lasītājam informāciju par antibiotiku patēriņu Latvijā un dažās citās Eiropas valstīs, analizējot 2004. gada rādītājus.
Pacientiem ar alerģijas simptomiem klīniskajā praksē bieži nepieciešams izvēlēties kādu no antihistamīnu grupas medikamentiem. Bet visi antihistamīni nedarobjas vienādi. Katram pacientam raksturīgās īpatnības nosaka individuālu reakciju un dažādu H1 antihistamīnu efektivitāti, ārstējot alerģijas simptomus. Klīniskie pētījumi liecina, ka nozīme ir ne tikai pacientu individuālām atšķirībām, bet arī pašu histamīna efektu bloķējošo vielu spējai piesaistītities histamīna receptoriem.
Kompensatoro mehānismu ieslēgšanās miokarda infarkta akūtajā fāzē ļauj mobilizēt organisma sistēmas akūtas sirds mazspējas apstākļos, saglabāt homeostāzi un izdzīvot. Turpretī hroniska angiotensīna-aldosterona un simpātiskās nervu sistēmas aktivācija, kas seko akūtai infarkta fāzei, ir graujoša, jo izraisa asinsrites sistēmas remodelāciju ar sekojošu progresējošu hronisku sirds mazspēju. Mūsdienīga ārstēšana ievērojami samazina mirstību no miokarda infarkta, taču izdzīvojušie papildina hroniskas sirds mazspējas slimnieku rindas. Kādas iespējas sniedz modernais farmakoloģisko līdzekļu klāsts šīs nepatīkamās tendences ietekmēšanai?
Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NSPL) ir pasaulē viena no visplašāk lietotajām medikamentu grupām. Tradicionālie NSPL izvēles kritēriji ir efektivitāte sāpju mazināšanā, ātra iedarbība, ilgstoša darbība, laba panesamība, drošība (maz blakņu) un pieņemama cena. Pietiekami daudz ir zināms par šīs grupas medikamentu nepatīkamajām un nebūt ne retajām blaknēm. Nav precīzu ieteikumu par konkrētu preparātu izvēli noteiktām pacientu grupām un klīniskiem sindromiem – galvenā uzmanība tiek pievērsta iespējamai mijiedarbībai un blakņu riskam.
Var izteikt prognozi, ka straujais neirozinātņu progress un jaunās biotehnoloģijas, kas ienāk 21.gadsimta pētījumos, pietuvinās mūs izpratnei par smadzeņu mistērijām, radīs iespējas, kā apturēt neirodeģeneratīvos procesus, un līdz ar to pilnīgi mainīs psihiskās veselības un dzīves problēmas. Šajā rakstā akcentēsim jaunākās neirodeģenerācijas protekcijas stratēģijas.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
Ēšanas traucējumi ir kompleksa psihisko traucējumu grupa, kam raksturīga izmainīta uztvere un domāšana par uzturu, sava ķermeņa masu un formu, kas var kaitēt fiziskajai veselībai līdz pat dzīvību apdraudošam stāvoklim. Ierasts uzskatīt, ka ēšanas traucējumi visbiežāk sākas un tiek diagnosticēti pusaudžu vecuma meitenēm, retāk jaunām sievietēm līdz 30 gadu vecumam un zēniem. [1]
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
