Sirds un nieru slimības ir plaši izplatītas un bieži līdztekus norisošas cilvēka organismā, kas ievērojami palielina saslimstību, mirstību, kā arī kopējās medicīniskās aprūpes izmaksas. Pirmo reizi pasaulē konference, kas tika veltīta kardiorenālajam sindromam (KRS), 2008. gada septembrī norisēja Vičencā (Vicenza), Itālijā. Konferences iniciators bija profesors Ronco un Akūtās dialīzes kvalitātes iniciatīvas (ADQI) darba grupa, tajā piedalījās nefrologi, kardiologi, internisti, intensīvās terapijas speciālisti no visas pasaules. Šajā rakstā apkopotas jaunākās atziņas par kardiorenālo sindromu.
Arteriālās hipertensijas (AH) prevalences un kontrolētas hipertensijas dati par pacientiem, kas sasniedz mērķa asinsspiedienu < 140/90 mmHg, un augsta riska pacientiem (< 130/85 mmHg) lielākoties ir pieejami tikai par Rietumeiropas valstīm un Ziemeļameriku. Datus par hipertensijas saistību ar citiem kardiovaskulāriem riska faktoriem pārsvarā var iegūt par Rietumeiropu, bet nav datu par AH prevalenci un asinsspiediena kontroli Viduseiropā un Austrumeiropā. Lai noskaidrotu šos jautājumus, 2008. gadā tika sākts Berlin-Chemie Menarini atbalstīts BP-CARE pētījums (Blood Pressure control rate and CArdiovascular Risk profilE). [2]
Lielākā daļa sirds slimību parādās un progresē noteiktā vecumā. Sirds noveco un kļūst slimāka līdz ar saimnieku. To ietekmē vide un citi faktori. Cilvēkam novecojot, miokarda infarkts, sirds mazspēja un lielākā daļa aritmiju kļūst par nopietnām slimībām, jo vecums ir vienīgais neietekmējamais riska faktors. Kā var aizkavēt neatgriezenisku sirds novecošanu vai atjaunot efektīvu sirds funkcionālo aktivitāti? Šis raksts veidots, lai pievērstu uzmanību sirds šūnām kā terapeitiskam mērķim nākotnē.
2011. gadā atzīmējama viena no ļoti nozīmīgām medicīnas jubilejām – kopš statīnu dzimšanas apritēs 40 gadu. Par holesterīna līmeņa koriģēšanu tiek runāts un rakstīts tik bieži, ka, šķiet, ir grūti pārsteigt ar jaunumiem šajā medicīnas nozarē. Bet tik un tā vai ik dienu parādās aizvien jaunas ziņas par šo unikālo preparātu jaunatklātajām vai apstiprinātajām īpašībām.
Latvijā sirds slimību sekundārā profilakse ir ļoti nozīmīga, par to liecina fakts, ka Latvijā pirmajā vietā nāves cēloņu struktūrā ir mirstība no asinsrites sistēmas slimībām (2009. gadā tie bija 713 gadījumi uz 100 000 iedzīvotājiem, no tiem vairāk nekā puse nāves gadījumu bija no sirds išēmiskās slimības (381,1 uz 100 000)). Tāpēc šajā rakstā apkopojām jaunākās tendences pasaulē par sekundāro profilaksi pacientiem pēc pirmreizēja kardiāla notikuma. Jaunākās atziņas komentē Janīna Romānova.
Doctus decembra numurā iesākām rakstu par miokarda bojājuma bioķīmiskajiem marķieriem, galvenokārt akūta koronārā sindroma marķieriem, un sākām teorētisko daļu par biomehāniskā stresa marķieri – nātrijurētisko peptīdu. Šajā raksta daļā turpināsim par nātrijurētiskā peptīda biomarķiera lomu pie hroniskas sirds mazspējas, kā arī pievērsīsimies citiem biomehāniskā stresa, neirohormonālās aktivācijas, aterosklerotiskās pangas nestabilitātes un iekaisuma, kā arī citiem jaunākajiem marķieriem.
