Kopš 1817. gada, kad angļu ārsts Džeimss Parkinsons (1755–1824) darbā Essay on Shaking Palsy aprakstīja paralysis agitans jeb “trīcošā trieka”, arī “trīcošā paralīze” un slimība ieguva autora vārdu, ir pagājis krietns laiks. Līdzīgiem patoloģiskiem stāvokļiem ir dots nosaukums “parkinsonisms”. Pretparkinsonisma līdzekļus lieto hroniskas progresējošas neirodeģeneratīvas slimības Parkinsona slimības (idiopātiskais parkinsonisms), kā arī šai slimībai līdzīga stāvokļa (simptomu kompleksa) parkinsonisma ārstēšanā.
Perorālie antikoagulanti klīniskajā praksē zināmi jau sen. Tomēr, lai gan pieredze antikoagulantu lietošanā ir pietiekami liela, tie joprojām nereti sagādā daudz grūtību un neskaidrību, un tieši tāpēc daļa pacientu, kam būtu indicēta antikoagulantu terapija, to nesaņem. Latvijā visbiežāk nozīmētais antikoagulants ir K vitamīna antagonists varfarīns. Raksta mērķis – apkopot un sistematizēt informāciju par varfarīnu, izveidojot lakonisku materiālu par varfarīna terapiju un ar to saistītām problēmām.
Līdzekļi, kas spēj veicināt sirds saraušanās spējas, ir minēti jau vissenākajos medicīnas traktātos. Leģenda vēsta, ka Senajā Ēģiptē, lai risinātu mūžseno tēvu un dēlu problēmu faraona galmā, vecajam faraonam reizi gadā esot bijis jānoskrien noteikts attālums. Ja faraons to nav spējis noskriet laikā, tad tronis bijis jāatdod dēlam vai troņmantniekam. Lai ilgāk saglabātu varu, faraoni esot lietojuši jūras sīpolu, kas satur sirds glikozīdus.
“Es esmu visnelaimīgākais cilvēks pasaulē. Ja manas izjūtas varētu sadalīt vienlīdzīgi starp visu cilvēci, tad uz zemes neredzētu nevienu priecīgu seju. Es nezinu, vai man jebkad kļūs labāk. Man ir spēcīga nojauta, ka nekļūs. Es tā vairs nespēju.” Tā XIX gadsimtā savas izjūtas aprakstījis slavenais ASV prezidents Ābrahams Linkolns, kurš esot sirdzis ar “melanholiju”. Tolaik nebija gandrīz nekādu iespēju prezidentam palīdzēt. Šodien depresijas terapijas iespējas ir ārkārtīgi plašas. Šā raksta mērķis – apskatīt depresijas medikamentozās terapijas jaunākās iespējas.
Medicīnas praksē gan profilakses nolūkā, gan dažādu slimību ārstēšanā lieto zāles. Zāles uzskata par augstas vērtības produktiem. Tām ir jābūt iedarbīgām, drošām un kvalitatīvām – tā ir aksioma, kas nav jāpierāda. Piemērota ārstēšana ar zālēm prasa ne tikai pareizas aktīvās vielas izvēli atbilstīgi diagnosticētai slimībai, bet arī izstrādāt aktīvai substancei tādu zāļu formu, kas ir piemērota tās ievadīšanai organismā noteiktā veidā un nodrošina tai nepieciešamo efektivitāti. Pateicoties zinātnes un tehnikas progresam, ir pilnīgi mainījies uzskats par zāļu formu, kvalitāti nosaka ne tikai preces ārējais izskats un aktīvo vielu kvantitatīvais saturs, bet tiek izvērtēta arī tās biopieejamība, efektivitāte un drošība.
Sāpes, iekaisums, paaugstināta ķermeņa temperatūra ir cilvēka un augsti attīstītu dzīvnieku pavadoņi mūža garumā. Šie simptomi ir cieši saistīti. Diklofenaks ir feniletiķskābes atvasinājums, sintezēts 1965. gadā. Vairāk nekā 40 izpētes un lietošanas pieredzes gadi ļauj to objektīvi izvērtēt.
