Koronārā sirds slimība (KSS) joprojām ir nozīmīga veselības aprūpes problēma Latvijā un visā pasaulē – to apliecina augstie saslimstības, hospitalizācijas un mirstības rādītāji. Latvijā 2004. gadā nāves iemesls 55,9% gadījumu bija sirds un asinsvadu slimības, savukārt Eiropā – 49%, ASV – 38%. [1-3] Pasaulē katru gadu no KSS mirst 7,2 miljoni cilvēku, un 2020. gadā šis skaitlis sasniegs 11,1 miljonus. [4] Eiropā apmēram 1,95 miljoni un ASV 656 000 cilvēku katru gadu mirst no KSS, respektīvi, tā ir katra piektā cilvēka nāves iemesls. [2;3] Daudzās Ziemeļeiropas un Rietumeiropas valstīs mirstība no KSS samazinās, kamēr Centrālās un Austrumu Eiropas valstīs, tai skaitā Latvijā, šie rādītāji nav ievērojami mazinājušies.
Kambaru tahikardijas ir dzīvībai bīstami stāvokļi, kuri prasa neatliekamu palīdzību un hospitalizāciju reanimācijas vai intensīvās terapijas palātā ar iespēju monitorēt pacienta stāvokli un sniegt neatliekamu un adekvātu palīdzību. Tās var būt gan kā primārs kardiālas patoloģijas simptoms (piemēram, akūta miokarda infarkta vai hipertensīvas krīzes gadījumā), gan arī rasties pacientiem ar zināmu kardiālu patoloģiju, īpaši pacientiem ar išēmisku kardiomiopātiju (piemēram, pēc pārciesta miokarda infarkta), vai arī pacientiem ar hipertrofisku kardiomiopātiju u. c. Taču kambaru tahikardijas ir iespējamas arī pacientiem ar nekardiālu patoloģiju (piemēram, elektrolītu līdzsvara traucējumu, neiroloģisku slimību gadījumos utt.), tās var būt iedzimtas (garā QT intervāla sindroms, Brugada sindroms u. c.) un idiopātiskas. [1] Šī raksta mērķis ir atgādināt par kambaru tahikardijām, kā arī iepazīstināt ar jaunumiem to ārstēšanā.
Eiropas Kardiologu biedrības rīkotais kārtējais kongress prezentēja bagātu jaunākās zinātniski-izglītojošās informācijas klāstu par visu kardioloģijas apakšnozaru aktuālajiem jautājumiem. Eiropas Kardiologu biedrības biedru – kongresa lektoru vidū bija prominentākie kardiologi no Eiropas un visas pasaules. Publikācijā lasītājam tiek piedāvāta būtiskāko praktisko jautājumu esence no šī kongresa.
Subklīniskas hipertireozes izpausmes bieži maskē kardiovaskulārie simptomi, un, lai gan tipiska hipertireozes klīniskā aina nesagādā diagnostikas grūtības, subklīniskās formas pamanīt grūtāk. Šī raksta mērķis – iepazīstināt lasītāju ar vairogdziedzera jodsaturošo hormonu hipersekrēcijas ietekmi uz kardiovaskulārās sistēmas norisēm un šīs ietekmes konsekvencēm.
Dr. med. GUSTAVS LATKOVSKIS – ārsts kardiologs, invazīvais kardiologs ar darba vietu P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Viņš arī Latvijas Universitātes Internās medicīnas katedras pasniedzējs un no septembra – docents. Aizstāvējis doktora disertāciju. Brīvajā laikā skrituļo, spēlē tenisu, klausās blūzu. Novērtē iespēju atpūsties ar izslēgtu mobilo tālruni. Samērojot daktera Latkovska vēl jaunos gadus ar jau padarītā apjomu un vērienu, tā vien šķiet, ka viņam zināms laika sadales noslēpums.
Nepietiekama fiziskā aktivitāte ir ne tikai kardiovaskulāro, bet arī citu hronisku slimību, piemēram, cukura diabēta, dažādu audzēju (plaušu, resnās zarnas audzēju u. c.), aptaukošanās, hipertensijas, kaulu un locītavu slimību (osteoporozes un osteoartrīta), depresijas modificējams riska faktors. Pat neliela fizisko spēju uzlabošana ievērojami samazina priekšlaicīgas nāves risku. Salīdzinoši, cilvēkiem, kuriem panākta pietiekama ķermeņa svara kontrole, nāves relatīvais risks piecu gadu periodā tiek samazināts par 44%. Īpaši jāatzīmē gados vecāki cilvēki, sievietes un iedzīvotāji ar zemāku sociālekonomisko stāvokli, kuru vidū biežāk novērojams nepietiekams fiziskās aktivitātes līmenis.
Atbilstoši vispārējām zinātnes tendencēm, arī ar insultu saistīto problēmu risināšana nākotnē ļoti iespējams tiks realizēta molekulārā un gēnu līmenī. Šajā virzienā norit aktīvi pētījumi, tas tiek uzskatīts par cerīgu, un tam veltīts liels publikāciju īpatsvars specializētajā literatūrā. Taču pagaidām disharmonija starp perspektīvu un realitāti ir visai asa – insulta ārstēšanas iespējas ir limitētas, bet ikdienā visaktuālākā jautājuma vietu nereti ieņem gluži triviāli pacienta aprūpes aspekti. Tāpēc šis apskats veltīts atsevišķiem praktiskiem jautājumiem. Izmantojot iespēju un nepakavējoties pie satraucošajiem skaitļiem, kas atspoguļo kardio- un cerebrovaskulāro slimību slogu mūsdienu pasaulei, gribas jo sevišķi atgādināt, ka insults pieder slimībām ar labu primārās profilakses potenciālu.
