Insults ir nopietna sabiedrības veselības problēma, par kuru plaši nerunā, lai gan tā ir tikpat būtiska problēma kā kardiovaskulārās slimības. Cerebrovaskulāras slimības rada ne vien ievērojamu finansiālu slogu veselības aprūpes sistēmai, bet arī kopējai valsts ekonomikai, jo insulta rezultātā tiek zaudēti daudzi potenciālie dzīves gadi – gan augstās mirstības dēļ, gan paliekošās invaliditātes dēļ. Svarīgi ir veicināt veselīgu dzīvesveidu un maksimāli novērst riska faktorus, kas varētu veicināt insulta attīstību.
Vieglām galvas smadzeņu traumām agrīnā un reizēm arī vēlīnā pēctraumas periodā ir raksturīgas nespecifiskas subjektīvas sūdzības un vāji izteikti klīniskie simptomi, kas mazina pacientu un ārstu modrību, – un tieši tāpēc, iespējams, tiks izvēlēta kļūdaina ārstēšanas taktika ar tālejošām sekām.
Galvas smadzeņu trauma (GST) ir galvenais nāves un invaliditātes cēlonis vecumā līdz 40 gadiem, kā arī galvenais cēlonis kvalitatīvas dzīves gadu zaudējumam. [1] GST incidence dažādos Eiropas reģionos ir konstatēta intervālā 150–300 uz 100 000 iedzīvotāju, vidējo GST incidenci Eiropā iezīmējot ap 240 uz 100 000 iedzīvotāju. [2] Latvijā no 1998. līdz 2004. gadam konstatētā GST incidence svārstījās no 415 līdz 460 uz 100 000 iedzīvotāju. [3]
Miega traucējumi ir būtiska problēma jebkuram cilvēkam, arī pacientam ar demenci. Šajā rakstā aplūkosim visizplatītākos miega traucējumus un to cēloņus pacientiem ar demenci, nemedikamentozu un medikamentozu traucējumu korekciju, lai uzlabotu dzīves kvalitāti gan pacientiem, gan viņu tuviniekiem. Savukārt tas pagarinātu pacientu iespēju dzīvot mājās pēc iespējas ilgāk.
Kopš 1817. gada, kad angļu ārsts Džeimss Parkinsons (1755–1824) darbā Essay on Shaking Palsy aprakstīja paralysis agitans jeb “trīcošā trieka”, arī “trīcošā paralīze” un slimība ieguva autora vārdu, ir pagājis krietns laiks. Līdzīgiem patoloģiskiem stāvokļiem ir dots nosaukums “parkinsonisms”. Pretparkinsonisma līdzekļus lieto hroniskas progresējošas neirodeģeneratīvas slimības Parkinsona slimības (idiopātiskais parkinsonisms), kā arī šai slimībai līdzīga stāvokļa (simptomu kompleksa) parkinsonisma ārstēšanā.
Žurnāla februāra numurā izklāstīti cerebrālas išēmijas cēloņi, riska faktori un primārā profilakse. Šis raksts turpina iesākto tematu, sniedzot ieskatu sekundārās profilakses rekomendācijās – ar mērķi izvairīties no atkārtotas cerebrālas išēmijas: insulta vai tranzitora išēmiskas lēkmes (TIL). Galvenie sekundārās profilakses virzieni ietver vaskulāro riska faktoru terapiju, trombocītu funkcijas un asins recēšanas izmaiņas, revaskularizāciju un smadzeņu apasiņošanas uzlabošanu.
Eiropas statistiskie dati apstiprina, ka Rietumeiropā insults sastopams 2,0-2,5 uz 1000 iedzīvotājiem, Austrumeiropā 3,0-5,0 uz 1000 iedzīvotājiem. Mirstība ar insultu Eiropā ieņem 2. vai 3. vietu starp visām pārējām slimībām. Letalitāte 30 dienu pēc insulta Eiropā svārstās no 12-35%. [1] Visbiežākais cerebrāla infarkta cēlonis ir aterotrombotisks process, kas izraisa precerebrālo un/vai cerebrālo artēriju stenozi vai oklūziju. Aterotrombotiskas artērijas sieniņās nestabilas pangas dēļ bieži rodas arterioarteriāla embolija, kas var būt galvenais iemesls cerebrāla infarkta attīstībā. Šoreiz par insultu cēloņiem un primāro profilaksi, marta numurā – par sekundāro profilaksi.
