Marts pasaulē ir atzīts par kolorektālā vēža mēnesi, šajā mēnesī sabiedrībai tiek atgādināts par nepieciešamību regulāri veikt kolorektālā vēža skrīningu. Kolorektālais vēzis ir otrs visbiežāk izplatītais ļaundabīgais audzējs gan sievietēm, gan vīriešiem ASV. Katru gadu vairāk nekā 140 000 amerikāņu tiek diagnosticēts kolorektālais vēzis un vairāk nekā 50 000 cilvēku katru gadu mirts no tā. [1]
Nieres vēzis ir nopietna problēma gan pasaulē, gan arī Latvijā. Lielāka saslimstība ir rietumvalstīs, ikgadējs saslimstības pieaugums ir 2%, kaut gan Dānijā un Zviedrijā pēdējos 20 gados vērojama saslimstības mazināšanās. [1] Mirstība no nieres vēža ir stabilizējusies 1990. gados ar nelielu tendenci uz samazināšanos. [2] 90% gadījumu – nieres šūnu vēzis. Pārējie audzēji – onkocitoma, nieres sarkoma, nefroblastoma (Wilmstumor) – sastopami ievērojami retāk. Ņemot vērā problēmas aktualitāti un jaunās tendences nieres audzēja terapijā, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Uroloģijas centrā tika veikta retrospektīva nieres audzēja histoloģisko tipu, stadiju un terapijas veidu analīze.
Klīniskā gadījuma mērķis ir parādīt pacienti ar retu hepatocelulāras karcinomas variantu, kas sastopams bērniem un jauniem cilvēkiem, attīstās veselās aknās un nav saistīts ar alfa-fetoproteīna koncentrācijas paaugstināšanos. Šim audzējam raksturīgi radioloģiskie un histoloģiskie simptomi. Lai gan audzēja stadija bija vēlīna, ārstēt varēja ķirurģiski.
Līdz šim labāk vai sliktāk antikoagulanti ir lietoti trombozes profilaksei, cita lieta, ka tie ir lietoti daudz par maz un tāpēc joprojām gan stacionārā, gan ambulatori nomirst daudz cilvēku, kuri varētu nenomirt, ja vairāk lietotu antikoagulantus. Varfarīns kopš 1950. gadu sākuma ir bijis antikoagulantu “zelta standarts”, bet šā medikamenta lietošana ir apgrūtinoša. Šobrīd pasaules medicīnā ienāk jauni perorālie antikoagulanti, kas ir vieglāk lietojami un droši medikamenti. Par šo jauno antikoagulantu nozīmi un vietu Latvijas medicīnā diskutē augstas klases profesionāļi.
Ģimenes adenomatozā polipoze (familial adenomatous polyposis – FAP) ir visizplatītākais adenomatozās polipozes sindroms. Tā ir autosomāli dominanti iedzimta slimība, ko raksturo agri sākusies ģenētiski determinēta no simta līdz vairākiem tūkstošiem adenomatozo polipu veidošanās viscaur resnajā zarnā. Ja netiek veikta profilaktiska operācija, līdz 40 gadu vecumam ir 100% kolorektālā vēža attīstības risks, malignizējoties kādam no polipiem. FAP ģenētiskais defekts ir iedzimta mutācija resnās zarnas adenomatozās polipozes APC gēnā.
Otrs biežākais vēža veids vīriešiem ir prostatas vēzis – lielākoties mazagresīvs, zema riska ļaundabīgs audzējs, kas visbiežāk neapdraud pacienta dzīvību. Lai prognozētu prostatas vēža tālākas attīstības risku pacienta veselībai, nozīmīga vieta ir jaunam slimības pārvaldīšanas veidam – aktīvai novērošanai.
Paraneoplastiskais sindroms ir simptomu komplekss, ko novēro pacientiem ar ļaundabīgo audzēju un ko nevar izskaidrot ar lokālu audzēja recidīvu vai metastāžu attīstību – vēsta medicīnas vārdnīcas. Ar šo rakstu vēlētos atgādināt par plašās un daudzveidīgās sindromu grupas biežākajiem variantiem, par reizēm neatpazītajiem ļaundabīgo audzēju pavadoņiem un aicināt – īpaši jaunos kolēģus – rūpīgi ieklausīties pacienta sūdzībās un novērtēt to saistību ar objektīvo atradi.
