Pārāk maz miega vai arī pārāk daudz var būt kaitīgi sirds veselībai. Jaunākā pētījuma rezultāti liecina, ka pieaugušajiem, kuri naktī guļ mazāk par sešām stundām ir statistiski ticami lielāks insulta, sirds infarkta un sastrēguma sirds mazspējas risks. Augstāka sirds problēmu (stenokardijas un koronārās sirds slimības) izplatība ir novērota arī tiem, kuri guļ vairāk nekā astoņas stundas katru nakti.
Līdz šim labāk vai sliktāk antikoagulanti ir lietoti trombozes profilaksei, cita lieta, ka tie ir lietoti daudz par maz un tāpēc joprojām gan stacionārā, gan ambulatori nomirst daudz cilvēku, kuri varētu nenomirt, ja vairāk lietotu antikoagulantus. Varfarīns kopš 1950. gadu sākuma ir bijis antikoagulantu “zelta standarts”, bet šā medikamenta lietošana ir apgrūtinoša. Šobrīd pasaules medicīnā ienāk jauni perorālie antikoagulanti, kas ir vieglāk lietojami un droši medikamenti. Par šo jauno antikoagulantu nozīmi un vietu Latvijas medicīnā diskutē augstas klases profesionāļi.
ASV veiktā pētījumā tika noskaidrots, ka liela daļa cilvēku, kuriem ir bijis insults, cieš arī no miega apnojas. Šis pētījums nepierāda, ka šī saistība ir cēloņspecifiska, tam ir nepieciešams pētījums ar lielāku dalībnieku skaitu.
Reibonis ir viens no neviendabīgākajiem traucējumiem, tas pavada aptuveni 100 saslimšanu un baida pacientu, rada apmulsuma, nepilnvērtību, trauksmi par nespēju kontrolēt situāciju, nozīmīgi mazina darbaspējas. Nepieciešams laiks un zināšanas, lai atšķirtu, vai pacients apraksta reiboni, veģetatīvu traucējumu izraisītas sajūtas vai kādus citus traucējumus. Reibonis ir subjektīvi nepatīkama, traucējoša sajūta un nepareiza apkārtnes uztvere. Tā ir mānīga, iluzora telpas vai paša ķermeņa kustība. Šajā rakstā trīs eksperti dalās pieredzē par šo traucējumu.
Cilvēka un visu zīdītāju bioloģiskās funkcijas norit ritmiski. Šie ritmi ļauj organismiem pielāgoties un izdzīvot apkārtējā vidē. Šos ritmus nosaka vesela bioloģisko pulksteņu sistēma organismā – ir galvenais pulkstenis jeb pacemeiker – hipotalāma suprahiazmālais kodols (SCN), liela nozīme ir arī čiekurveida ķermenim (glandula pineale), paraventrikulārajiem kodoliem, to savstarpējām saistībām un saitēm ar retikulāro formāciju, limbisko sistēmu, talāmu, hipotalāmu, kakla augšējo gangliju u.c. Katrā šūnā ir mazie molekulārie pulkstenīši – gēni.
Laimas slimība jeb laimborelioze (LB) ir multisistēmiska infekcijas slimība, kas parasti noris ar ādas, locītavu, nervu sistēmas un retāk ar citu orgānu bojājumu. Raksta mērķis ir sniegt ieskatu par Laimas slimības biežāk sastopamajiem neiroloģiskajiem sindromiem, to diagnostikas iespējām un ārstēšanu.
Atmiņas traucējumu aktualitāte pieaug – tie parādās arī jauniem cilvēkiem. Iemesli dažādi: sociāli ekonomiskā situācija, informācijas plūsma, dzīves temps. Šodien cilvēkiem smadzenes strādā “kaujas režīmā” un tāpēc pieprasa lielāku atbildību no katra indivīda. Šis raksts ir mēģinājums aplūkot šo problēmu no diviem savstarpēji papildinošiem skatpunktiem, proti, neirologa un psihologa, un parādīt, cik svarīga ir daudzdisciplināra pieeja.
