Sirds mazspēja un cukura diabēts ir slimības, kas bieži norit blakus. Sirds mazspējas riska faktoru izplatība ir nozīmīga arī cukura diabēta pacientiem, piemēram, koronāro artēriju slimība un hipertensija. Turklāt disglikēmija negatīvi iedarbojas uz miokardu un tālāk var attīstīties par cukura diabēta kardiomiopātiju. Tāpēc ļoti būtiski ir pārzināt to pacientu ārstēšanu, kam ir abas šīs slimības.
Sirds ritma traucējumi ir visai bieža parādība. Turklāt par tiem konsultē gan ģimenes ārsti un kardiologi, gan citu specialitāšu ārsti. Pēdējos gados aritmoloģija strauji attīstījusies un praksē ienākušās iedarbīgas aritmiju ārstēšanas metodes, piemēram, ablācijas procedūra ar katetru un sarežģītas implantējamas sistēmas.
Stabila stenokardija ir bieža slimība, no kuras cieš 10-15% sieviešu un 10-20% vīriešu vecumā no 65 līdz 74 gadiem, proti, apmēram 20 000-40 000 pacientu no miljona iedzīvotāju lielākajā daļā Eiropas valstu. Tā kā ģimenes ārsta praksē var būt daudz pacientu ar stenokardiju, sniedzam ieskatu jaunākajos pētījumos par stenokardijas ārstēšanu un pārvaldību.
Pirmā veiksmīgā plaušu transplantācija pasaulē tika veikta 1981. gadā ASV, kad Stenforda Universitātes ārsts Bruce Reitz veica sirds-plaušu transplantāciju sievietei ar idiopātisku pulmonālu hipertensiju. Toronto 1983. gadā notika pirmā sekmīgā vienpusējā plaušu transplantācija, bet 1986. gadā - pirmā abpusējā plaušu transplantācija.
Hipertensija ir viena no biežākajām hroniskajām slimībām ambulatorās aprūpes ārstu praksē. Augsts asinsspiediens ir neatkarīgs riska faktors nozīmīgiem kardiovaskulāriem notikumiem (insults, miokarda infarkts, pēkšņa nāve u.c.). Tas attiecas uz visu vecumu un abu dzimumu indivīdiem, līdz ar to pazemināt paaugstinātu asinsspiedienu ir ļoti būtiski.
Metāla stenta implantācija aterosklerotiski sašaurinātā asinsvada segmentā kopā ar modernu farmakoloģisku terapiju ir koronāro artēriju slimības mūsdienīgas ārstēšanas pamats. Vācu kardiologs Andreas Gruentzig 1977. gada septembrī pirmo reizi veica koronāro balonangioplastiju, kas bija revolucionārs notikums: koronārā revaskularizācija cilvēkam pirmo reizi tika veikta bez ķirurģiskas operācijas un mākslīgās asinsrites.
Kardiovaskulārā slimība (KVS) asinsvadu sieniņas aterosklerozes un trombozes dēļ ir iemesls priekšlaicīgai saslimstībai un nāvei. KVS iemesli ir daudzfaktoru. Risku nosaka gan modificējami (smēķēšana, paaugstināts asinsspiediens, mazkustīgums, nepareizs uzturs, cukura diabēts, lieks svars, dislipidēmija), gan nemodificējami (vecums, dzimums) riska faktori.
Sirds mazspēja (SM) ir patofizioloģisks stāvoklis, kad sirds funkcijas traucējumi izraisa sirds nespēju sūknēt asinis audu metabolisma vajadzībām. Tā skar apmēram 2% iedzīvotāju, un tās izplatība pieaug līdz ar iedzīvotāju vecumu (no aptuveni 1% 40 gadus vecu iedzīvotāju populācijā līdz 10% iedzīvotāju grupā pēc 75 gadu vecuma). Sirds mazspēja ir visbiežākais hospitalizācijas iemesls pacientiem pēc 65 gadu vecuma. [1]
Erektilā disfunkcija (ED) nav tikai aktualitāte vienas šauras specialitātes ietvaros. ED sastopamība arvien pieaug, un pacienti ar ED nonāk dažādu speciālistu redzes laukā. Vienlaikus gan pacientam, gan daudziem ārstiem tā ir delikāta sarunu tēma, taču, tiklīdz izrunāta un atrisināta, tā var sniegt uzlabojumu vairākās veselības jomās. Diskusijā savu skatījumu pauda Latvijā atzīti speciālisti, lai rastu atbildes uz starpdisciplīnu jautājumiem.
