Mūsdienās amiodaronu (A) plaši lieto supraventrikulāru un ventrikulāru aritmiju ārstēšanā. Daudzos gadījumos tas kļūst par vienīgo izvēles medikamentu (piemēram, samazinātas sirds izsviedes funkcijas gadījumā). Starp A izraisītām dažādām blaknēm visbiežāk konstatē hipotireozi, tireotoksikozi, mikrodepozītus radzenē, fotosensitivitāti, ādas hiperpigmentāciju, pulmonālu fibrozi, perifēro neiropātiju, aknu enzīmu paaugstināšanos. [5] A izraisītā tireotoksikoze (AIT) pacientam ar esošu sirds slimību var izrādīties fatāla [3], tāpēc nepieciešamas zināšanas par tās attīstības mehānismiem un riska faktoriem, kā arī novēršanas un ārstēšanas iespējām.
Ibuprofēns pieder nenarkotisko analgētisko jeb nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu grupai. Tas ir fenilpropionskābes atvasinājums. [1] Lielbritānijā 1964. gadā patentēts kā pretsāpju, pretiekaisuma un temperatūru pazeminošs līdzeklis ar maz izteiktu toksicitāti. LD50 per os pelēm 1255 mg/kg, žurkām 1050 mg/kg. Salīdzinoši – diklofenaka LD50 p/o pelēm 390 mg/kg, žurkām 150 mg/kg. Medicīnas praksē ibuprofēns tiek lietots kopš 1969. gada. [1; 2]
Osteoporoze ir sistēmas skeleta slimība, ko raksturo zema kaulu masa un izmaiņas kaulaudu mikroarhitektūrā. Šo izmaiņu rezultātā kauli kļūst trauslāki un krasi palielinās to lūzuma risks. [1] Lai gan osteoporozes galvenā diagnostikas metode ir kvantitatīva kaulu minerālblīvuma (KMB) novērtēšana, klīniski nozīmīgākās osteoporozes sekas ir kaulu lūzumi. Biežākās lūzumu vietas osteoporozes gadījumā ir mugurkaula skriemeļi, gūžas kaula kakliņš un apakšdelma distālā daļa. Piecdesmit gadu vecai sievietei menopauzē viņas turpmākajā dzīvē iespēja gūt kādu no šiem lūzumiem ir apmēram 40%, un tā aptuveni līdzinās iespējai saslimt ar koronāro sirds slimību, bet pārsniedz iespēju saslimt ar krūts vēzi. [2] 2000. gadā Eiropā konstatēts 620 000 jaunu gūžas kaula kakliņa lūzumu, 574 000 jaunu apakšdelma lūzumu, 250 000 augšdelma proksimālās daļas lūzumu un 620 000 klīnisku mugurkaula skriemeļu lūzumu sievietēm un vīriešiem, kas vecāki par 50 gadiem. Tas veidoja 34,8% no visiem lūzumiem pasaulē, [3] un šo lūzumu ārstēšanas tiešās izmaksas bija 36 miljardi eiro. Tāpēc ir svarīgi atcerēties šos skaitļus, kad pieņemam lēmumu par kādas hroniskas slimības (t. sk. osteoporozes) ārstēšanas taktiku un terapijas preparātu izvēli.
Kopš renīna atklāšanas laboratorijas trusīša nierēs 1898. gadā renīna–angiotenzīna–aldosterona sistēma (RAAS) līdz mūsdienām ir saglabājusi savu nemainīgi svarīgo lomu asinsspiediena regulācijā. Mēģinājumi šo vairāk nekā simt gadu minēto sistēmu iegrožot farmakoterapeitiski lielākoties izrādījušies sekmīgi.
Zinātnes aprindās arvien lielākas cerības tiek liktas uz fitohormoniem; fitoestrogēni populārajā literatūrā jau nokļuvuši panacejas statusā – ar spēju kompensēt estrogēnu deficītu organismā, novērst ādas sausumu, paaugstināt tās elasticitāti un palēnināt novecošanos. Estrogēni mazina androgēnu kaitīgo ietekmi uz ādu un matu folikuliem, tāpēc tos lieto seborejas, aknes ārstēšanā. Estrogēni novērš arī sirds-asinsvadu saslimšanu, osteoporozes un pat Alcheimera slimības attīstību.
Kopš 1817. gada, kad angļu ārsts Džeimss Parkinsons (1755–1824) darbā Essay on Shaking Palsy aprakstīja paralysis agitans jeb “trīcošā trieka”, arī “trīcošā paralīze” un slimība ieguva autora vārdu, ir pagājis krietns laiks. Līdzīgiem patoloģiskiem stāvokļiem ir dots nosaukums “parkinsonisms”. Pretparkinsonisma līdzekļus lieto hroniskas progresējošas neirodeģeneratīvas slimības Parkinsona slimības (idiopātiskais parkinsonisms), kā arī šai slimībai līdzīga stāvokļa (simptomu kompleksa) parkinsonisma ārstēšanā.
