Hroniska trombemboliska plaušu hipertensija (HTEPH) ir plaušu hipertensijas forma. Tā rodas, kad trombi aizsprosto plaušu artēriju zarus un vidējais spiediens plaušu artērijā paaugstinās virs 25 mmHg. HTEPH sastop samērā reti. Tomēr tās īstā sastopamība ir un svārstās no 8 līdz 40 gadījumiem uz miljonu iedzīvotāju. [1] Labā kambara mazspēja ir pacienta nāves iemesls šīs slimības gadījumā. Pacientiem, kam vidējais spiediens plaušu artērijā pārsniedz 50 mm/Hg, 3 gadu mirstība ir 90%. Tomēr šī slimība ir potenciāli ārstējama.
Raksta uzdevums ir paraudzīties uz ātriju fibrilācijas pacienta ārstēšanas niansēm no reālās prakses ārsta - ģimenes ārsta, internista - skatpunkta. Mums pretim sēž (vai guļ...) tas reālais pacients ar visām savām klīniskajām problēmām, anamnēzi un arī, ko liegties, nereti dzīves peripetijām.
Perifēro artēriju slimība (PAS) ir bieža slimība. Daļai pacientu ar PAS nav nekādu simptomu, savukārt daļai ir sāpes kājās staigāšanas laikā, šīs sāpes parasti pāriet pēc pāris atpūtas minūtēm. Slimības biežums cieši saistīts ar vecumu: PAS sastopamība ir 2,5% pieaugušo pirms 60 gadu vecuma, 8,3% 60–69 gadu vecumā un 19% cilvēku pēc 70 gadu vecuma. Vīriešiem simptomus novēro agrāk nekā sievietēm. Varbūtību, ka attīstīsies PAS, palielina šādi faktori: smēķēšana, cukura diabēts, augsts asinsspiediens un augsts holesterīna līmenis. PAS lielākoties ārstē ar medikamentiem un dzīvesveida korekciju.
Gandrīz trīsdesmit tūkstoši dalībnieku no visas pasaules apmeklēja Eiropas Kardiologu biedrības ikgadējo kongresu, kas šogad no 31. augusta līdz 4. septembrim norisinājās Amsterdamā. Kongresā varēja iepazīties ar vairāk nekā 5000 prezentācijām gan par nesenu pētījumu rezultātiem, gan par jaunām klīniskām vadlīnijām, gan citiem ar ārstēšanu un aprūpi saistītiem jautājumiem.
Lai gan jau 1896. gadā itāliešu izcelsmes pediatrs un internists Riva-Rocci publicēja metodikas aprakstu sistoliskā asinsspiediena noteikšanai, izmantojot sfigmomanometru, joprojām daudzi ārsti (gan internisti, gan pediatri) maldīgi uzskata, ka bērns un paaugstināts asinsspiediens ir reta parādība, tāpēc neveic asinsspiediena mērījumus bērniem līdz pubertātes vecuma sasniegšanai. Šajā rakstā par to, kāpēc ir būtiski mērīt asinsspiedienu bērniem un kā rīkoties, ja tas ir paaugstināts.
Pasaules Veselības organizācijas dati (2009) liecina, ka attīstītajās valstīs vairāk nekā 50% nāves gadījumu iemesls ir sirds–asinsvadu slimības. [1] Viena no galvenajām šo slimību grupā ir koronāra sirds slimība (KSS) un tās iznākums miokarda infarkts. [2] Ļoti svarīgi apzināties, ka nopietna nozīme KSS attīstībā ir psihiski emocionālajiem faktoriem, kas ir tikpat svarīgi kā hiperlipidēmija, cukura diabēts, perifēro artēriju slimība. Mazinot psihoemocionālu problēmu ietekmi uz cilvēku, var mazināt arī varbūtību, ka slimība attīstīsies, tādējādi būtiski ietekmējot dzīves ilgumu un kopējo dzīves kvalitāti.
Koronārā sirds slimība (KSS) ir galvenais nāves cēlonis Latvijā. Invazīvie izmeklējumi – koronāro artēriju angiogrāfija (KG – koronarogrāfija) un perkutāna koronārā intervence (PCI – no angļu val. percutaneous coronary intervention) ir zelta standarts KSS diagnostikā un ārstēšanā, taču līdzīgi ikvienai invazīvai procedūrai šie invazīvie izmeklējumi ir saistīti ar procedūras risku un varbūtējām komplikācijām. [1] Ir ziņojumi, ka 20–40% visu koronārās angiogrāfijas procedūru veikts tikai diagnostiskajos nolūkos bez turpmākās intervences procedūras veikšanas. [2-4] Tātad būtiska ir konkrētu pacientu grupu noteikšana ne tikai invazīvo, bet arī neinvazīvo KSS diagnostisko metožu izvēlē.
