Kambaru tahikardijas ir dzīvībai bīstami stāvokļi, kuri prasa neatliekamu palīdzību un hospitalizāciju reanimācijas vai intensīvās terapijas palātā ar iespēju monitorēt pacienta stāvokli un sniegt neatliekamu un adekvātu palīdzību. Tās var būt gan kā primārs kardiālas patoloģijas simptoms (piemēram, akūta miokarda infarkta vai hipertensīvas krīzes gadījumā), gan arī rasties pacientiem ar zināmu kardiālu patoloģiju, īpaši pacientiem ar išēmisku kardiomiopātiju (piemēram, pēc pārciesta miokarda infarkta), vai arī pacientiem ar hipertrofisku kardiomiopātiju u. c. Taču kambaru tahikardijas ir iespējamas arī pacientiem ar nekardiālu patoloģiju (piemēram, elektrolītu līdzsvara traucējumu, neiroloģisku slimību gadījumos utt.), tās var būt iedzimtas (garā QT intervāla sindroms, Brugada sindroms u. c.) un idiopātiskas. [1] Šī raksta mērķis ir atgādināt par kambaru tahikardijām, kā arī iepazīstināt ar jaunumiem to ārstēšanā.
Eiropas Kardiologu biedrības rīkotais kārtējais kongress prezentēja bagātu jaunākās zinātniski-izglītojošās informācijas klāstu par visu kardioloģijas apakšnozaru aktuālajiem jautājumiem. Eiropas Kardiologu biedrības biedru – kongresa lektoru vidū bija prominentākie kardiologi no Eiropas un visas pasaules. Publikācijā lasītājam tiek piedāvāta būtiskāko praktisko jautājumu esence no šī kongresa.
Subklīniskas hipertireozes izpausmes bieži maskē kardiovaskulārie simptomi, un, lai gan tipiska hipertireozes klīniskā aina nesagādā diagnostikas grūtības, subklīniskās formas pamanīt grūtāk. Šī raksta mērķis – iepazīstināt lasītāju ar vairogdziedzera jodsaturošo hormonu hipersekrēcijas ietekmi uz kardiovaskulārās sistēmas norisēm un šīs ietekmes konsekvencēm.
Dr. med. GUSTAVS LATKOVSKIS – ārsts kardiologs, invazīvais kardiologs ar darba vietu P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Viņš arī Latvijas Universitātes Internās medicīnas katedras pasniedzējs un no septembra – docents. Aizstāvējis doktora disertāciju. Brīvajā laikā skrituļo, spēlē tenisu, klausās blūzu. Novērtē iespēju atpūsties ar izslēgtu mobilo tālruni. Samērojot daktera Latkovska vēl jaunos gadus ar jau padarītā apjomu un vērienu, tā vien šķiet, ka viņam zināms laika sadales noslēpums.
Nepietiekama fiziskā aktivitāte ir ne tikai kardiovaskulāro, bet arī citu hronisku slimību, piemēram, cukura diabēta, dažādu audzēju (plaušu, resnās zarnas audzēju u. c.), aptaukošanās, hipertensijas, kaulu un locītavu slimību (osteoporozes un osteoartrīta), depresijas modificējams riska faktors. Pat neliela fizisko spēju uzlabošana ievērojami samazina priekšlaicīgas nāves risku. Salīdzinoši, cilvēkiem, kuriem panākta pietiekama ķermeņa svara kontrole, nāves relatīvais risks piecu gadu periodā tiek samazināts par 44%. Īpaši jāatzīmē gados vecāki cilvēki, sievietes un iedzīvotāji ar zemāku sociālekonomisko stāvokli, kuru vidū biežāk novērojams nepietiekams fiziskās aktivitātes līmenis.
Atbilstoši vispārējām zinātnes tendencēm, arī ar insultu saistīto problēmu risināšana nākotnē ļoti iespējams tiks realizēta molekulārā un gēnu līmenī. Šajā virzienā norit aktīvi pētījumi, tas tiek uzskatīts par cerīgu, un tam veltīts liels publikāciju īpatsvars specializētajā literatūrā. Taču pagaidām disharmonija starp perspektīvu un realitāti ir visai asa – insulta ārstēšanas iespējas ir limitētas, bet ikdienā visaktuālākā jautājuma vietu nereti ieņem gluži triviāli pacienta aprūpes aspekti. Tāpēc šis apskats veltīts atsevišķiem praktiskiem jautājumiem. Izmantojot iespēju un nepakavējoties pie satraucošajiem skaitļiem, kas atspoguļo kardio- un cerebrovaskulāro slimību slogu mūsdienu pasaulei, gribas jo sevišķi atgādināt, ka insults pieder slimībām ar labu primārās profilakses potenciālu.
