Pacientiem, kas nonākuši slimības gultā un ilgāku laiku vai pat līdz mūža galam nespēs no tās celties, visbiežāk jāraizējas par izgulējumu rašanos. Iepazīstinām ar jaunākajām tehnoloģijām šīs problēmas risināšanā, vēlreiz uzsverot profilakses nozīmību.
Trofisko čūlu vai ilgstoši nedzīstošu brūču problēma skar apmēram 2% iedzīvotāju, tas ir vidējais statistiskais rādītājs Eiropā. Palūkosimies uz šo problēmu no praktiskās puses. Lai labāk izprastu trofisko čūlu vai ilgstoši nedzīstošu brūču ārstēšanu, nepieciešams atsaukt atmiņā zināšanas par brūces dzīšanas procesu un mediķu uzdevumiem katrā šā procesa stadijā.
Bronhogēnas cistas ir iedzimta cistiska veida bronhu attīstības anomālija, kas attīstās agrīnā embrionālā periodā no primārās traheobronhiālās caurules. Cistas sieniņa sastāv no skrimšļaudiem, dziedzeraudiem, irdenajiem saistaudiem, fibrotiskajiem audiem, gludajiem muskuļaudiem un elastīgajām šķiedrām. Cistas iekšpusi klāj cilindriskais skropstiņepitēlijs. Visbiežāk cistas ir lokalizētas videnē vai intrapulmonāli, retāk iespējamas arī citas lokalizācijas. Parasti bronhogēnās cistas ir asimptomātiskas un tiek konstatētas nejauši, veicot plaušu rentgenogrāfiju. Tomēr nereti attīstās arī nopietnas komplikācijas. Augstā komplikāciju riska dēļ ķirurģiska terapija tiek rekomendēta arī lielu asimptomātisku cistu gadījumā. Parasti šādas videnes cistas nav saistītas ar elpošanas ceļiem, bet mūsu klīniskajā gadījumā saistība tika pierādīta.
Kā vienu no neskaidrākajiem aspektiem hemoroidālās slimības kontekstā var atzīmēt problēmas izplatību. Proti, tās patieso incidenci ir praktiski neiespējami definēt, jo daudzi pacienti privātu un “estētisku” apsvērumu dēļ nelabprāt runā par šāda veida problēmām un vēl nelabprātāk akceptē atbilstošu medicīnisku apskati. Vienlaikus daudziem, kuriem ir hemoroidālā slimība, nav simptomu, un ne visiem, kam ir īstie simptomi, patiešām ir hemoroīdi. Skaidrs ir tik daudz, ka problēma ir aktuāla – pat ļoti. Vispārīgi tiek lēsts, ka hemoroidālā slimība skar 50% piecdesmitgadnieku, bet epidemioloģiskos pētījumos tās incidence variē no 4-5% pieaugušo ASV līdz > 30% Lielbritānijā.
Lai runātu par bioflavonoīdu farmakoloģisko iedarbību, vispirms nepieciešams raksturot tās slimības un stāvokļus, kuru gadījumā bioflavonoīdu lietošana ir lietderīga. Ķirurģiskajā praksē šie preparāti lielākoties ir lietojami fleboloģijā un proktoloģijā.v
Pēdējo 20-30 gadu laikā krūts vēža ķirurģijā veikts pagrieziens no maksimāli izturamas ārstēšanas uz minimāli nepieciešamo (prof. Umberto Veronesi). Ir pierādīts, ka no onkoloģiskā viedokļa plašu operāciju rezultāti nemaz nav labāki par saudzējošo operāciju rezultātiem, taču tie ir daudz sliktāki no funkcionālā viedokļa. Tādas operācijas kā Halsteda mastektomija vai paplašināta Urbana mastektomija jau ir kļuvušas par pagātni. Krūts vēža ķirurģiskās ārstēšanas tendences mūsdienās raksturo krūti saglabājoša ķirurģija mastektomijas vietā, onkoplastiskās ķirurģijas pielietošana, krūts rekonstrukcija un saudzējoša paduses ķirurģija.