Lielākā daļa cilvēku sadzīvo ar trokšņiem, pierodot pie tiem, un neuzskata par vajadzīgu apmeklēt ārstu. Tikai no 3% līdz 5% cilvēku jūt troksni kā izteikti traucējošu normālai dzīvei. Zināmi sasniegumi dzirdes neiroloģijā pēdējos gados ir mainījuši pieeju subjektīvā idiopātiskā tinnitus ārstēšanā. Bez plaši izplatītā ārstu padoma "mācīties ar troksni sadzīvot" mūsdienās ir arī citas iespējas, plaši aprakstītas pieejamajā otolaringoloģiskajā literatūrā. 20. gadsimta otrajā pusē radās pat šaura medicīnas nozare - tinnitoloģija.
Par epilepsiju pirmais sāka domāt sengrieķu filozofs Hipokrats (460–377 p.m.ē.), kurš jau tajā senajā laikā uzskatīja, ka epilepsija sākas smadzenēs. Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka tas ir neiroloģisks stāvoklis. Mūsdienās vienam no 50 iedzīvotājiem diagnosticē epilepsiju. Epilepsiju parasti ārstē ar antiepileptiskiem medikamentiem, kuru lietošanas mērķis ir kupēt lēkmi, nevis ārstēt epilepsiju. Ja neizdodas lēkmes kontrolēt ar medikamentiem, ir pieejamas arī ķirurģiskas iejaukšanās metodes, kā arī citas metodes. Šajā rakstā apkopoti jaunākie pasaulē pieejamie pētījumi par epilepsijas ārstēšanas iespējām. Komentē prof. Egils Vītols.
Insults ir nopietna sabiedrības veselības problēma, par kuru plaši nerunā, lai gan tā ir tikpat būtiska problēma kā kardiovaskulārās slimības. Cerebrovaskulāras slimības rada ne vien ievērojamu finansiālu slogu veselības aprūpes sistēmai, bet arī kopējai valsts ekonomikai, jo insulta rezultātā tiek zaudēti daudzi potenciālie dzīves gadi – gan augstās mirstības dēļ, gan paliekošās invaliditātes dēļ. Svarīgi ir veicināt veselīgu dzīvesveidu un maksimāli novērst riska faktorus, kas varētu veicināt insulta attīstību.
Sieviešu dzimums ir saistīts ar līdz pat 44 % paaugstinātām izredzēm attīstīties hroniskam rinosinusītam bez deguna polipiem (CRSsNP), bet ar 37 % samazinātām izredzēm attīstīties hroniskam rinosinusītam ar deguna polipiem (CRSwNP), kā arī ar zemākiem 2. tipa iekaisuma marķieru līmeņiem.
Noslēdzies līdz šim vērienīgākais pētījums par pēcdzemdību depresijas atpazīšanu, aprūpes un ārstēšanas uzlabošanu Latvijā. Pētījumā noskaidrots, cik izplatīta ir pēcdzemdību depresija Latvijā, noteikti tās riska faktori, pielāgoti divi skrīninga instrumenti, kā arī noskaidrots sieviešu viedoklis par piedāvāto jauno aprūpes modeli. Pētījumu veica Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedra sadarbībā ar Rīgas Dzemdību namu.
Kardiometaboliskie traucējumi ir galvenais nāves un invaliditātes cēlonis visā pasaulē, un vēdera aptaukošanās ir viens no būtiskākajiem šo slimību riska faktoriem. Datu par normālsvara indivīdiem ar vēdera aptaukošanos un tā saistība ar kardiometaboliskajiem iznākumiem līdz šim ir bijuši ierobežoti.
Pacienti ar iekaisīgu zarnu slimību (IZS) ziņoja par sliktāku ar veselību saistīto dzīves kvalitāti (HRQOL) nekā veseli cilvēki, neskatoties uz augstiem remisijas rādītājiem, un zarnu mikrobiotas izmaiņas bija ciešāk saistītas ar HRQOL nekā slimības aktivitāte.
Testosterona aizstājterapija (TAT) tika saistīta ar zemāku prostatas vēža risku un nedaudz augstāku labdabīgas prostatas hiperplāzijas risku vīriešiem vecumā no 65 gadiem ar hipogonādismu. Saistības stiprums atšķīrās atkarībā no ārstēšanas ilguma, ievadīšanas veida un no tā, vai vienlaikus tika lietots aromatāzes inhibitors.
