Saskaņā ar Globālās iniciatīvas astmas ārstēšanas (GINA) vadlīnijām [1] 4–28% pieaugušo astmas pacientu aspirīns un citi nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NSPL) var izraisīt bronhiālās astmas uzliesmojumus. Šo klīnisko sindromu sauc par aspirīna inducēto astmu (AIA), un tās pamatā ir arahidonskābes metabolisma traucējumi, kas rada cistenilleikotriēnu pārprodukciju. Gandrīz pusei AIA norise ir smaga, tāpēc nepieciešama savlaicīga diagnostika un ārstēšana. Pacientiem būtu jāsniedz rakstiski ieteikumi par aizliegtajiem NSPL un atļautajiem alternatīvajiem medikamentiem.
Lai zāļu receptēs pārietu uz aktīvās vielas jeb starptautiskā nepatentētā nosaukuma (SNN) rakstīšanu, vispirms jāizglīto sabiedrība. Kaut arī visnotaļ atbalstu Veselības ministrijas tālredzīgo, tomēr ne tik viegli īstenojamo ieceri par sabiedrības izglītošanu, tomēr manai publikācijai ir nedaudz cita motivācija, proti, uzskatu, ka tieši cilvēkiem, kuru amata daudzo pienākumu starpā ietilpst arīdzan zāļu receptes perfekta aizpildīšana un godprātīga pacientu informēšana par iespējami racionālākajām farmakoterapijas iespējām, publikācijas virsraksta gaismā būtu jārāda pārliecinoša erudīcija ne tikai jaunāko vai topošo kolēģu priekšā, bet - un tas ir daudz nozīmīgāk - arī savu pacientu priekšā.
Pastiprināta kuņģa skābes sekrēcija un ar to saistītās veselības problēmas bijušas aktuālas kopš cilvēces pirmsākumiem. Tāpat meklēti līdzekļi to novēršanai vai vismaz mazināšanai. Vēl pirms 100 gadiem šim nolūkam izmantoja nātrija bikarbonātu (dzeramo sodu), magnija oksīdu un krītu. Diemžēl šie līdzekļi nebija pietiekami efektīvi, lai gan deva īslaicīgu atvieglojumu, neitralizējot kuņģa skābi. Šajā apskatā raksturoti protonu sūkņa inhibitori omeprazols un pantoprazols, to kopīgais un atšķirīgais.
Ik gadu vairāk nekā pusotrs tūkstotis pacientu Latvijā tiek stacionēti peptiskas čūlas slimības dēļ. Pēc Veselības Ekonomikas centra datiem 2009. gadā čūlas slimības dēļ stacionāros miruši 70 pacienti. Čūlas perforācijas ārstētas pavisam 456 pacientiem, no kuriem 7,5% miruši. Gandrīz visi pacienti operēti neatliekamā kārtā. Savukārt asiņošanu dēļ stacionēts nedaudz vairāk par 900 pacientiem, mirstība šajā grupā bijusi 5,3%. Tā kā iespējama efektīva asiņošanas apturēšana endoskopiski, operēti tikai 12,2% no stacionārā ārstētajiem pacientiem ar asiņošanu. [1] Vai šo statistiku iespējams uzlabot?
Līdz pagājušā gadsimta divdesmitajiem gadiem cukura diabēts bija ļoti smaga neārstējama slimība, kur diabētiskā koma parasti beidzās ar nāvi. Arī pēc insulīna ienākšanas medicīnas praksē mirstība bija augsta, tāpēc šī patoloģija pastāvīgi bija medicīnas zinātnes uzmanības centrā un tika meklēti jauni līdzekļi, kas spētu palīdzēt slimības attīstības agrīnās stadijās, būtu ērtāki lietošanā un kam būtu mazāk blakņu. Pēc ilgstošiem meklējumiem medicīnas praksē 2006. gadā ienāca jauns preparāts - sitagliptīns.
Saskaņā ar zāļu reģistrācijas dokumentāciju (zāļu aprakstiem), kas ir spēkā Latvijā, iekšķīgi lietojami metamizola monopreparāti ir kontrindicēti bērniem līdz 15 gadu vecumam. Metamizola monopreparāts parenterālai ievadīšanai ir kontrindicēts bērniem līdz 16 gadu vecumam. Metamizols ir kontrindicēts arī grūtniecības un zīdīšanas laikā.
Naproksēns pieder fenilpropionskābes atvasinājumu nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu grupai. Naproksēns patentēts 1968. gadā kā nesteroīdais pretiekaisuma līdzeklis, bet klīniskajā praksē tas ienāca 1974. gadā pēc vispusīgas preklīniskās izpētes. Labās panesamības un zemās toksicitātes, bet galvenokārt efektivitātes dēļ preparāts pasaulē kļuva populārs, par ko liecina tā daudzie sinonīmi, kuru skaits sniedzas trīs desmitos.