Nozīmīguma ziņā pareizai pacienta novērtēšanai un ārstēšanas taktikas izvēlei svarīgākā ir EKG analīze un miokarda bojājuma bioķīmisko marķieru (MBBM) noteikšana, turklāt miokarda infarkta (MI) diagnostika obligāti jāpamato ar MBBM izmaiņu novērtējumu dinamikā. Nereti praksē lieto apzīmējumu “miokarda nekrozes marķieri”. Jaunākajās akūta koronārā sindroma (AKS) vadlīnijās bez ST elevācijas tiek lietots termins “miokarda bojājuma bioķīmiskie marķieri”. Autori uzskata, ka tas plašāk ataino informācijas nozīmi, bet neizslēdz iespēju klīniskajā praksē lietot terminu “miokarda nekrozes marķieri”. [1-4]
Pēdējās desmitgadēs veikti daudzi pētījumi, lai noskaidrotu dažu psihisko saslimšanu saistību ar kardiovaskulārām saslimšanām. Šā raksta mērķis ir aplūkot un apkopot šābrīža uzskatus par depresijas un koronārās sirds slimības (KSS) savstarpējo saistību, kā arī apskatīt depresijas diagnostikas un ārstēšanas pamatprincipus pacientiem ar KSS.
“Vakar bija izsaukums uz ledus halli. Reanimējām 22 gadus vecu puisi. Viņš spēlēja hokeju, kārtējo spēli aizvadījis labi, ne par ko nebija sūdzējies, ne ar ko nav slimojis, bet tad dušā nokrita bezsamaņā – un viss.” “Dalot zāles, atrada, ka viena slimniece neelpo un ķermenis pavisam auksts. Palātas kaimiņienes neko nav manījušas, it kā bija mierīgi gulējusi pa nakti. Viņa bija ļoti jauka sieviete, tikai 58 gadus veca. Pirms trim gadiem bijis infarkts, ārstējās ar stenokardiju, dakteris jau gribēja rakstīt mājās.” Šādi gadījumi diemžēl sastopami klīniskajā praksē – un nebūt ne tik reti. Pašreizējas zināšanas ļauj saskatīt pēkšņas nāves paaugstināta riska pacientus. Pareizai riska novērtēšanai īpaši svarīgi ir atšķirt “snaudošas” bīstamas slimības pazīmes no līdzīgām labdabīgu slimību izpausmēm, ko dažkārt pat uzskata par normas variantu.
Akūti dekompensēta hroniska sirds mazspēja (ADHSM) ir biežākais hospitalizācijas iemesls hroniskas sirds mazspējas (HSM) slimniekiem virs 65 gadu vecuma. HSM ļoti viegli un ātri var akūti dekompensēties. Biežākie dekompensācijas tiešie iemesli ir interkurentās slimības (piemēram, akūta pneimonija), miokarda infarkts, aritmiju epizodes, nekontrolēta arteriālā hipertensija (krīzes), slimnieka līdzestības trūkums attiecībā uz šķidrumu ierobežojumiem, diētu, medikamentiem. Protams, arī fiziskas pārslodzes, pārlieka alkohola lietošana, daži medikamenti, piemēram, nespecifiskie pretiekaisuma preparāti, narkotiskie līdzekļi (kokaīns u.c.).
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
Latvijā veiksmīgi noslēdzies Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas pilotprojekts “Sirds un asinsvadu slimību pacientu diagnostikas un ārstēšanas uzlabošana”, kura ietvaros no 2024.gada decembra līdz 2026.gada martam tika ieviesta mērķēta ģenētiskā testēšana pacientiem ar smagu hiperlipidēmiju un aizdomām par ģimenes hiperholesterinēmiju (ĢH) jeb iedzimtu ļoti augstu holesterīna līmeni. Projekta realizētāji aicina turpināt testēšanu pacientiem ar augstu holesterīnu.
Mentālā veselība ir garīgās labsajūtas stāvoklis, kas ļauj cilvēkam tikt galā ar dzīves stresu, realizēt savas spējas, labi mācīties un strādāt, kā arī dot ieguldījumu sabiedrībā — tā definē Pasaules Veselības organizācija (PVO). [1] Šī definīcija uzsver, ka mentālā veselība nav tikai traucējumu neesamība, bet funkcionāla veselība dzīves kontekstā.
