Čūlainais kolīts (ČK) ietilpst iekaisīgo zarnu slimību grupā, kas ir hroniska, sistēmiska autoimūna slimība, kas nav pilnībā izārstējama. [1] Joprojām notiek pētījumi, lai piemeklētu pēc iespējas efektīvāku terapiju, kas, bloķējot iekaisuma kaskādes, spētu panākt klīnisku un endoskopisku remisiju, tādejādi uzlabojot pacienta dzīves kvalitāti un samazinot operatīvas terapijas risku. Pētījumā [2] noskaidrots, ka risankizumabs veicina klīniskās remisijas ātrumu pacientiem ar vidēji smagu un smagu ČK.
Līdz šim trūka pierādījumu, vai protonu sūkņa inhibitori ir labvēlīgi vai kaitīgi stresa čūlu profilaksei kritiski slimiem pacientiem, kuriem tiek veikta mākslīgā plaušu ventilācija.
Aizkuņģa dziedzera duktāla adenokarcinoma (DA) ir nāvējoša slimība ar pieaugošiem sastopamības rādītājiem. Liela daļa aizkuņģa dziedzera DA ir neārstējamas tās atklāšanas brīdī, bet tajā pašā laikā vispārējās populācijas sijājošā diagnostika arī netiek rekomendēta. Augsta riska indivīdu uzraudzība varētu palīdzēt vēzi konstatēt agrīnāk, bet ieguvumi no šādas intervences nav līdz šim vērtēti.
Iekaisīgo zarnu slimību (IZS) gadījumu pieaugums ir bijis paralēls ievērojamam aptaukošanās un vielmaiņas blakusslimību skaita pieaugumam. Šajā apskatā tika pētīta aptaukošanās un ar to saistīto vielmaiņas blakusslimību iespējamā ietekme uz slimības progresēšanu, komplikācijām, ārstēšanas reakciju, ķirurģiskajiem rezultātiem, veselības ekonomiku un aptaukošanās ārstēšanas iespējamo ietekmi uz IZS gaitu.
Pacientiem ar iekaisīgu zarnu slimību (IBD) ir lielāks miokardīta, īpaši smaga miokardīta, risks nekā iedzīvotājiem bez IBD pat 20 gadus pēc diagnozes noteikšanas, lai gan absolūtais risks ir zems.
Liela un ilgstoša populācijā balstīta pētījuma rezultāti liecina, ka pacientiem vecumā virs 50 gadiem ar klīniski noritošu Helicobacter pylori infekciju (CAHPI) ir par 11 % paaugstināts Alcheimera slimības (AD) risks.
Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir vispārīgs termins hroniskām iekaisīgām zarnu slimībām, un to izplatība ir aptuveni 0,5 %. Galvenie IZS veidi ir čūlainais kolīts un Krona slimība. Atšķirībā no kairinātu zarnu sindroma (KZS), IZS izraisa redzamus zarnu gļotādas bojājumus.
GERS ir viens no riska faktoriem barības vada adenokarcinomas attīstībai. Pacienti ar atviļņa simptomiem bieži saņem nosūtījumu veikt augšējo endoskopiju, lai meklētu izmaiņas gļotādā, t.sk. erozīvu ezofagītu un metaplāziju (Bareta barības vadu), kas ir stingrs prekursors onkoloģiska procesa attīstībai. Tomēr, lielā daļā gadījumu biežākā atradne ir barības vads ar intaktu gļotādu, attiecīgi domājot par neerozīvu GERS. Šajā pētījumā skaidroja, vai pacientiem ar neerozīvu GERS ir augstāks barības vada adenokarcinomas sastopamības rādītājs kā pacientiem vispārējā populācijā.
No š.g. 1. aprīļa pieaugušiem pacientiem ar noteiktām diagnozēm (E43, E44.0, G12.1, R13, K59.8, K63.2, K86.8, K90, K91.2 pēc SSK–10 klasifikācijas), kuri spēj ēst, bet ilgstošu periodu (vismaz četras nedēļas) nespēj ar uzturu uzņemt pietiekamu uzturvielu daudzumu, tiek nodrošināts medicīniskais papilduzturs ar piegādi uz mājām.
PSI plaši tiek izmantoti gastroezofageālā refluksa ārstēšanā gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tendences valstīs ar augstu ienākumu līmeni rāda, ka bērniem pirms divu gadu vecuma terapija ar PSI dažādu iemeslu dēļ tiek parakstīta bieži: piemēram, Francijā 2019. gadā PSI bija jālieto 6,1 % bērnu līdz divu gadu vecumam, pirmajā dzīves gadā PSI lietojuši 5,2 % bērnu Jaunzēlandē, bet PSI ordinēšanas tendence bērniem līdz gada vecumam Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā pēdējos 20 gados pieaugusi pat pieckārtīgi.
ARTJOMS ŠPAKS, torakālais ķirurgs un bronhologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Plaušu slimību un torakālās ķirurģijas centra torakālās ķirurģijas virsārsts, ļoti atbildīgi izturas pret uzticētajiem pienākumiem un ir ar plašu interešu loku, bet šobrīd savu brīvo laiku apzināti atvēl sev un ģimenei, jo karjerā nonācis pie secinājuma par ģimeni kā vienu no patiesākajām dzīves vērtībām.
MedSafer lietotne palīdz ārstiem identificēt un izslēgt riskantus vai nevajadzīgus medikamentus senioriem, ievērojami uzlabojot pacientu ārstēšanas rezultātus. Tā mērķis ir novērst kaitīgas "recepšu kaskādes" un varētu no jauna definēt standarta aprūpi.
Jauns pētījums liecina, ka multiplā skleroze (MS) var nemanāmi sākt ietekmēt ķermeni līdz pat 15 gadiem pirms pirmo acīmredzamo neiroloģisko simptomu parādīšanās. Pētnieki atklāja pastāvīgu veselības aprūpes apmeklējumu skaita pieaugumu saistībā ar neskaidriem simptomiem, piemēram, nogurumu, sāpēm un psihiskās veselības problēmām, un pieaugošas ārstu konsultāciju tendences bija vērojamas ilgi pirms diagnozes noteikšanas.
Kādas ir pamata indikācijas to izrakstīšanai pieaugušajiem? Vai uzskats, ka antidepresanti rada pierašanu, ir patiess? Aktivējoši un sedējoši antidepresanti — vai šis efekts atkarīgs no devas? Lasiet Dr. RAIVJA LOGINA atbildes uz šiem un citiem jautājumiem.
D vitamīna deficīts ir prevalents stāvoklis hroniskas nieru slimības (HNS) gadījumā un bieži vien progresē dinamikā. Aprēķināts, ka ap 80 % predialīzes pacientu 25(OH)D koncentrācija serumā ir < 20 ng/ml, un samazinātā nieru funkcija ietekmē gan anaboliskās, gan kataboliskās D vitamīna metabolisma fāzes. [4] Kidney Disease Global Outcome (KDIGO) vadlīnijas rekomendē rutīnas D vitamīna līmeņa kontroli un suplementāru lietošanu pacientiem ar HNS.
