Šis raksts ir kā saistīts turpinājums rakstam Doctus aprīļa numurā par medicīnas “biedu” nākamajos gadu desmitos – priekškambaru mirdzēšanu. Ja iepriekšējā rakstā īsumā bija raksturota šī aritmija kopumā, tad šis raksts vairāk būs veltīts tam, kā labāk piemērot un izvērtēt riska faktorus gan antiaritmisko līdzekļu izvēles posmā, gan antitrombotiskās terapijas īstenošanas procesā. Šai ziņā ir ļoti daudz vēl nepilnību un paviršību kā no primārās aprūpes speciālistu, tā arī no kardiologu puses. Laikam jau tas ir tāpēc, ka viss jaunais nāk ar grūtībām.
Par diurētiskiem līdzekļiem sauc vielas, kas nierēs pastiprina urīna veidošanos un izdalīšanos no organisma un samazina šķidruma daudzumu audos un serozajos dobumos. Tie kavē arī nātrija, hlora un citu jonu – un līdz ar to arī ūdens – atpakaļuzsūkšanos nierēs. [10] Līdzekļi ar šādām īpašībām lietoti jau no medicīnas pirmsākumiem, jo sirds mazspējas tūskas un citas izcelsmes tūskas ir tikpat senas kā cilvēce. Senos laikos šim nolūkam izmantoja dabas līdzekļus, bet līdz ar medicīnas attīstību līdzekļu klāsts paplašinājies. 4. raksts sērijā “Kardioloģijas stūrakmeņi”
No ikdienā nediagnosticētajiem sekundārās hipertensijas variantiem, šķiet, biežākie ir tie, kas saistās ar primāro hiperaldosteronismu jeb Konna sindromu. Patiesības labad jāatzīst, ka sindroma pirmatklājējs ir polis Litinskis, kas jau 1953. gadā ziņoja par slimnieku ar arteriālu hipertensiju un hipokaliēmiju un adenomu virsnierē; pēc virsnieres ektomijas viņa slimnieks atveseļojās. Tā kā Litinska ziņojums bija poļu valodā, pārējai pasaulei tas palika nepamanīts – un nepamanīts arī Konnam, kas savus datus par līdzīgu slimnieku 1954. gadā publicēja 1955. gadā.
Angiotenzīna receptoru blokatori ir efektīvi antihipertensīvie medikamenti un pārsvarā ļoti labi panesami. Lielos nejaušināta iedalījuma pētījumos pierādīts, ka angiotenzīna receptoru blokatori ir efektīvi līdzekļi ne tikai arteriālās hipertensijas ārstēšanā, bet arī tādu saslimšanu kā diabētiska nefropātija, hroniska sirds mazspēja vai sirds mazspēja pēc miokarda infarkta terapijā. Ārstējot hipertensiju, angiotenzīna receptoru blokatori var būt vai nu pirmās izvēles medikamenti, vai arī tos var pievienot vēlākā ārstēšanas posmā.
β adrenoblokatori pieder XX gadsimta medicīnas zinātnes ievērojamākajiem sasniegumiem, tie ir viens no kardioloģijas stūrakmeņiem. Pasaulē sintezēts vairāk par simt savienojumiem ar β adreno receptorus bloķējošām īpašībām. Šīs grupas preparāti ir daudzveidīgi gan pēc darbības spektra, gan pēc lietojuma, gan pēc darbības ilguma un zāļu formas.
Koronārā sirds slimība (KSS) ir viens no galvenajiem saslimstības un mirstības iemesliem visā pasaulē. 2010. gadā kardiovaskulārās slimības (KVS) tika novērtētas kā galvenais mirstības iemesls attīstītajās valstīs. [1] Koronāro sirds slimību pacientu rehabilitācija un sekundārā profilakse samazina kardiovaskulāro mirstību par vidēji 20–30%, galvenokārt pēc pārciesta miokarda infarkta. [2] Koronāro artēriju revaskularizācija jāapvieno ar adekvātu sekundāro profilaksi: optimālu medikamentozo terapiju, riska faktoru kontroli, dzīvesveida maiņu, kas nozīmē regulāras fiziskās aktivitātes, veselīgu uzturu, smēķēšanas pārtraukšanu.
