Krona slimība ir hroniska iekaisīga zarnu slimība, kuras ārstēšana pēdējā desmitgadē piedzīvojusi būtisku paradigmas maiņu. Jaunākās Eiropas Krona un kolīta organizācijas (European Crohn’s and Colitis Organisation — ECCO) vadlīnijas uzsver personalizētu ārstēšanas pieeju, treat-to-target principa ieviešanu, kā arī precīzu slimības monitorēšanu, lai sasniegtu un noturētu remisiju. [1; 2] Rakstā apkopoti galvenie aspekti par terapijas izvēli, monitorēšanas rīkiem un onkoloģiskā skrīninga ieteikumiem klīniskajā praksē.
Prokinētiķi ir medikamentu klase, kas paredzēta gastrointestinālās motilitātes uzlabošanai — vai nu reģionāli, vai visa zarnu trakta ietvaros. Katram medikamentam ir savi plusi un mīnusi, turklāt mēdz būt ierobežoti dati par ieguvumiem starp prokinētiķu klasēm. Šis ir neliels apskats par dopamīna antagonistiem, kas pieejami Latvijā, — metoklopramīdu, domperidonu un itroprīdu.
Kolonoskopija ir nozīmīga izmeklēšanas metode, lai mazinātu kolorektālā vēža incidenci un mirstību. Lai izmeklējums tiktu veikts veiksmīgi, jāievēro vairāki nosacījumi: veiksmīga zarnu tīrīšanas līdzekļa izvēle, diētas rekomendācijas, izglītojošs darbs ar pacientu.
Apmēram 10 % pacientu ar čūlainu kolītu un 26 % ar Krona slimību nepieciešama ķirurģiska rezekcija desmit gadu ietvaros pēc diagnozes atklāšanas. Kaut arī jau zināms, ka agrīna ķirurģija uzlabo klīnisko iznākumu, līdz šim maz zināms par klīniskā stāvokļa izmaiņām gadu pirms operācijas.
Lielākajai daļai pacientu, kas vēršas pie ārsta ar sūdzībām par dispepsiju, iemesls ir funkcionāls. Sistemātiskā pārskatā un meta–analīzē aprēķināts, ka, veicot endoskopiju pacientiem ar dispepsiju, 13 % bija erozīvs ezofagīts, 8 % peptiska čūla un mazāk nekā 0,5 % gastroezofageāls vēzis. Pārējie tiek iekļauti funkcionālas dispepsijas (FD) grupā.
Akūts gastroenterīts ir viens no biežākajiem iemesliem, kuru dēļ pacienti dodas pie ģimenes ārsta, īpaši rudens—ziemas sezonā. Lai gan vairākums gadījumu ir pašlimitējoši, ģimenes ārstam ir būtiska loma pacienta stāvokļa savlaicīgā izvērtēšanā, riska faktoru un komplikāciju identificēšanā, atbilstošas ārstēšanas nodrošināšanā un pacienta izglītošanā. Rakstā apkopota informācija no aktuālajām vadlīnijām un praktiski ieteikumi ģimenes ārstiem par akūtu gastroenterītu pieaugušajiem.
Aptaukošanās ir hroniska slimība ar daudziem sarežģījumiem un pavadošiem stāvokļiem, piemēram, vielmaiņas, gastrointestināliem traucējumiem un izmaiņām ādā. Pacientam ar aptaukošanos svarīgi sadarboties ar speciālistiem, kas var piedāvāt risinājumus. Jebkurā klīniskā situācijā jānovērtē pacienta barojums. Rutīnas klīniskajā praksē palielināta ķermeņa masa nereti netiek pienācīgi novērtēta, bet tā lielā mērā ietekmē slimību norisi, komplikāciju attīstību, ārstēšanas rezultātu un mirstības risku.
Izmaiņas zarnu mikrobiotas līdzsvarā bērna vecumā var izraisīt disbiozi, kas predisponē dažādu slimību attīstībai turpmākajā dzīvē. [1] Tāpēc ir svarīgi atpazīt stāvokļus, kas palielina disbiozes risku bērniem, un sākt adekvātu terapiju, lai novērstu potenciālās sekas. Iepriekšējā <em>Doctus</em> numurā apskatījām mikrobiotas attīstību un to ietekmējošos faktorus. Šoreiz turpinām ar rekomendācijām probiotiku lietošanā atbilstīgi Pasaules Gastroenteroloģijas organizācijas globālajām vadlīnijām.
Par žultsakmeņiem liela daļa pacientu uzzina tikai pēc vēdera ultrasonogrāfijas izmeklējuma, jo žultsakmeņi pārsvarā ir asimptomātiski. Literatūras dati vēsta, ka piecu gadu laikā simptomi attīstīties 10 % žultsakmeņu pacientu, bet 20 gados — 20 % pacientu. Dislipidēmija, diabēts, aptaukošanās, insulīnrezistence, kā arī diētas pārkāpumi saistīti ar žultsakmeņu attīstības riska pieaugumu.
B12 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar sarežģītu struktūru, kas pazīstams arī kā kobalamīns, nozīmīgs šūnu metabolismā, īpaši DNS sintēzē, metilēšanā un mitohondriju funkcionalitātē. [1] Tā trūkums var izraisīt hematoloģiskus un neiroloģiskus traucējumus, tomēr šie klīniskie iznākumi izpaužas salīdzinoši vēlu. Agrīnā B12 vitamīna deficīta diagnostika ir izaicinošs uzdevums.
Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu hipertensija, kas sākas līdz 45 gadu vecumam, ir saistīta ar augstāku kardiovaskulāro un nieru komplikāciju risku nekā vēlīna hipertensija.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Jau Pirmā pasaules kara laikā tika ieviesta šobrīd plaši izmantota prakse – rudenī pulksteni pagriezt stundu atpakaļ un pavasarī stundu uz priekšu. Šādu taktiku piekopj apmēram 70 valstis visā pasaulē. Lai izvērtētu, kādi ir tūlītējie pulksteņlaika maiņas efekti uz mentālo uz fizisko veselību, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums Anglijā.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
Konstatēts, ka sievietēm, kas zīdījušas bērnu ar krūti ilgāk par 8 mēnešiem, pirmsmenopauzes periodā novēro labāku kaulu un muskuļu sastāvu, kā arī mugurkaula kaulu smadzeņu adipozitātes un muskuļu tauku infiltrācijas samazināšanos piecu gadu laikā, tādējādi uzlabojot vielmaiņu un mazinot insulīna rezistenci.