Arteriālā hipertensija ir tēma, par kuru runājam atkal un atkal. Mūsu valstī izveidojusies situācija, ka hipertensija kļuvusi par nopietnu medicīnisku un sociālu problēmu, jo hipertensijas izplatības līmenis Latvijas iedzīvotāju vidū ir kritiski augsts, hipertensijas izraisītās sekas – saslimstības un invaliditātes straujš pieaugums – ir smags slogs valsts un personīgajam budžetam, bet iedzīvotāju zemā pirktspēja grūti savienojama ar faktu, ka hipertensija jāārstē visu mūžu.
Katru gadu miljoniem pacientu visā pasaulē pie ģimenes ārsta vai kardiologa dodas ar sūdzībām par sāpēm krūtīs. Apmēram pusei no viņiem tiek noteikta diagnoze "akūts koronārs sindroms". No šiem pacientiem puse mirst, netikuši līdz slimnīcai. Pacientiem ar nestabilu stenokardiju nāves vai miokarda infarkta biežums vienā mēnesī ir 8-10%. Par nestabilu stenokardiju daudz runāts lekcijās un dažādos medicīnas izdevumos. Šoreiz neizskatīsim nekādus jaunus atklājumus vai pierādījumus, bet sniegsim nelielu pārskatu par nestabilas stenokardijas diagnostiku, klīniku un ārstēšanu.
Pacientiem ar cukura diabētu ir nozīmīgs kardiovaskulāro slimību risks, tas palielina priekšlaicīgas nāves iespējamību, tāpēc ārstiem šo pacientu ārstēšanā jāpievērš īpaša uzmanība. Sirds slimības un infarkts ir galvenais nāves iemesls cukura diabēta pacientiem, šo iemeslu pēc mirst vismaz 65% cukura diabēta pacientu. Pacientiem ar cukura diabētu ir 2-4 reizes lielāks sirds slimību un insulta risks nekā pacientiem, kam diabēta nav. Tāpēc ikvienam ārstam būtiski zināt, kā ārstēt sirds-asinsvadu slimības pacientiem ar cukura diabētu.
Ir medicīnas jomas, kurās ārsta darbs prasa ne vien izcilu profesionālo sagatavotību, bet arī spēju katru dienu sastapties ar cilvēka dzīves trauslumu. Transplantācija ir viena no tām. Par šīs medicīnas jomas izaicinājumiem un nākotni saruna ar Latvijas Transplantācijas centra vadītāju transplantologu JĀNI JUŠINSKI.
Sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē, radot ievērojamu slogu gan veselības aprūpes sistēmai, gan sabiedrības ekonomikai kopumā. Šajā kontekstā bēta adrenoreceptoru blokatori (turpmāk — bēta blokatori, BB) ir viens no nozīmīgākajiem atklājumiem 20. gadsimta kardiovaskulārajā farmakoloģijā.
B12 vitamīna deficīta neiroloģiskās pazīmes ir saistāmas ar patoloģiju perifērajos un redzes nervos, muguras smadzeņu aizmugurējās un sānu kolonnās (subakūta kombinēta deģenerācija) un smadzenēs. Interesanti, ka hematoloģiskās un neiroloģiskās izpausmes dažkārt nav līdzpastāvošas. Ir novērota apgriezta korelācija abu izpausmju smaguma pakāpē — 28 % pacientu ar neiropsihiatriskām novirzēm nav anēmijas vai makrocitozes. [3] Šajā infografikā aplūkojam B12 deficīta riska grupas, diagnostisko procesu un par ikdienas praksi un B12 nozīmi neiroloģisko pacientu aprūpē vaicājam neirologam Dr. Vlodekam Gromakovskim.
Pirmās operācijas plānotas 2026. gada decembrī. Da Vinci sistēma ļauj ķirurgam operēt caur nelieliem iegriezumiem, izmantojot palielinātu trīsdimensiju attēlu un smalkus, īpaši manevrētspējīgus instrumentus. Tie palīdz veikt precīzas manipulācijas, audu disekciju un šūšanu arī ļoti grūti pieejamās vietās. Operāciju veic ķirurgs, kurš no vadības konsoles kontrolē instrumentus un kameru; sistēma patstāvīgi nepieņem lēmumus un nekādas darbības neveic.
Ilgtermiņa Itālijas kohortas pētījumā konstatēts, ka 65,2 % pieaugušo ar alerģisku rinītu (AR) attīstījās hronisks rinosinusīts (HRS), parasti aptuveni piecus gadus pēc AR diagnosticēšanas. Pēdējā novērošanas vizītē HRS bija vienīgais faktors, kas neatkarīgi bija saistīts ar vidēji smagu persistējošu AR, palielinot tā attīstības risku gandrīz trīs reizes.