Gados veci cilvēki ir lielākie zāļu patērētāji, jo ar gadiem pieaug saslimšanu daudzums, mazinās organisma aizsargspējas, bet uz šā fona zāļu lietošana kļūst problemātiskāka. Zāļu lietošanu lielā mērā ietekmē arī sociālie apstākļi, slimnieka psihiskais stāvoklis, taču noteicošais faktors ir ar vecumu saistītās izmaiņas organismā, kas nosaka preparātu farmakokinētikas un farmakodinamikas izmaiņas. Šajā rakstā aktualizētas šīs īpatnības, kas noderēs kolēģiem praksē.
Kortikosteroīdi ir medicīnā plaši lietojami līdzekļi dažādu iekaisuma un imunoloģisku slimību ārstēšanai. Lokāli kortikosteroīdi tiek plaši lietoti dermatoloģiskajā praksē. Ir labi zināma gan to efektivitāte, gan iespējamās blaknes. Ārstu attieksme pret lokālo steroīdu lietošanu ikdienas praksē mēdz būt ļoti atšķirīga – no pārāk piesardzīgas līdz pārlieku aizrautīgai, ignorējot blakusparādību attīstības iespēju. Šā raksta mērķis ir pārskatīt lokālo kortikosteroīdu darbības mehānismus, to indikācijas, kontrindikācijas un apkopot Latvijā pieejamos lokālos kortikosteroīdu preparātus.
Kā jebkurā disciplīnā, arī reimatoloģijā būtiski noteikt precīzu diagnozi un tikai tad sākt slimības ārstēšanu. Atverot kompensējamo zāļu grāmatu reimatoloģijas sadaļā, dažādām diagnozēm var atrast vienus un tos pašus medikamentus, protams, ar dažām niansēm. Vai pietiek ar vispārējām zināšanām par katru medikamentu, lai ārstētu visas reimatoloģiskās saslimšanas? Vai tomēr ir nianses katras reimatoloģiskas slimības terapijā? Šoreiz par to, kā darbojas slimību modificējošie antireimatiskie līdzekļi dažādu reimatoloģisku slimību gadījumos un kas jāņem vērā to lietošanā.
Šā gada 26. jūnijā žurnālā Diabetologia publicēti četri reģistru datu (database) pētījumi par iespējamo glargīna insulīna lietošanas saistību ar vēža attīstības risku. Pēc šīs publikācijas daudzu valstu diabēta asociācijas un starptautiskas organizācijas, piemēram, Amerikas Diabēta asociācija (ADA), Kanādas Diabēta asociācija (CDA), Lielbritānijas Diabēta asociācija, Endokrinoloģijas biedrība, Amerikas Klīnisko Endokrinologu asociācija (AACE), Starptautiskā Diabēta Federācija (IDF), Eiropas Diabēta Pētniecības asociācija (EASD), Eiropas Zāļu līdzekļu aģentūra (EMEA), ASV Pārtikas produktu un zāļu līdzekļu kvalitātes pārvalde (FDA) plašsaziņas līdzekļos publicēja savus oficiālo paziņojumu un nostāju attiecībā par šiem pētījumiem. Tāpēc arī Latvijas Endokrinologu asociācija (LEA) pacientu un ārstu interesēs izplata un publicē savu oficiālo nostāju šajā jautājumā.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Glikagonam līdzīgais peptīds 1 (GLP1) un glikozes atkarīgais insulinotropiskais polipeptīds (GIP) ir zināmi ar savām kuņģa saturu aizturošām īpašībām. Lai salīdzinātu klīniski nozīmīga atlieku kuņģa tilpuma (RGV) attīstības risku GLP1/GIP agonistu lietotājiem pirms augšējās endoskopijas ar sedāciju, veikts pētījums.
Vaivaru ambulatorās rehabilitācijas centrs. Tas apvieno ambulatorās rehabilitācijas klīniku un Ortozēšanas un protezēšanas centru zem viena jumta. Noslēdzot darbu iepriekšējās, neatbilstošās telpās, Vaivaru Ortozēšanas un protezēšanas centrs uzsāk darbu tiešā klīnikas tuvumā, tādējādi nodrošinot ciešāku multidisciplināru sadarbību un integrētus rehabilitācijas pakalpojumus, tādējādi stiprinot NRC “Vaivari” metodiskā un klīniskā līdera lomu Latvijā.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
