Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir vispārīgs termins hroniskām iekaisīgām zarnu slimībām, un to izplatība ir aptuveni 0,5 %. Galvenie IZS veidi ir čūlainais kolīts un Krona slimība. Atšķirībā no kairinātu zarnu sindroma (KZS), IZS izraisa redzamus zarnu gļotādas bojājumus.
Vēdersāpes ir viens no izplatītākajiem simptomiem bērniem, kura dēļ satrauktie vecāki meklē ārsta palīdzību. Sāpes var izpausties dažādi: akūti, kad vajadzīga neatliekama iejaukšanās, un tad tās var būt dzīvībai bīstamas slimības pazīme, bet tās var būt arī hroniskas, kad diagnostika ir ilgstoša un rūpīgi jāievāc anamnēze.
Kairinātas zarnas sindroms (KZS) ir simptomu kopums, kas iekļauj vēdersāpes un izmainītu vēdera izeju — gan caureju, gan aizcietējumus, gan mainīgu vēdera izeju, kad caurejas mijas ar aizcietējumiem. Šādu simptomu gadījumā, kad ir izslēgtas organiskas patoloģijas gremošanas traktā, var runāt par KZS. [1]
Kongress tiek plānots klātienē šā gada 9. decembrī plašajās un mūsdienīgajās konferenču centra ATTA telpās (Rīgā, Krasta ielā 60, sākums plkst. 9.00). Līdz 15.oktobrim iespēja reģistrēties par samazinātu cenu! Vai paspēji reģistrēties?
GERS ir viens no riska faktoriem barības vada adenokarcinomas attīstībai. Pacienti ar atviļņa simptomiem bieži saņem nosūtījumu veikt augšējo endoskopiju, lai meklētu izmaiņas gļotādā, t.sk. erozīvu ezofagītu un metaplāziju (Bareta barības vadu), kas ir stingrs prekursors onkoloģiska procesa attīstībai. Tomēr, lielā daļā gadījumu biežākā atradne ir barības vads ar intaktu gļotādu, attiecīgi domājot par neerozīvu GERS. Šajā pētījumā skaidroja, vai pacientiem ar neerozīvu GERS ir augstāks barības vada adenokarcinomas sastopamības rādītājs kā pacientiem vispārējā populācijā.
No š.g. 1. aprīļa pieaugušiem pacientiem ar noteiktām diagnozēm (E43, E44.0, G12.1, R13, K59.8, K63.2, K86.8, K90, K91.2 pēc SSK–10 klasifikācijas), kuri spēj ēst, bet ilgstošu periodu (vismaz četras nedēļas) nespēj ar uzturu uzņemt pietiekamu uzturvielu daudzumu, tiek nodrošināts medicīniskais papilduzturs ar piegādi uz mājām.
CIENĪJAMAIS KOLĒĢI! Ar saulainiem sveicieniem darām Jums zināmu, ka REĢISTRĀCIJA XI Latvijas Gastroenteroloģijas Kongresam ar Starptautisku dalību (XI LGK) rit jau pilnā sparā!
PSI plaši tiek izmantoti gastroezofageālā refluksa ārstēšanā gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tendences valstīs ar augstu ienākumu līmeni rāda, ka bērniem pirms divu gadu vecuma terapija ar PSI dažādu iemeslu dēļ tiek parakstīta bieži: piemēram, Francijā 2019. gadā PSI bija jālieto 6,1 % bērnu līdz divu gadu vecumam, pirmajā dzīves gadā PSI lietojuši 5,2 % bērnu Jaunzēlandē, bet PSI ordinēšanas tendence bērniem līdz gada vecumam Zviedrijā, Norvēģijā un Dānijā pēdējos 20 gados pieaugusi pat pieckārtīgi.
Jauns pētījums sniedz pierādījumus par protonu sūkņu inhibitoru (PSI) un histamīna–2 receptoru antagonistu (H2RA) ilgtermiņa lietošanas drošumu gados vecākiem pieaugušajiem, nekonstatējot palielinātu demences vai kognitīvo izmaiņu risku.
Mūsdienās veselības aprūpē aizvien vairāk tiek akcentēta pacienta garīgā dimensija, kas būtiski ietekmē viņa motivāciju, līdzestību terapijai un dzīves kvalitāti. Raksts aplūko kapelāna — garīgās aprūpes speciālista — lomu Latvijas slimnīcās, pamatojoties uz autores 2025. gadā veikto empīrisko pētījumu, kurā tika intervēti kapelāni dažādās Latvijas ārstniecības iestādēs.
Jauna meta-analīze liecina, ka pēc semaglutīda vai tirzepatīda terapijas pārtraukšanas pacienti mazāk nekā divu gadu laikā atgriežas pie sākotnējās ķermeņa masas un zaudē visus kardiometabolos ieguvumus.
Hroniski paaugstināts asinsspiediens ir viena no izplatītākajām kardiovaskulārajām slimībām, kas ilgtermiņā var radīt nopietnus iekšējo orgānu bojājumus un disfunkciju. Paralēli sirds, nieru un asinsvadu bojājumiem hipertensija būtiski ietekmē arī centrālo nervu sistēmu, radot dažādus neiropsihiatriskus simptomus un sindromus. [1—3] Šie simptomi parasti nav primāri psihiski traucējumi, bet gan sekundāri; tie ietver smadzeņu autoregulācijas traucējumus, asins–smadzeņu barjeras disfunkciju, baltās vielas bojājumus un iekaisuma procesus CNS. [4—8]
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.