Somatoformos traucējumus novēro vismaz 20% primārās aprūpes pacientu, arī stacionāros tie ir bieži sastopami – 10-40 % gadījumu. Pacienti ar somatoformiem traucējumiem tiek uzskatīti par grūtiem pacientiem ģimenes ārsta praksē un par nemotivētiem pacientiem pie psihoterapeita, bet īpaši lielu iespaidu tie atstāj uz veselības aprūpes finansiālo politiku, tērējot apmēram 20% no visiem veselības aizsardzībai atvēlētajiem līdzekļiem. Rakstā aplūkotas šo traucējumu aprakstošās dimensijas, pavadošās slimības, diagnostika, diferenciāldiagnoze un ārs tēšanas aspekti.
Sāpes ir lielākā veselības aprūpes problēma Eiropā, atzīmē Eiropas Sāpju izpētes biedrību federācija savā “Deklarācijā par hroniskām sāpēm kā lielāko veselības aprūpes problēmu un specifisku slimību”. Hroniskas sāpes – vismaz sešus mēnešus ilgi, vismaz divas reizes nedēļā pēdējā mēneša laikā, vidēji stipras un stipras ar sāpju intensitāti virs piecām ballēm – ir reāla problēma visā pasaulē un Eiropā. No hroniskām sāpēm cieš praktiski gandrīz piektā daļa jeb 19% iedzīvotāju vidēji visā Eiropā un arī Latvijā. Vidējais sirdzēju vecums ir 59 gadi, un sāpes tiek ciestas vidēji desmitarpus gadu.
Ortostatiska jeb posturāla hipotensija ir plaši sastopams sindroms, ko klīnicisti bieži neizvērtē un nediagnosticē, lai gan tā var izraisīt nopietnus traucējumus un ievainojumu draudus. Ortostatiska hipotensija (OH) izpaužas ar sistēmisku arteriālā spiediena krišanos – sistoliskā vairāk nekā par 20 mmHg un diastoliskā vairāk nekā 10 mmHg, pieceļoties no guļus stāvokļa stāvus trīs minūšu laikā. Sakarā ar OH reducējas perfūzijas process orgānos – sevišķi smadzenēs. [1] OH izpausmes pacienti visbiežāk raksturo ar to, ka, pieceļoties stāvus, pakāpeniski attīstās vispārējs vājums, nogurums, savdabīgas izjūtas galvā, noreibums, apdullums, tukšums un pakāpeniski pieaug apziņas traucējumi, ir atslēgšanās sajūta, var būt samaņas zudums un krišana.
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir hroniska imūnsistēmas mediēta kuņģa-zarnu trakta saslimšana. Anēmija ir viena no biežāk sastopamajām IZS izpausmēm ārpus zarnām. Šis pētījums novērtēja anēmijas izplatību IZS pacientu vidū pasaulē.
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Miokardīts ir sirds muskuļa jeb miokarda iekaisuma slimība, kas var attīstīties infekciju, toksisku vielu iedarbības vai imūnsistēmas aktivācijas rezultātā. Miokardītam ir plašs klīnisko izpausmju un slimības gaitas spektrs, un lielākajā daļā gadījumu tas spontāni izzūd. Turklāt dažiem pacientiem iekaisums var izraisīt plašu rētošanos, kas veicina kreisā kambara remodelēšanos, novedot pie dilatācijas kardiomiopātijas. [1] Ņemot vērā 2025. gada Eiropas Kardiologu biedrības atjauninātās miokardīta vadlīnijas, tiks akcentēti jaunākie pierādījumi un rekomendācijas, lai atspoguļotu aktuālo izpratni par slimības diagnostiku.
Izolēta cervikāla distonija (ICD) ir visbiežāk sastopamā muskuļu distonijas forma pieaugušo vecumā. Par izolētu to sauc, ja pacientam nav citu neiroloģisku patoloģiju, kā tas visbiežāk ir pieaugušo cervikālas distonijas (CD) gadījumā. [1] CD gadījumā gribai nepakļautu muskuļu kontrakciju dēļ pacienta kakls/galva ieņem kādu pozu un/vai veic atkārtotu kustību. Distonija bieži asociējas ar trīci un sāpēm. [2]
