Atbilstoši vispārējām zinātnes tendencēm, arī ar insultu saistīto problēmu risināšana nākotnē ļoti iespējams tiks realizēta molekulārā un gēnu līmenī. Šajā virzienā norit aktīvi pētījumi, tas tiek uzskatīts par cerīgu, un tam veltīts liels publikāciju īpatsvars specializētajā literatūrā. Taču pagaidām disharmonija starp perspektīvu un realitāti ir visai asa – insulta ārstēšanas iespējas ir limitētas, bet ikdienā visaktuālākā jautājuma vietu nereti ieņem gluži triviāli pacienta aprūpes aspekti. Tāpēc šis apskats veltīts atsevišķiem praktiskiem jautājumiem. Izmantojot iespēju un nepakavējoties pie satraucošajiem skaitļiem, kas atspoguļo kardio- un cerebrovaskulāro slimību slogu mūsdienu pasaulei, gribas jo sevišķi atgādināt, ka insults pieder slimībām ar labu primārās profilakses potenciālu.
Perkutānā koronārā intervence ir modernās kardioloģijas sinonīms. No otras puses – minimāli invazīvās miokarda revaskularizācijas metodes tiek izmantotas praksē jau 30 gadus, un ir uzkrājusies zināma pieredze, kas ļauj analizēt rezultātus plašākā laika un tehnoloģiju kontekstā. Ņemot vērā tēmas aktualitāti un tai atbilstošo milzīgo pieejamās literatūras avotu un pētījumu apjomu, īpaši gribas vērst uzmanību uz interpretācijas nozīmīgumu un neiespējamību absolutizēt kādu no šādā formā piedāvātajiem datiem. Apskata mērķis ir identificēt vitālos jautājumus un rosināt diskusiju.
Ievērojamākie sasniegumi iedzimto sirdskaišu diagnostikā un ārstēšanā veikti pēdējos 20-30 gados, un, attīstoties invazīvās perkutānās sirds kateterizācijas metodei, tā kļuvusi par alternatīvu terapeitisku pieeju pretstatā ķirurģiskai ārstēšanai vairāku iedzimtu sirdskaišu korekcijā – daudzas no vienkāršākajām sirdskaitēm mūsdienās var ārstēt ar perkutānām invazīvām metodēm, neveicot apjomīgu ķirurģisku operāciju. [1;2]
Jaunākās Eiropas kardiovaskulāro slimību profilakses vadlīnijas īpaši uzsver nepieciešamību kā mērķi uzlūkot ne tikai koronārās sirds slimības un tās seku novēršanu, bet arī cerebrovaskulāro slimību un perifēro artēriju slimību profilaksi, jo visām minētajām patoloģijām būtībā ir kopīga etioloģija – ateroskleroze. Viens no galvenajiem modificējamiem riska faktoriem kardiovaskulāro slimību primārajā un sekundārajā profilaksē ir seruma holesterīna līmenis. Pašreiz visplašāk lietotie un vairumam pacientu arī pirmās izvēles medikamenti dislipidēmijas ārstēšanā ir hidroksimetilglutarilkoenzīma A inhibitori – statīni. Raksta ietvaros aplūkosim atsevišķu stratēģiju pacientiem, kuriem holesterīna rādītājus nav izdevies normalizēt ar statīnu monoterapiju.
Kopš 1977. gada, kad A. Gruntzigs izdarīja pirmo angioplastiju, perkutānā koronārā intervence ir piedzīvojusi ļoti strauju attīstību. Pēdējos gados šo procedūru skaits Rietumeiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs sasniedzis 2 000 gadījumu uz vienu miljonu iedzīvotāju gadā. Šobrīd, kad pilnveidojušās tehnoloģijas un uzkrājusies ārstu pieredze, intrahospitālo komplikāciju īpatsvars ir zemāks par 1% (1. tabula). Tomēr restenoze – ārstētā segmenta atkalsašaurināšanās vairāk par 50% – saglabā lielu klīnisku un ekonomisku nozīmi.