Perorālie antikoagulanti klīniskajā praksē zināmi jau sen. Tomēr, lai gan pieredze antikoagulantu lietošanā ir pietiekami liela, tie joprojām nereti sagādā daudz grūtību un neskaidrību, un tieši tāpēc daļa pacientu, kam būtu indicēta antikoagulantu terapija, to nesaņem. Latvijā visbiežāk nozīmētais antikoagulants ir K vitamīna antagonists varfarīns. Raksta mērķis – apkopot un sistematizēt informāciju par varfarīnu, izveidojot lakonisku materiālu par varfarīna terapiju un ar to saistītām problēmām.
Līdzekļi, kas spēj veicināt sirds saraušanās spējas, ir minēti jau vissenākajos medicīnas traktātos. Leģenda vēsta, ka Senajā Ēģiptē, lai risinātu mūžseno tēvu un dēlu problēmu faraona galmā, vecajam faraonam reizi gadā esot bijis jānoskrien noteikts attālums. Ja faraons to nav spējis noskriet laikā, tad tronis bijis jāatdod dēlam vai troņmantniekam. Lai ilgāk saglabātu varu, faraoni esot lietojuši jūras sīpolu, kas satur sirds glikozīdus.
“Es esmu visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Ja manas izjūtas varētu sadalīt vienlīdzīgi starp visu cilvēci, tad uz zemes neredzētu nevienu priecīgu seju. Es nezinu, vai man jebkad kļūs labāk. Man ir spēcīga nojauta, ka nekļūs. Es tā vairs nespēju.” Tā XIX gadsimtā savas izjūtas aprakstījis slavenais ASV prezidents Ābrahams Linkolns, kurš esot sirdzis ar “melanholiju”. Tolaik nebija gandrīz nekādu iespēju prezidentam palīdzēt. Šodien depresijas terapijas iespējas ir ārkārtīgi plašas. Šā raksta mērķis – apskatīt depresijas medikamentozās terapijas jaunākās iespējas.
Medicīnas praksē gan profilakses nolūkā, gan dažādu slimību ārstēšanā lieto zāles. Zāles uzskata par augstas vērtības produktiem. Tām ir jābūt iedarbīgām, drošām un kvalitatīvām – tā ir aksioma, kas nav jāpierāda. Piemērota ārstēšana ar zālēm prasa ne tikai pareizas aktīvās vielas izvēli atbilstīgi diagnosticētai slimībai, bet arī izstrādāt aktīvai substancei tādu zāļu formu, kas ir piemērota tās ievadīšanai organismā noteiktā veidā un nodrošina tai nepieciešamo efektivitāti. Pateicoties zinātnes un tehnikas progresam, ir pilnīgi mainījies uzskats par zāļu formu, kvalitāti nosaka ne tikai preces ārējais izskats un aktīvo vielu kvantitatīvais saturs, bet tiek izvērtēta arī tās biopieejamība, efektivitāte un drošība.
Jau desmit gadus epilepsijas skartajiem profesionālu palīdzību sniedz Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Epilepsijas un miega medicīnas centra mediķu komanda, un JURĢIS STRAUTMANIS ir tās vadītājs. Viņš ir stāvējis pie šīs struktūrvienības šūpuļa, sācis no nulles, sapulcējis spēcīgu komandu, kas sekmīgi strādā, savā profesionālajā varēšanā esot vienā līmenī ar kolēģiem citviet pasaulē.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
Zīdaiņu kolikas ir zarnu un smadzeņu mijiedarbības traucējumi, kuru cēloņi joprojām nav pilnībā izprasti. Prerspektīvā kohortas pētījumā pētnieki analizēja, vai mātes uztura kvalitāte un noteiktu potenciāli alerģisku pārtikas produktu lietošana grūtniecības laikā ir saistīta ar koliku un ekzēmas attīstību zīdaiņiem.
Ilgmūžība ir kļuvusi par vienu no skaļākajiem vārdiem veselības aprūpē. Vienam tā nozīmē bioloģiskā vecuma analīzi, otram — uztura bagātinātāju plauktu, trešajam — badošanos, aukstuma peldes un nepārtrauktu glikozes mērīšanu. Šī raksta divās daļās apvienojušās savas jomas ekspertes, lai informētu kolēģus par jaunākajām tendencēm ilgmūžības kontekstā gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un dermatoloģijā. Pirmā raksta daļa veltīta gremošanas trakta veselībai.
Sāpes kaklā un faringīts primārajā aprūpē gan pieaugušo, gan bērnu vidū nav retums, īpaši rudenī un ziemā. Klīniski novērojams iekaisums rīklē, aizdegunē un/vai kakla mandelēs, taču diferencēt starp virālu vai bakteriālu (retāk — sēnīšu) ierosinātāju mēdz būt izaicinoši. Pieaugošās antimikrobiālās rezistences rādītāju dēļ ir īpaši svarīgi noteikt, vai pacientam tiešām nepieciešama antibakteriāla terapija vai tomēr jāizmanto simptomātiska pieeja.