Latvijā gandrīz pusei iedzīvotāju ir paaugstināts arteriālais asinsspiediens. Visu aizvadīto gadsimtu meklēti līdzekļi arteriālā asinsspiediena normalizācijai. Redzamākie panākumi gūti piecdesmitajos gados, kad šim mērķim tika lietoti diurētiskie līdzekļi, tomēr tiem ir vērā ņemami trūkumi. Būtisku risinājumu piedāvāja angiotenzīnu konvertējošā enzīma (AKE) inhibitori. Pirmais šīs grupas preparāts kaptoprils medicīnas praksē ienāca 1975. gadā, pēc trim gadiem nākamais – enalaprils. Šodien pazīstami vairāk nekā desmit AKE inhibitoru grupas preparāti. Latvijā reģistrēti 10 monopreparāti un 9 kombinētie ar diurētiskiem līdzekļiem un kalcija antagonistiem. [1; 5; 7]
Ļoti grūti aptvert visus aspektus un informācijas apjomu par visbiežāko sirds ritma traucējuma veidu – priekškambaru mirdzēšanu. Jau vairāk nekā simt gadu pagājuši kopš pirmās publikācijas par šo tēmu, tikpat ilgi praksē lieto antiaritmiskos līdzekļus. Tomēr, lai arī zināšanas paplašinās un padziļinās, problēmu loks, kas saistīts ar šo patoloģiju, nebūt nesašaurinās. Nemainīgs palicis terapijas pamatmērķis – samazināt aritmijas epizožu biežumu, klāt nākuši jauni mērķi – samazināt mirstību un hospitalizāciju biežumu.
Cilvēki ar raksturīgām miega apnojas pazīmēm aprakstīti jau IV gadsimtā pirms mūsu ēras, Maķedonijas Aleksandra laikā. Tie bija Heraklijas (Heracleia in Pontus) un Sirenas (Cyren) valdnieki Dionīss un Magas. Taču daudzie šīs slimības ziņojumi XIX gs. un XX gs. sākumā lika pamatus obstruktīvas miega apnojas sindroma (OMAS) pētniecībai. Pirmo reizi OMAS plaši aprakstīts 1965. gadā, kad to vairāk pazīst kā Pikvika sindromu, un kopš tā laika strauji attīstījušās slimības diagnostikas un ārstēšanas metodes. [1]
Eiropas Savienībā ir vismaz 15 miljoni (~2% populācijas) sirds mazspējas (SM) slimnieku, bet ASV ir 5 miljoni SM slimnieku, turklāt ik gadu šāda diagnoze tiek noteikta vēl pusmiljonam iedzīvotāju. SM biežums progresīvi pieaug, kļūstot par galveno saslimstības un mirstības iemeslu veciem cilvēkiem. Vecu SM pacientu ārstēšana sagādā grūtības tāpēc, ka lielos klīniskos pētījumos veci cilvēki pārsvarā netiek iekļauti, līdz ar to veciem cilvēkiem nav iespējas saņemt pierādījumos balstītu ārstēšanu. Turklāt, ņemot vērā blakusslimības un ar vecumu saistīto riska pieaugumu, veci pacienti retāk saņem specializētu intervencionālu vai ķirurģisku ārstēšanu.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Poliendokrīnais metaboliskais olnīcu sindroms (PMOS), kas iepriekš bija pazīstams kā policistisko olnīcu sindroms (PCOS), skar aptuveni vienu no astoņām sievietēm. Tomēr termins PCOS ir neprecīzs, jo tas rada priekšstatu par patoloģiskām olnīcu cistām, aizēno plašās endokrīnās un metaboliskās izpausmes, kā arī veicina novēlotu diagnostiku, fragmentētu aprūpi un stigmatizāciju, vienlaikus ierobežojot pētniecību un veselības politikas attīstību.
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
Latvijā veiksmīgi noslēdzies Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas pilotprojekts “Sirds un asinsvadu slimību pacientu diagnostikas un ārstēšanas uzlabošana”, kura ietvaros no 2024.gada decembra līdz 2026.gada martam tika ieviesta mērķēta ģenētiskā testēšana pacientiem ar smagu hiperlipidēmiju un aizdomām par ģimenes hiperholesterinēmiju (ĢH) jeb iedzimtu ļoti augstu holesterīna līmeni. Projekta realizētāji aicina turpināt testēšanu pacientiem ar augstu holesterīnu.
Mentālā veselība ir garīgās labsajūtas stāvoklis, kas ļauj cilvēkam tikt galā ar dzīves stresu, realizēt savas spējas, labi mācīties un strādāt, kā arī dot ieguldījumu sabiedrībā — tā definē Pasaules Veselības organizācija (PVO). [1] Šī definīcija uzsver, ka mentālā veselība nav tikai traucējumu neesamība, bet funkcionāla veselība dzīves kontekstā.
