Pēdējās desmitgades 2.tipa cukura diabēta (CD) izplatība ir ievērojami pieaugusi. Paredzēts, ka līdz 2024.gadam pasaulē būs apmēram 700 miljoni CD pacientu. Slimība ir daudzfaktoru, liela nozīme ir dzīvesstila faktoriem tās attīstībā, t.sk. veselīgam uzturam ikdienā. Lielāks flavanoīdu patēriņš uzturā saistīts ar zemāku 2.tipa CD risku to antioksidējošo, pretiekaisuma un vazodilatējošo īpašību dēļ. Šajā pētījumā prospektīvi analizēts, kā tumšās, piena un kopējais šokolādes patēriņš ietekmē 2.tipa CD attīstības risku.
Neplānots svara zudums pieaugušajiem nereti saistīts ar onkoloģiska procesa attīstību – iespējamība atklāt vēzi šādos gadījumos pieaug 3-6 mēnešu laikā kopš svara zudums ievērots. Statistika rāda, ka visaugstākā iespējamība šādiem pacientiem konstatēt limfomu, nezināmas primāras izcelsmes vēzi, aizkuņģa dziedzera vai kuņģa-zarnu trakta vēzi, kā arī plaušu un resnās zarnas vēzi. Šajā pētījumā kvantificēta prognostiskā vērtība neplānotam svara zudumam vēža dēļ atbilstīgi pacienta vecumam, dzimumam, smēķēšanas statusam un klīniskajiem raksturlielumiem.
Veselības ministrija sadarbībā ar Pasaules Veselības organizāciju (PVO) izstrādā detalizētu ceļvedi primārās veselības aprūpes efektivitātes, pieejamības un kvalitātes uzlabošanai visā Latvijā.
Zviedru pētnieki skaidroja, vai pastāv saistība starp ar metabolisku disfunkciju saistītu taukaino aknu slimību (MASLD) bērnībā un agrīnu 2.tipa cukura diabētu (CD), kā arī kāds ir kombinētais MASLD un vidēja līmeņa hiperglikēmijas efekts uz 2.tipa CD risku un vai aptaukošanās ārstēšana bērniem šo risku mazina.
Kaut arī pārliecinošu ziņojumu vēl iztrūkst, līdz šim apkopotā informācija norāda uz aptaukošanās nelabvēlīgo ietekmi uz kardiomiopātiju attīstības risku. Šajā pētījumā analizētā aptaukošanās saistība ar hipertrofisku un dilatācijas kardiomiopātiju un iespējamo dzimuma ietekmi procesa attīstībā.
Hrononutrīcijas pētījumi analizē saistību starp uzturu, cirkadiāniem ritmiem un metabolismu, kas var ietekmēt augli vēl grūtniecības laikā. Pastāv hipotēze, ka mammas ēšanas paradumi naktī var veicināt zīdaiņa tauku masas attīstību un aptaukošanās risku.
2.tipa cukura diabēta pacienti ir predisponēti uz hiperkaliēmijas attīstību – īpaši tie, kam ir tādas blakusslimības kā sirds mazspēja un hroniska nieru slimība. Daļa medikamentu, kas uzlabo klīniskos iznākumus šai pacientu grupai ir saistīti arī ar kālija pieaugumu serumā, piemēram renīna–angiotensīna–aldosterona sistēmas inhibitori. Šā pētījuma mērķis bija analizēt un savstarpēji salīdzināt SGLT2 inhibitoru, GLP1 receptoru agonistu un DPP4 inhibitoru efektu hiperkaliēmijas mazināšanā pacientiem ar 2.tipa cukura diabētu.
1.tipa cukura diabēts (CD) tradicionāli tiek uzskatīts par slimību, kas manifestējas bērnībā un pusaudža gados un var nozīmīgi ietekmēt cilvēka dzīvildzi. Dažādi pierādījumi no nesen veiktiem pētījumiem norāda, ka šo pacientu dzīvildze ir pieaugusi un ikdienā sastopamies ar vairāk 1.tipa cukura diabēta pacientiem, kas pārsnieguši 65 gadu vecuma slieksni. Šajā pētījumā skaidrots, kā laika gaitā mainījies slimības slogs un citas tendences 1.tipa cukura diabēta pacientiem vecumā virs 65 gadiem.
Pacienti ar priekškambaru mirdzēšanu (PM) var piedzīvot išēmisku insultu neskatoties uz antikoagulantu terapiju. Šajā pētījumā skaidrots, vai perorālu antikoagulantu pārtraukšana PM pacientam saistīta ar paaugstinātu rekurenta išēmiska insulta risku.
Zināms, ka hipertensīvā slimība, kas sākusies grūtniecības laikā, var saglabāties un pat klīniski pasliktināties pēcdzemdību periodā. Nav skaidrs, cik bieži sastopam persistējošu un smagas gaitas hipertensiju šajā populācijā.
Pacients sūdzas par sāpēm, nogurumu, elpas trūkumu vai citiem fiziskiem simptomiem, taču izmeklējumi nesniedz skaidru atbildi — iespējams, jādomā par somatoformiem traucējumiem. Vai cita situācija — līdzās hroniskai, somatiskai slimībai parādās psihiski simptomi. Abos gadījumos mijiedarbojas ķermenis un psihe. Kā izvairīties no pacientu futbolēšanas, hiperdiagnostikas, bet, strādājot kā komandai, atvieglot pacienta ciešanas un uzlabot viņa dzīves kvalitāti?
Hipotireoze pasaulē skar aptuveni 10 miljonus cilvēku, palēninot pacienta kognitīvos un metaboliskos procesus. Visbiežākie hipotireozes iemesli ir autoimūns tireoidīts, veikta tireoīdektomija, saņemta radioaktīva joda terapija. Šiem pacientiem lielākoties mūža garumā nepieciešama ilgtermiņa uzraudzība gan klīnisko simptomu, gan laboratorisko rādītāju izvērtēšanā.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