Perkutānā koronārā intervence ir modernās kardioloģijas sinonīms. No otras puses – minimāli invazīvās miokarda revaskularizācijas metodes tiek izmantotas praksē jau 30 gadus, un ir uzkrājusies zināma pieredze, kas ļauj analizēt rezultātus plašākā laika un tehnoloģiju kontekstā. Ņemot vērā tēmas aktualitāti un tai atbilstošo milzīgo pieejamās literatūras avotu un pētījumu apjomu, īpaši gribas vērst uzmanību uz interpretācijas nozīmīgumu un neiespējamību absolutizēt kādu no šādā formā piedāvātajiem datiem. Apskata mērķis ir identificēt vitālos jautājumus un rosināt diskusiju.
Ievērojamākie sasniegumi iedzimto sirdskaišu diagnostikā un ārstēšanā veikti pēdējos 20-30 gados, un, attīstoties invazīvās perkutānās sirds kateterizācijas metodei, tā kļuvusi par alternatīvu terapeitisku pieeju pretstatā ķirurģiskai ārstēšanai vairāku iedzimtu sirdskaišu korekcijā – daudzas no vienkāršākajām sirdskaitēm mūsdienās var ārstēt ar perkutānām invazīvām metodēm, neveicot apjomīgu ķirurģisku operāciju. [1;2]
Jaunākās Eiropas kardiovaskulāro slimību profilakses vadlīnijas īpaši uzsver nepieciešamību kā mērķi uzlūkot ne tikai koronārās sirds slimības un tās seku novēršanu, bet arī cerebrovaskulāro slimību un perifēro artēriju slimību profilaksi, jo visām minētajām patoloģijām būtībā ir kopīga etioloģija – ateroskleroze. Viens no galvenajiem modificējamiem riska faktoriem kardiovaskulāro slimību primārajā un sekundārajā profilaksē ir seruma holesterīna līmenis. Pašreiz visplašāk lietotie un vairumam pacientu arī pirmās izvēles medikamenti dislipidēmijas ārstēšanā ir hidroksimetilglutarilkoenzīma A inhibitori – statīni. Raksta ietvaros aplūkosim atsevišķu stratēģiju pacientiem, kuriem holesterīna rādītājus nav izdevies normalizēt ar statīnu monoterapiju.
Kopš 1977. gada, kad A. Gruntzigs izdarīja pirmo angioplastiju, perkutānā koronārā intervence ir piedzīvojusi ļoti strauju attīstību. Pēdējos gados šo procedūru skaits Rietumeiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs sasniedzis 2 000 gadījumu uz vienu miljonu iedzīvotāju gadā. Šobrīd, kad pilnveidojušās tehnoloģijas un uzkrājusies ārstu pieredze, intrahospitālo komplikāciju īpatsvars ir zemāks par 1% (1. tabula). Tomēr restenoze – ārstētā segmenta atkalsašaurināšanās vairāk par 50% – saglabā lielu klīnisku un ekonomisku nozīmi.
Funkcionāls hipogonādisms (FH) kā koncepts ir aizstājis vēlīni sākušos hipogonādismu, kas var tikt diagnosticēts vīriešiem novecošanās periodā. FH ir klīnisks un bioķīmisks sindroms, kas raksturojas ar tipiskiem klīniskiem simptomiem un testosterona deficītu vīriešiem pēc 40 gadu vecuma, un var tikt diagnosticēts, izslēdzot organiskus hipogonādisma iemeslus.
Ir zināmi pieci riska faktori, kas ir atbildīgi par apmēram 50 % kardiovaskulāro slimību slogu pasaulē. Līdz šim maz pētīts, kā šo klasisko riska faktoru esamība vai neesamība ietekmē cilvēka dzīvildzi un saslimstību ar kardiovaskulārām slimībām.
ASV Slimību profilakses un kontroles centra 2022.gada dati rāda, ka 1 no 31 astoņgadniekam ir autiskā spektra traucējumi (AST). Aprēķini liecina par AST pieaugumu salīdzinot ar 2020.gada datiem, kur AST konstatēti 1 no 36 astoņgadniekiem. Šie dati publicēti CDC’s Morbidity and Mortality Weekly Report.
Sistemātiskā pārskatā identificēja tinea pedis (atlēta pēdas) sastopamības biežumu bērniem diapazonā no 0,03 % līdz 15,6 %, ar būtiskām demogrāfiskām un ģeogrāfiskām variācijām. Galvenie slimības izraisītāji bija dermatofīti, īpaši Trichophyton rubrum.
Gada laikā ASV tiek veikti apmēram 93 miljoni datortomogrāfijas (DT) izmeklējumi 62 miljoniem pacientu. DT ir plaši izmantots attēldiagnostikas rīks, kas palīdz noteikt diagnozi un attiecīgi uzlabot pacienta klīnisko iznākumu. Tomēr, jāņem vērā arī izmeklējuma jonizējošā starojuma līmenis, kas ir saistīts ar paaugstinātu vēža risku. Vairāki lielapjoma retrospektīvi kohortas pētījumi norādījuši, ka bērnības DT ekspozīcija saistīta ar paaugstinātu risku attīstīties hematoloģiskām malignām neoplazmām un smadzeņu vēzim.