1991. gadā Fīlips Nīdlemans ar līdzstrādniekiem noskaidroja, ka ir vismaz divi ciklooksigenāzes enzīmi, no kuriem otrais (COG-2) tiek uzskatīts par “iekaisuma jeb inducējamo izoenzīmu”, savukārt pirmais jeb pastāvīgais izoenzīms (COG-1) “rūpējas” par gļotādu normālu stāvokli, trombocītu funkcijām un nieru asinsriti. Perspektīvi ir tie pretiekaisuma līdzekļi, kas spēj selektīvi kavēt COG-2. Pēdējos 20 gados veikti plaši pētījumi, lai atrastu šādus medikamentus.
Tā mīļi gribas dēvēt šo preparātu, ko lieto jau vairākas paaudzes. Aspirīna pirmsākumi meklējami tālajā XIX gadsimtā. Aspirīns bija viens no vispopulārākajiem XX gadsimta pirmās puses medikamentiem: par to liecina tā daudzie sinonīmi, kuru skaits pārsniedz 400. [1] Vispopulārākais acetilsalicilskābes nosaukums pasaulē ir aspirīns. Atzinību un popularitāti aspirīnam nodrošināja tā izteiktā pretsāpju, pretdrudža un pretiekaisuma darbība, tāpēc pieprasījums pēc tāda medikamenta, kas remdē sāpes, mazina drudzi un iekaisumu, ir liels.Tā mīļi gribas dēvēt šo preparātu, ko lieto jau vairākas paaudzes. Aspirīna pirmsākumi meklējami tālajā XIX gadsimtā.
Metamizols – pie mums pazīstams ar nosaukumu analgīns – pieskaitāms pagājušā gadsimta populārākajiem zāļlīdzekļiem. Par to liecina plašais sinonīmu klāsts, jo daudzas zāļu firmas vēlējās ražot preparātu, kam ir liels pieprasījums. Metamizols pieder nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu (NPL) pirazolona atvasinājuma grupai. Preparāts medicīnas praksē ienāca 1921. gadā un ieguva lielu popularitāti izteiktās pretsāpju, pretiekaisuma un pretdrudža darbības dēļ.
Pasaulē aizvien biežāk sarunās par populācijas novecošanos tiek skarta tēma par kognitīviem traucējumiem, kas ir arī loģiski izskaidrojams, — jo vairāk cilvēku nodzīvo ilgāk par 80 gadiem, jo lielāka iespēja, ka viņiem var attīstīties kognitīvie traucējumi. Latvijā visbiežāk tiek diagnosticētas kombinētas ģenēzes demences, kas ietver gan vaskulāru demenci, gan Alcheimera demenci, gan novērojamas toksiskas, dismetaboliskas encefalopātijas ar demenci.
Pacientiem ar hronisku nieru slimību (HNS) 3.–5. stadijā zema olbaltumvielu satura veģetāra diēta (LPVD), ievērota 6 mēnešus, bija saistīta ar būtiskiem nieru funkcijas, metabolo rādītāju un ķermeņa sastāva uzlabojumiem, nepasliktinot uzturvielu nodrošinājumu.
Kardiovaskulārās slimības (KVS) joprojām ir galvenais nāves cēlonis ne tikai Eiropā, bet arī pasaulē, proti, 2022. gadā no KVS nomira 19,8 miljoni cilvēku, kas ir aptuveni 32 % no visiem pasaules nāves gadījumiem. [1] Riska faktori, jo īpaši dislipidēmija, kļūst arvien izplatītāki tieši gados jaunu pacientu vidū (21—39 gadi). [2] Ģimenes ārsti un šaurākas specialitātes ārsti savā praksē arvien biežāk sastop 21—40 gadus vecus pacientus ar paaugstinātu zema blīvuma lipoproteīnu holesterīna (ZBLH) līmeni, bieži bez acīmredzamām ģenētiskām pazīmēm.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
Hroniski paaugstināts asinsspiediens ir viena no izplatītākajām kardiovaskulārajām slimībām, kas ilgtermiņā var radīt nopietnus iekšējo orgānu bojājumus un disfunkciju. Paralēli sirds, nieru un asinsvadu bojājumiem hipertensija būtiski ietekmē arī centrālo nervu sistēmu, radot dažādus neiropsihiatriskus simptomus un sindromus. [1—3] Šie simptomi parasti nav primāri psihiski traucējumi, bet gan sekundāri; tie ietver smadzeņu autoregulācijas traucējumus, asins–smadzeņu barjeras disfunkciju, baltās vielas bojājumus un iekaisuma procesus CNS. [4—8]
