Vai par akūtu koronāro sindromu (AKS) tiešām var pavēstīt vēl ko jaunu? Pēdējos pāris gados Latvijas medicīniskajos žurnālos daudz rakstīts par izmaiņām AKS terapijā, īpaši par jaunumiem antitrombotiskās terapijas klāstā, 2011. gadā izdotas Latvijas AKS vadlīnijas ar plašu informāciju par AKS loģistiku un terapijas taktiku utt. Bet - atkārtošana zināšanu māte. Šajā rakstā pievērsīsimies ne tik daudz AKS ārstēšanai, cik diagnozes un diferenciālās diagnostikas problēmām un biežākajiem "klupšanas akmeņiem", kas novērojami ikdienas praksē.
Novembra beigās Latvijā viesojās un ar lekcijām uzstājās Eiropas Kardiologu biedrības prezidents profesors Panos Vardas. 2012. gadā veikti labojumi 2010. gadā izdotajās ātriju fibrilācijas vadlīnijās. Žurnālam Doctus bija ekskluzīva iespēja satikties ar profesoru un izjautāt viņu par atjauninātajām ātriju fibrilācijas vadlīnijām, par būtiskākajiem papildinājumiem un akcentiem, kas būtu jāzina un jāņem vērā ikvienam ārstam, kas ārstē pacientus ar ātriju fibrilāciju.
Paaugstināts arteriālais asinsspiediens tiek uzskatīts par vienu no galvenajiem riska faktoriem daudzām sirds-asinsvadu un ar to saistītajām saslimšanām, tāpat arī slimības, kas sekmē ievērojumu kardiovaskulārā riska pieaugumu. Iepriekšējā numurā rakstījām par ultraskaņas iespējām kreisā priekškambara funkcijas novērtēšanā, šajā numurā aplūkojam kreisā priekškambara funkciju saistībā ar arteriālo hipertensiju un miokarda deformācijas.
Elpas trūkumu kā biežu nespecifisku simptomu pacientiem praksē konstatē visu specialitāšu ārsti. Tas ne vienmēr attiecīgi tiek novērtēts. Ehokardiogrāfijai vajadzētu būt vienam no pirmajiem izmeklējumiem, kas jāveic pacientam ar sūdzībām par aizdusu. Viens no retākajiem elpas trūkuma iemesliem var būt plaušu hipertensija. Šoreiz klīniskā gadījuma apskatā paciente, kam elpas trūkumu izraisījusi pulmonāla hipertensija. Pulmonālo hipertensiju var ierosināt daudzas slimības. Kas bija ierosinājis pulmonālo hipertensiju jaunai sievietei, kas jau trīs gadus bija sūdzējusies par elpas trūkumu, lasiet šajā klīniskā gadījuma apskatā.
Hroniskas sirds mazspējas pacientu kontingents ir heterogēns, tās iemesli - dažādi. Pēc Framinghemas pētījuma datiem arteriālā hipertensija (AH) ir hroniskas sirds mazspējas (HSM) iemesls apmēram ceturtdaļai HSM pacientu. [1] Apmēram 68% vecāka gadagājuma pacientu HSM saistīta ar arteriālo hipertensiju. [2] Populācijas pētījumi rāda, ka arteriālā hipertensija 50-60% pacientu var rezultēties ar sirds mazspējas attīstību. Arteriālo hipertensiju visbiežāk novēro vecākiem pacientiem, kad jau ir sirds mazspējas simptomi, taču tā pietiekami bieži ir arī jaunākiem cilvēkiem. Līdz ar to tā ir aktuāla problēma un, lai neattīstītos hipertensīva sirds slimība un sirds mazspēja, ir būtiski laikus to diagnosticēt un ārstēt.
Ja pusmūža vecumā ir optimāla sirds veselība, cilvēka dzīves ilgums bez kardiovaskulārām slimībām pagarinās par 14 gadiem, salīdzinot ar tiem, kuriem ir divi vai vairāk kardiovaskulāro slimību riska faktori, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti Journal of the American Medical Association.
Statīnus plaši lieto ikdienas ārsta praksē, tie atzīti par efektīviem, lai profilaktiski pasargātu pacientus no aterosklerotiskām vaskulārām saslimšanām, primāri samazinot zema blīvuma holesterīna koncentrāciju plazmā. Turklāt statīni ir labi panesami, tiem ir lielisks drošības profils, blakusparādības ir reti un tikai dažiem pacientiem. Tomēr zinātniskajā literatūrā nebeidz virmot diskusijas par to, vai tiešām statīni ir tik nekaitīgi un droši lietojami klīniskajā praksē, tāpēc apkopojam kardioloģes, endokrinoloģes un ģimenes ārstes viedokli.
