Hipomagnēmija saistīta ar paaugstinātu 30 dienu mirstības risku neatliekamās palīdzības pacientiem
Pacientiem ar hipomagnēmiju biežāk konstatēja arī sirds ritma traucējumus, turklāt aritmijas risks palielinājās līdz ar magnija deficīta smagumu.
Izmantojot deidentificētus elektronisko veselības karšu datus no TriNetX Research Network, pētnieki veica retrospektīvu kohortas pētījumu. Analīzē tika iekļauti 1 246 550 pacienti vecumā no 18 gadiem, kuri laikā no 2025. gada janvāra līdz decembrim vērsās NPN un kuriem bija noteikts magnija līmenis serumā. Pacientus iedalīja divās grupās:
- hipomagnēmijas grupa — magnija līmenis ≤1,6 mg/dL (164 663 pacienti);
- kontroles grupa — magnija līmenis 1,7–2,2 mg/dL.
Hipomagnēmiju papildus klasificēja pēc smaguma:
- viegla — 1,3–1,6 mg/dL;
- vidēji smaga — 1,0–1,2 mg/dL;
- smaga — <1,0 mg/dL.
Lai izlīdzinātu grupas pēc sākotnējām atšķirībām, tika veikta 1:1 propensity score matching pēc vecuma, dzimuma, rases, etniskās piederības un blakusslimībām.
Primārais iznākums bija mirstība 30 dienu laikā pēc sākotnējās NPN vizītes. Sekundārie iznākumi ietvēra septiņu dienu mirstību un sirds ritma traucējumus, tostarp torsades de pointes, ventrikulāru tahikardiju vai fibrilāciju, pēkšņu sirds apstāšanos un QT intervāla pagarināšanos.
Nekoriģētā analīzē pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstība bija gandrīz divas reizes augstāka nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni — attiecīgi 3,8 % un 2,0 % (izredžu attiecība [OR] 2,0; 95 % TI 1,9–2,0). Arī pēc propensity score matching 30 dienu mirstība hipomagnēmijas grupā saglabājās augstāka:
- hipomagnēmijas grupā — 3,24 %;
- normāla magnija līmeņa grupā — 1,91 %;
- OR 1,72 (95 % TI 1,67–1,78).
Tas atbilda aptuveni 70 % relatīvam mirstības riska pieaugumam. Arī septiņu dienu mirstība pacientiem ar hipomagnēmiju bija augstāka — 1,23 % pret 0,76 % kontroles grupā (OR 1,64; 95 % TI 1,55–1,72).
Pēc grupu izlīdzināšanas 30 dienu sirds aritmiju biežums hipomagnēmijas grupā bija 1,58 %, salīdzinot ar 1,12 % pacientiem ar normālu magnija līmeni (OR 1,32; 95 % TI 1,27–1,39).
Aritmiju biežums palielinājās līdz ar hipomagnēmijas smagumu, kas liecina par iespējamu devas–atbildes saistību starp magnija deficīta pakāpi un sirds ritma traucējumu risku.
“Šis plašais novērojuma pētījums reālās klīniskās prakses populācijā liecina, ka hipomagnēmija pētītajā pacientu populācijā bija bieži sastopama un pēc korekcijas par izmērītajiem jaucējfaktoriem neatkarīgi saistīta ar paaugstinātu 30 dienu mirstību un potenciāli letālu aritmiju biežumu,” raksta pētījuma autori.
“Ņemot vērā saistību ar mirstību un iespēju magnija līmeni ātri koriģēt, magniju vairs nevajadzētu uzskatīt par ‘aizmirsto katjonu’,” viņi piebilst.
Rezultāti liecina, ka hipomagnēmija NPN pacientiem nav reta atradne un var būt saistīta ar nelabvēlīgāku īstermiņa prognozi, tostarp lielāku mirstības un sirds aritmiju risku. Īpaša uzmanība pievēršama pacientiem ar izteiktāku magnija deficītu, jo aritmiju risks pieauga līdz ar hipomagnēmijas smagumu.
Vienlaikus jāņem vērā, ka pētījums bija retrospektīvs un novērojuma rakstura, tādēļ tas pats par sevi nepierāda cēloņsakarību starp hipomagnēmiju un mirstību. Magnija līmeņa interpretācijai un korekcijai jāņem vērā pacienta kopējais klīniskais stāvoklis un iespējamie elektrolītu līdzsvara traucējumu cēloņi.
AVOTS: Singer DD, Zhang Z, Peacock WF, et al. Hypomagnesemia and 30-day mortality in the emergency department: A large-scale propensity-matched analysis. The American Journal of Emergency Medicine, December 2026, Volume 110, 349-354