Perkutānā koronārā intervence ir modernās kardioloģijas sinonīms. No otras puses – minimāli invazīvās miokarda revaskularizācijas metodes tiek izmantotas praksē jau 30 gadus, un ir uzkrājusies zināma pieredze, kas ļauj analizēt rezultātus plašākā laika un tehnoloģiju kontekstā. Ņemot vērā tēmas aktualitāti un tai atbilstošo milzīgo pieejamās literatūras avotu un pētījumu apjomu, īpaši gribas vērst uzmanību uz interpretācijas nozīmīgumu un neiespējamību absolutizēt kādu no šādā formā piedāvātajiem datiem. Apskata mērķis ir identificēt vitālos jautājumus un rosināt diskusiju.
Ievērojamākie sasniegumi iedzimto sirdskaišu diagnostikā un ārstēšanā veikti pēdējos 20-30 gados, un, attīstoties invazīvās perkutānās sirds kateterizācijas metodei, tā kļuvusi par alternatīvu terapeitisku pieeju pretstatā ķirurģiskai ārstēšanai vairāku iedzimtu sirdskaišu korekcijā – daudzas no vienkāršākajām sirdskaitēm mūsdienās var ārstēt ar perkutānām invazīvām metodēm, neveicot apjomīgu ķirurģisku operāciju. [1;2]
Jaunākās Eiropas kardiovaskulāro slimību profilakses vadlīnijas īpaši uzsver nepieciešamību kā mērķi uzlūkot ne tikai koronārās sirds slimības un tās seku novēršanu, bet arī cerebrovaskulāro slimību un perifēro artēriju slimību profilaksi, jo visām minētajām patoloģijām būtībā ir kopīga etioloģija – ateroskleroze. Viens no galvenajiem modificējamiem riska faktoriem kardiovaskulāro slimību primārajā un sekundārajā profilaksē ir seruma holesterīna līmenis. Pašreiz visplašāk lietotie un vairumam pacientu arī pirmās izvēles medikamenti dislipidēmijas ārstēšanā ir hidroksimetilglutarilkoenzīma A inhibitori – statīni. Raksta ietvaros aplūkosim atsevišķu stratēģiju pacientiem, kuriem holesterīna rādītājus nav izdevies normalizēt ar statīnu monoterapiju.
Lielbritānijā par farmaceiti strādāju jau gadu — man patīk šī zeme un kultūra, lai gan vēl īsti to nesaucu par savām mājām. Farmaceites darbs ir gana atšķirīgs no Latvijas pieredzes — strādāju kā maiņu farmaceite, un tas nozīmē, ka mana darba diena aizrit dažādās pilsētās, dažādās aptiekās. Turklāt farmaceitiskās aprūpes darbs sniedzas tālu aiz zāļu izsniegšanas robežām un faktiski atbilst klīniskā farmaceita darba specifikai. Tas nozīmē — jāvar pielāgoties un nepārtraukti augt!
Vai atceraties pēdējo reizi, kad kāds pacients jums pateicies par to, ka pārliecinājāt viņu vakcinēties? Iespējams, šādas pateicības nemaz nepiedzīvojat. Taču cik bieži mēs redzam atšķirību starp vakcinētu un nevakcinētu pacientu? Ārsti zina, ka slimības viegla pārslimošana un veiksmīga izvairīšanās no smagām komplikācijām nav nejaušība. Tajā pašā laikā cits pacients, kurš ignorējis ieteikumus vakcinēties, tiek hospitalizēts ar smagām komplikācijām.
Zāles, ko cilvēks lietojis pat pirms vairākiem gadiem, joprojām var ietekmēt mikroorganismus, kas dzīvo viņa zarnās, liecina plašs pētījums, ko veikusi Tartu Universitātes Genomikas institūta pētnieku komanda.
Aprēķināts, ka B12 vitamīna deficīts prevalē apmēram 2,6—7,5 % cilvēku pasaulē vispārējā populācijā. Vairāki pētījumi uzrādījuši, ka senioriem šī vitamīna deficīts sastopams vēl biežāk, prevalences rādītājiem variējot no 5—14 %. B12 deficīts reti sastopams zīdaiņiem, tomēr to iespējams novērot gadījumos, kad B12 deficīts ir ar krūti barota mazuļa mammai. [4]
Pacientiem ar vestibulāru švannomu bieži vien tiek novēroti neiroloģiski simptomi kā dzirdes zudums, tinnitus un reibonis. Diemžēl faktori, kas iesaistīti reiboņa attīstībā nav līdz galam izprasti. Lai izvērtētu, vai trauksme saistīta ar subjektīvu reiboņa sajūtu vestibulāras švannomas pacientiem, veikts retrospektīvs kohortas pētījums ASV.
