Sirds ritma traucējumi ir visai bieža parādība. Turklāt par tiem konsultē gan ģimenes ārsti un kardiologi, gan citu specialitāšu ārsti. Pēdējos gados aritmoloģija strauji attīstījusies un praksē ienākušās iedarbīgas aritmiju ārstēšanas metodes, piemēram, ablācijas procedūra ar katetru un sarežģītas implantējamas sistēmas.
Stabila stenokardija ir bieža slimība, no kuras cieš 10-15% sieviešu un 10-20% vīriešu vecumā no 65 līdz 74 gadiem, proti, apmēram 20 000-40 000 pacientu no miljona iedzīvotāju lielākajā daļā Eiropas valstu. Tā kā ģimenes ārsta praksē var būt daudz pacientu ar stenokardiju, sniedzam ieskatu jaunākajos pētījumos par stenokardijas ārstēšanu un pārvaldību.
Pirmā veiksmīgā plaušu transplantācija pasaulē tika veikta 1981. gadā ASV, kad Stenforda Universitātes ārsts Bruce Reitz veica sirds-plaušu transplantāciju sievietei ar idiopātisku pulmonālu hipertensiju. Toronto 1983. gadā notika pirmā sekmīgā vienpusējā plaušu transplantācija, bet 1986. gadā - pirmā abpusējā plaušu transplantācija.
Hipertensija ir viena no biežākajām hroniskajām slimībām ambulatorās aprūpes ārstu praksē. Augsts asinsspiediens ir neatkarīgs riska faktors nozīmīgiem kardiovaskulāriem notikumiem (insults, miokarda infarkts, pēkšņa nāve u.c.). Tas attiecas uz visu vecumu un abu dzimumu indivīdiem, līdz ar to pazemināt paaugstinātu asinsspiedienu ir ļoti būtiski.
Metāla stenta implantācija aterosklerotiski sašaurinātā asinsvada segmentā kopā ar modernu farmakoloģisku terapiju ir koronāro artēriju slimības mūsdienīgas ārstēšanas pamats. Vācu kardiologs Andreas Gruentzig 1977. gada septembrī pirmo reizi veica koronāro balonangioplastiju, kas bija revolucionārs notikums: koronārā revaskularizācija cilvēkam pirmo reizi tika veikta bez ķirurģiskas operācijas un mākslīgās asinsrites.
Kardiovaskulārā slimība (KVS) asinsvadu sieniņas aterosklerozes un trombozes dēļ ir iemesls priekšlaicīgai saslimstībai un nāvei. KVS iemesli ir daudzfaktoru. Risku nosaka gan modificējami (smēķēšana, paaugstināts asinsspiediens, mazkustīgums, nepareizs uzturs, cukura diabēts, lieks svars, dislipidēmija), gan nemodificējami (vecums, dzimums) riska faktori.
Sirds mazspēja (SM) ir patofizioloģisks stāvoklis, kad sirds funkcijas traucējumi izraisa sirds nespēju sūknēt asinis audu metabolisma vajadzībām. Tā skar apmēram 2% iedzīvotāju, un tās izplatība pieaug līdz ar iedzīvotāju vecumu (no aptuveni 1% 40 gadus vecu iedzīvotāju populācijā līdz 10% iedzīvotāju grupā pēc 75 gadu vecuma). Sirds mazspēja ir visbiežākais hospitalizācijas iemesls pacientiem pēc 65 gadu vecuma. [1]
Erektilā disfunkcija (ED) nav tikai aktualitāte vienas šauras specialitātes ietvaros. ED sastopamība arvien pieaug, un pacienti ar ED nonāk dažādu speciālistu redzes laukā. Vienlaikus gan pacientam, gan daudziem ārstiem tā ir delikāta sarunu tēma, taču, tiklīdz izrunāta un atrisināta, tā var sniegt uzlabojumu vairākās veselības jomās. Diskusijā savu skatījumu pauda Latvijā atzīti speciālisti, lai rastu atbildes uz starpdisciplīnu jautājumiem.
Hroniska trombemboliska plaušu hipertensija (HTEPH) ir plaušu hipertensijas forma. Tā rodas, kad trombi aizsprosto plaušu artēriju zarus un vidējais spiediens plaušu artērijā paaugstinās virs 25 mmHg. HTEPH sastop samērā reti. Tomēr tās īstā sastopamība ir un svārstās no 8 līdz 40 gadījumiem uz miljonu iedzīvotāju. [1] Labā kambara mazspēja ir pacienta nāves iemesls šīs slimības gadījumā. Pacientiem, kam vidējais spiediens plaušu artērijā pārsniedz 50 mm/Hg, 3 gadu mirstība ir 90%. Tomēr šī slimība ir potenciāli ārstējama.
Raksta uzdevums ir paraudzīties uz ātriju fibrilācijas pacienta ārstēšanas niansēm no reālās prakses ārsta - ģimenes ārsta, internista - skatpunkta. Mums pretim sēž (vai guļ...) tas reālais pacients ar visām savām klīniskajām problēmām, anamnēzi un arī, ko liegties, nereti dzīves peripetijām.
Bioloģiskās terapijas uzsākšana kā pirmās līnijas sistēmiskā ārstēšana pacientiem ar vidēji smagu vai smagu psoriāzi bija saistīta ar labāku ādas stāvokļa uzlabošanos, zemāku hronisku blakussaslimšanu risku un augstāku dzīves kvalitāti 5 gadu periodā, salīdzinot ar standarta pakāpenisko ārstēšanas pieeju.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