Diskusiju par kolorektālā vēža skrīningu onkologi sāka jau pērn, vēršot uzmanību, ka skaitļi skrīninga jomā mums ir vieni no zemākajiem Eiropā – tikai 6–7% no aptuveni 800 000 cilvēku lielās riska grupas veic šo skrīningu.
Hipofīzes adenomas diagnoze ir viegla, kad veikta hipofīzes attēldiagnostika, parasti tas ir MR izmeklējums. Bet tā var izrādīties ļoti grūta, kamēr vēl nav saskatītas indikācijas šā izmeklējuma veikšanai. Par diviem nesen klīniskajā praksē sastaptiem šādiem slimniekiem vēlamies pastāstīt, lai pievērstu uzmanību hipofīzes tilpuma procesa iespējami agrīnai diagnostikai ne vien endokrinologu, bet arī ģimenes ārstu, okulistu un neirologu praksē, lai iespējami retāk šī patoloģija būtu izteikta redzes ierobežojuma vai akluma iemesls.
Eiropas Savienībā dzemdes kakla vēzis pēc krūts vēža ir otrais biežāk satopamais audzējs, kas skar sievietes 15-44 gadu vecumā. Galvenais dzemdes kakla vēža cēlonis ir cilvēka papilomas vīruss (HPV), konkrētāk, augsta riska HPV tipi (onkogēnie tipi), kas izraisa persistējošu infekciju dzimumorgānos. [1] Infekcijas slimībām svarīga ne tikai precīza diagnostika un efektīva ārstēšana, bet arī skrīninga programmas, uzraudzība un kontrole. Jautājums ir visai sarežģīts, jo nepieciešama dažādu specialitāšu pārstāvju sadarbība. Rakstā sniegsim ieskatu šajos jautājumos.
Dr. IEVAS RAMANES vecmāmiņa Mirdza Ramane savulaik radīja slaveno karikatūru sēriju par jocīgo tēlu Hugo Diegu, ko vēlāk televīzijas seriālā meistarīgi atainoja aktieris Edgars Liepiņš. Ievas vecmāmiņa nemaz nebija priecīga par to, ka mazmeita izvēlējās kļūt par ārsti. Viņai vajadzēja būt māksliniecei — domāja vecmāmiņa, bet kaut kas no mākslinieces Ievā noteikti ir.
Līdz šim izpratne par vēža risku attiecībā uz retiem patoģenētiskiem variantiem (rare pathogenic variants [RPV]) izgūti pārsvarā no ģimeņu pētījumiem, kuros varam sagaidīt ierobežotus rezultātus un neobjektivitātes riskus. Lai kvantificētu asociāciju starp RPV iepriekš zināmos vēža predispozīcijas gēnos pacientiem ar vienu vai vairākiem primāriem ļaundabīgiem audzējiem, veikts plašs ģenētisko saistību pētījums no Apvienotās Karalistes Biobankas datiem.
Dzemdes kakla vēzis (DzKV) ir ļaundabīga slimība, kas var attīstīties jebkura vecuma sievietēm. Lai gan DzKV ir novēršams, pasaulē tas ir ceturtais izplatītākais vēža veids sievietēm. Latvijā DzKV ir otrais izplatītākais ļaundabīgais audzējs sievietēm līdz 45 gadu vecumam un joprojām ļoti aktuāls un satraucošs gan biežuma, gan mirstības ziņā. [1; 2]
Pasaulē aptaukošanās ir kļuvusi par nozīmīgu sabiedrības veselības problēmu, kas negatīvi ietekmē cilvēku veselību. Pētījuma mērķis bija izpētīt ilgtermiņa svaru samazinošu medikamentu (SSM) ietekmi uz ķermeņa svaru un noteikt svara izmaiņu trajektoriju pēc šo medikamentu lietošanas pārtraukšanas.
Šobrīd pastāv ierobežotas farmakoloģiskas pirmsekspozīcijas profilakses iespējas Covid-19 gadījumā, ja neskaitām vakcināciju. Izpētīts, ka azelastīnam, kas ir antihistamīna intranazāls aerosols, pierādīta in vitro pretvīrusu aktivitāte, t.sk. pret SARS-CoV-2. Lai novērtētu, vai azelastīns var būt efektīvs un drošs līdzeklis Covid-19 pirmekspozīcijas profilaksē, veikts pētījums.