Hroniska trombemboliska plaušu hipertensija (HTEPH) ir plaušu hipertensijas forma. Tā rodas, kad trombi aizsprosto plaušu artēriju zarus un vidējais spiediens plaušu artērijā paaugstinās virs 25 mmHg. HTEPH sastop samērā reti. Tomēr tās īstā sastopamība ir un svārstās no 8 līdz 40 gadījumiem uz miljonu iedzīvotāju. [1] Labā kambara mazspēja ir pacienta nāves iemesls šīs slimības gadījumā. Pacientiem, kam vidējais spiediens plaušu artērijā pārsniedz 50 mm/Hg, 3 gadu mirstība ir 90%. Tomēr šī slimība ir potenciāli ārstējama.
D vitamīna lietošana ikdienas praksē šobrīd jau ir kļuvusi diezgan pašsaprotama gan pacientam, gan klīnicistam. Taču neskaidrības saglabājas, kad jāizvēlas konkrēts D vitamīna preparāts, deva un forma, kā arī jāmonitorē mērķa sasniegšana. Būtiska nozīme izvēlē ir gan pacienta blakusslimībām un personīgajai izvēlei, gan iepriekšējai pieredzei efektivitātes rādītājos. Dr. Renāte Helda, endokrinoloģe ar plašu klīnisko pieredzi, atbild uz neskaidrajiem jautājumiem par individualizētu pieeju D vitamīna deficīta korekcijā un profilaksē.
Funkcionālā dispepsija ir viens no biežākajiem funkcionālajiem kuņģa–zarnu trakta darbības traucējumiem, kas skar aptuveni 7—8 % pieaugušo visā pasaulē. [1] Izšķir divus funkcionālās dispepsijas apakštipus: postprandiālā distresa sindromu (PDS) un epigastrālo sāpju sindromu (EPS), un abi šie apakštipi var arī pārklāties.
Ģimenes ārstes Dr. SANTAS STEPIŅAS stāsts ir par uzdrīkstēšanos, spēku un savu sapņu piepildīšanu. No galvaspilsētas un labi iekārtotas prakses viņa ir pārcēlusies uz perifēriju un sākusi visu no nulles. Domājot, kā piesaistīt pacientus, izmēģinājusi varēšanu sociālajos tīklos, veidojot savu blogu. Un, ja šajā stāstā jāpievieno izdošanās faktori, tie noteikti ir strādīgums un cilvēcība.
Bērniem ar astmu konstatēts augstāks eozinofilu izcelsmes neirotoksīna (EDN) līmenis serumā nekā bērniem ar citām alerģiskām slimībām un veseliem bērniem. EDN ir olbaltumviela, ko izdala aktivēti eozinofili. Arī eozinofilu skaits asinīs bērniem ar astmu bija lielāks nekā veseliem bērniem, taču atšķirība starp astmas un citu alerģisko slimību grupām nebija statistiski nozīmīga.
Ilgmūžība ir kļuvusi par vienu no skaļākajiem vārdiem veselības aprūpē. Vienam tā nozīmē bioloģiskā vecuma analīzi, otram — uztura bagātinātāju plauktu, trešajam — badošanos, aukstuma peldes un nepārtrauktu glikozes mērīšanu. Šī raksta divās daļās apvienojušās savas jomas ekspertes, lai informētu kolēģus par jaunākajām tendencēm ilgmūžības kontekstā gastroenteroloģijā, ginekoloģijā un dermatoloģijā. Pirmā raksta daļa veltīta gremošanas trakta veselībai.