2000. gadā tika konstatēts, ka 26,4% iedzīvotāju ir arteriālā hipertensija: ~ 972 000 000 ekonomiski attīstītajās valstīs un ~ 639 000 000 attīstības valstīs, proti, katram 4. pasaules iedzīvotājam. Līdz 2025. gadam tika prognozēts hipertensijas pieaugums par 60%, tātad šobrīd šie skaitļi ir jau ievērojami lielāki. Turklāt paaugstināts asinsspiediens tiek diagnosticēts arvien gados jaunākiem pacientiem. Arteriālā hipertensija ir iemesls 62% insultu, 49% miokarda infarktu, kā arī ļoti svarīgs faktors hroniskas nieru mazspējas attīstībai. [1]
Medicīnas praksē bieži vien līdztekus lieto vairākus medikamentus. To nereti nosaka klīniskā situācija, kad pacientam reizē ir vairākas saslimšanas vai arī ir vēlme kādu patoloģisko procesu ietekmēt ar vairāku mehānismu palīdzību. Ērtības labad šādos gadījumos lieto kombinētos preparātus, kuru sastāvā ir vairākas darbīgās vielas ar līdzīgu vai atšķirīgu darbības mehānismu. Kombinētos līdzekļus izmanto gandrīz visās medicīnas nozarēs, šajā rakstā aplūkosim tikai kardioloģijā lietotos kombinētos līdzekļus. [3]
Šis raksts ir kā saistīts turpinājums rakstam Doctus aprīļa numurā par medicīnas “biedu” nākamajos gadu desmitos – priekškambaru mirdzēšanu. Ja iepriekšējā rakstā īsumā bija raksturota šī aritmija kopumā, tad šis raksts vairāk būs veltīts tam, kā labāk piemērot un izvērtēt riska faktorus gan antiaritmisko līdzekļu izvēles posmā, gan antitrombotiskās terapijas īstenošanas procesā. Šai ziņā ir ļoti daudz vēl nepilnību un paviršību kā no primārās aprūpes speciālistu, tā arī no kardiologu puses. Laikam jau tas ir tāpēc, ka viss jaunais nāk ar grūtībām.
Lielbritānijā par farmaceiti strādāju jau gadu — man patīk šī zeme un kultūra, lai gan vēl īsti to nesaucu par savām mājām. Farmaceites darbs ir gana atšķirīgs no Latvijas pieredzes — strādāju kā maiņu farmaceite, un tas nozīmē, ka mana darba diena aizrit dažādās pilsētās, dažādās aptiekās. Turklāt farmaceitiskās aprūpes darbs sniedzas tālu aiz zāļu izsniegšanas robežām un faktiski atbilst klīniskā farmaceita darba specifikai. Tas nozīmē — jāvar pielāgoties un nepārtraukti augt!
Vai atceraties pēdējo reizi, kad kāds pacients jums pateicies par to, ka pārliecinājāt viņu vakcinēties? Iespējams, šādas pateicības nemaz nepiedzīvojat. Taču cik bieži mēs redzam atšķirību starp vakcinētu un nevakcinētu pacientu? Ārsti zina, ka slimības viegla pārslimošana un veiksmīga izvairīšanās no smagām komplikācijām nav nejaušība. Tajā pašā laikā cits pacients, kurš ignorējis ieteikumus vakcinēties, tiek hospitalizēts ar smagām komplikācijām.
Zāles, ko cilvēks lietojis pat pirms vairākiem gadiem, joprojām var ietekmēt mikroorganismus, kas dzīvo viņa zarnās, liecina plašs pētījums, ko veikusi Tartu Universitātes Genomikas institūta pētnieku komanda.
Aprēķināts, ka B12 vitamīna deficīts prevalē apmēram 2,6—7,5 % cilvēku pasaulē vispārējā populācijā. Vairāki pētījumi uzrādījuši, ka senioriem šī vitamīna deficīts sastopams vēl biežāk, prevalences rādītājiem variējot no 5—14 %. B12 deficīts reti sastopams zīdaiņiem, tomēr to iespējams novērot gadījumos, kad B12 deficīts ir ar krūti barota mazuļa mammai. [4]
Pacientiem ar vestibulāru švannomu bieži vien tiek novēroti neiroloģiski simptomi kā dzirdes zudums, tinnitus un reibonis. Diemžēl faktori, kas iesaistīti reiboņa attīstībā nav līdz galam izprasti. Lai izvērtētu, vai trauksme saistīta ar subjektīvu reiboņa sajūtu vestibulāras švannomas pacientiem, veikts retrospektīvs kohortas pētījums ASV.