Ateroskleroze ir globālas izplatības organisma patoloģija. Aterosklerotiskas izcelsmes artēriju stenozes un oklūzijas mūsu valstī sastopamas ap 80% slimnieku ar sirds-asinsvadu sistēmas patoloģiju. Lielākoties tie ir vīrieši, vecāki par 50 gadiem. Aterotrombotiskas komplikācijas ir iemesls pusei no visiem nāves cēloņiem. Trīs gadu laikā no 12,5% ar perifēro aterosklerozi mirušiem slimniekiem 70% nāves cēlonis bija tieši sirds-asinsvadu sistēmas patoloģija. [1]
Kompensatoro mehānismu ieslēgšanās miokarda infarkta akūtajā fāzē ļauj mobilizēt organisma sistēmas akūtas sirds mazspējas apstākļos, saglabāt homeostāzi un izdzīvot. Turpretī hroniska angiotensīna-aldosterona un simpātiskās nervu sistēmas aktivācija, kas seko akūtai infarkta fāzei, ir graujoša, jo izraisa asinsrites sistēmas remodelāciju ar sekojošu progresējošu hronisku sirds mazspēju. Mūsdienīga ārstēšana ievērojami samazina mirstību no miokarda infarkta, taču izdzīvojušie papildina hroniskas sirds mazspējas slimnieku rindas. Kādas iespējas sniedz modernais farmakoloģisko līdzekļu klāsts šīs nepatīkamās tendences ietekmēšanai?
Paaugstināts arteriālais asinsspiediens ir nozīmīgs kardiovaskulāro slimību riska faktors gan jauniem, gan gados vecākiem pacientiem. Kāda vecuma pacienti būtu uzskatāmi par vecākā gadagājuma cilvēkiem? Būtībā nav vienota vecuma, kurā pacients kļūst par gados vecāku, kaut gan 60 gadu vecums ir vadlīnijās biežāk lietotais vidēja un lielāka vecuma pacientu diferencēšanai. Global Risk Assessment Scoring Chart (balstotoies uz Framingham pētījuma datiem) parāda, ka vecumam kā koronārās sirds slimības riska faktoram ir nozīme ik pēc katriem pieciem dzīves gadiem [1]. Arteriālā hipertensija ir galvenais nāves cēlonis cilvēkiem vecumā virs 75 gadiem [2].
Gastroezofageālais atvilnis (GEA) jeb kuņģa satura nokļūšana barības vadā ar vai bez regurgitācijas un vemšanas ir plaši sastopams zīdaiņu populācijā. Pirmajā dzīves mēnesī vismaz vienu reizi dienā atvilnis skar 72 % jaundzimušo, bet sešu mēnešu vecumā — 56 % zīdaiņu. Atviļņa biežums pēc gada vecuma samazinās, tomēr tā izplatība atkal pieaug pusaudžu vecumā. [13; 24]
Sievietes reproduktīvā sistēma ir ieprogrammēta cikliskai funkcionalitātei, kas sākas līdz ar pubertāti un menarhi jeb pirmajām menstruācijām un beidzas ar menopauzes iestāšanos, par ko parasti klīniski lēmumu pieņem gadu pēc pēdējām menstruācijām. Menstruālā cikla galvenā misija ir olšūnas nobriešana un grūtniecības iestāšanās. Olšūnu daudzums sievietes organismā ir ģenētiski noteikts piedzimšanas brīdī — ar cik piedzimusi, ar tik mūžs jānodzīvo. Bet tad, kad olšūnu rezerves olnīcās izsīkst, sākas hormonāls pieklusums, kas noved pie likumsakarīgām hormonālajām izmaiņām.
Insulta ārstēšanā izšķiroša nozīme ir specializētu insulta vienību darbam, kur atslēgas vārds ir augsta profesionāla kompetence. Tāda augstas raudzes komanda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Insulta vienība, kuras virsārsts ir neirologs Dr. med. KRISTAPS JURJĀNS. Viņš ne vien koordinē multidisciplināro komandu darbu, bet tur roku uz pulsa jaunu pieeju ieviešanā. Šīs komandas veikums vairākkārt augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī.
Prokinētiķi ir medikamentu klase, kas paredzēta gastrointestinālās motilitātes uzlabošanai — vai nu reģionāli, vai visa zarnu trakta ietvaros. Katram medikamentam ir savi plusi un mīnusi, turklāt mēdz būt ierobežoti dati par ieguvumiem starp prokinētiķu klasēm. Šis ir neliels apskats par dopamīna antagonistiem, kas pieejami Latvijā, — metoklopramīdu, domperidonu un itroprīdu.
Kardiometaboliskie traucējumi ir galvenais nāves un invaliditātes cēlonis visā pasaulē, un vēdera aptaukošanās ir viens no būtiskākajiem šo slimību riska faktoriem. Datu par normālsvara indivīdiem ar vēdera aptaukošanos un tā saistība ar kardiometaboliskajiem iznākumiem līdz šim ir bijuši ierobežoti.