Aknu transplantācija ir dzīvību glābjoša operācija slimniekiem ar hronisku un akūtu aknu mazspēju, hroniskām aknu slimībām gala stadijā: dekompensētu aknu cirozi, kā arī primāru biliāru cirozi, primāru sklerozējošu holangītu un citām autoimūnām, metaboliskām un neoplastiskām aknu slimībām, kurām nav efektīvas alternatīvas terapijas. Eiropas 23 valstu 131 aknu transplantācijas centrā no 1968. gada maija līdz 2006. gada jūnijam kopā veiktas 70 862 aknu transplantācijas operācijas. Visaktīvāk strādā Spānijas, Francijas, Lielbritānijas, Vācijas un Zviedrijas aknu transplantācijas centri. Līdz 2006. gadam šādi centri nebija nodibināti tikai dažās valstīs, diemžēl arī Latvijā. ASV tagad ik gadu 120 aknu transplantācijas centros veic vairāk nekā 6 000 aknu transplantācijas operāciju. ASV nacionālajā aknu transplantācijas gaidītāju sarakstā (The national waiting list for OLT) 2007. gadā bija reģistrēts ap 18 000 personu. Pateicoties progresam, kas gūts imūnsupresīvajā terapijā, operācijas tehniskajā izpildījumā un pacientu aprūpē, tagad 85-90% pacientu pēc aknu transplantācijas nodzīvo vienu gadu, bet 60-80% – piecus gadus un ilgāk, atgriežoties aktīvā dzīvē.
Galvenais, ko var mācīties no sekojošā klīniskā gadījuma, – ārstēšanai un izmeklēšanai nav jābūt ar nolemtības sajūtu, pat ja pacients ir krietni cienījamos gados. Arvien vairāk ir datu par to, ka ārstu zināšanas un izglītība ir viens no neatkarīgiem pozitīviem prognostiskajiem faktoriem jebkura vecuma pacientiem.
Lai runātu par diafragmas barības vada atveres trūci, tika veidota vienkāršotu praktisko jautājumu ķēde: kas ir norma, kas – novirze? → ko nozīmē šādas novirzes ārstēšana? → ārstēt konservatīvi vai ķirurģiski? → vai ķirurģiska ārstēšana ir sarežģīta un grūti izpildāma? → vai visiem pacientiem nepieciešama aktīva terapija?
Cirkumcīzija – vīriešu dzimumlocekļa priekšādiņas rezekcija jeb apgraizīšana – ir viena no biežāk veiktajām uroloģiskajām operācijām pasaulē. Tomēr cirkumcīzijas biežuma ziņā dažādās populācijās ir ievērojama atšķirība. Tās prevalence lielā mērā ir atkarīga no reliģiskiem, etniskiem, socioekonomiskiem un daudziem citiem faktoriem. ASV neonatālā cirkumcīzija sevišķi populāra bija pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, sasniedzot pat līdz 90% jaundzimušo zēnu. Šobrīd tā svārstās 65 un 82 procentu robežās. Savukārt Eiropas valstīs, Centrālamerikā un Dienvidamerikā, kā arī Āzijā cirkumcīziju izdara salīdzinoši retāk.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Zinātniskā literatūrā lasāmas publikācijas, kur norāda uz aizdomām par acetaminofēna (paracetamola) negatīvo ietekmi, ja tas lietots grūtniecības laikā. Pastāv bažas, ka tā lietošana grūtniecības laikā paaugstina risku bērnam attīstīties neiropsihiatriskiem traucējumiem. Ja tā tiešām ir taisnība, tas nozīmētu steidzīgi veikt izmaiņas sāpju un drudža pārvaldības konceptā grūtniecības laikā!
Sievietēm perimenopauzes periodā ir par 40 % lielāka iespēja piedzīvot depresiju nekā tām, kurām nav menopauzes simptomu.
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
2024. gada 20.aprīlī notika 3. RSU Endokrinoloģijas un vielmaiņas slimību studentu zinātniskā pulciņa Olimpiāde “Dzīves Hormons” 2024. Jau trešo gadu pēc kārtas!
