Paraneoplastiskais sindroms ir simptomu komplekss, ko novēro pacientiem ar ļaundabīgo audzēju un ko nevar izskaidrot ar lokālu audzēja recidīvu vai metastāžu attīstību – vēsta medicīnas vārdnīcas. Ar šo rakstu vēlētos atgādināt par plašās un daudzveidīgās sindromu grupas biežākajiem variantiem, par reizēm neatpazītajiem ļaundabīgo audzēju pavadoņiem un aicināt – īpaši jaunos kolēģus – rūpīgi ieklausīties pacienta sūdzībās un novērtēt to saistību ar objektīvo atradi.
Diskusiju par kolorektālā vēža skrīningu onkologi sāka jau pērn, vēršot uzmanību, ka skaitļi skrīninga jomā mums ir vieni no zemākajiem Eiropā – tikai 6–7% no aptuveni 800 000 cilvēku lielās riska grupas veic šo skrīningu.
Hipofīzes adenomas diagnoze ir viegla, kad veikta hipofīzes attēldiagnostika, parasti tas ir MR izmeklējums. Bet tā var izrādīties ļoti grūta, kamēr vēl nav saskatītas indikācijas šā izmeklējuma veikšanai. Par diviem nesen klīniskajā praksē sastaptiem šādiem slimniekiem vēlamies pastāstīt, lai pievērstu uzmanību hipofīzes tilpuma procesa iespējami agrīnai diagnostikai ne vien endokrinologu, bet arī ģimenes ārstu, okulistu un neirologu praksē, lai iespējami retāk šī patoloģija būtu izteikta redzes ierobežojuma vai akluma iemesls.
Eiropas Savienībā dzemdes kakla vēzis pēc krūts vēža ir otrais biežāk satopamais audzējs, kas skar sievietes 15-44 gadu vecumā. Galvenais dzemdes kakla vēža cēlonis ir cilvēka papilomas vīruss (HPV), konkrētāk, augsta riska HPV tipi (onkogēnie tipi), kas izraisa persistējošu infekciju dzimumorgānos. [1] Infekcijas slimībām svarīga ne tikai precīza diagnostika un efektīva ārstēšana, bet arī skrīninga programmas, uzraudzība un kontrole. Jautājums ir visai sarežģīts, jo nepieciešama dažādu specialitāšu pārstāvju sadarbība. Rakstā sniegsim ieskatu šajos jautājumos.
Mielomas slimība ir ļaundabīga asins sistēmas saslimšana ar nekontrolējamu plazmatisko šūnu vairošanos un monoklonālā paraproteīna (M gradienta) producēšanu. Mielomas slimības agrīna diagnostika ir apgrūtināta, jo nav specifiskas klīniskās izpausmes. Slimību var diagnosticēt nejauši, kad slimniekiem nav nekādu sūdzību un simptomu, vai arī atklāt gadījumos, kad ir skartas vairākas orgānu sistēmas. Slimniekiem visbiežāk ir sūdzības par sāpēm muguras jostas daļā, kas biežāk tiek saistītas ar citām slimībām, nevis ar onkoloģiskām saslimšanām.
Šajā numurā noslēdzam rakstu sēriju par depresiju saistībā ar citām somatiskām saslimšanām. Iepriekšējos divos numuros apskatījām depresijas un koronāras sirds slimības, kā arī depresijas un diabēta savstarpējo saistību. Šoreiz pievērsīsimies depresijas īpatnībām insulta, onkoloģisko saslimšanu un HIV/AIDS pacientiem.
Šis klīniskais gadījums vēl nav līdz galam atrisināts, tomēr tas ir pietiekami interesants, lai par to rakstītu. Šajā gadījumā ir klīniskas un anamnestiskas aizdomas par salīdzinoši retu ģenētisku saslimšanu, iespējams, nepietiekami bieži diagnosticētu.
Aizpagājušajā gadsimtā jūs, iespējams, nekad neredzētu plaušu vēža slimnieku, jo tā bija reta slimība. Autopsijās no visiem vēžiem 1878. gadā plaušu vēzi sastapa apmēram 1% gadījumu, 1912. gadā medicīnas literatūras apskatā visā pasaulē tika aprakstīti tikai 374 plaušu vēža gadījumi. Ko novērojam mūsdienās? Kopš 2000. gada visā pasaulē katru gadu saslimst 1,2 miljoni cilvēku (no tiem trešdaļa sieviešu), apmēram trīs miljoni slimnieku dzīvo ar plaušu vēzi. Šoreiz divi klīniskie gadījumi, kas uzdod jautājumus: kādas problēmas sabiedrībai rada smēķēšana un ko ikvienam ārstam teikt, satiekot savu pacientu–smēķētāju.
Klīniskā gadījuma demonstrācijas mērķis – pastāstīt par pacientu, kuram sasniegts labs ārstēšanas rezultāts, lai gan ir augsta malignitāte, kas strauji progresē, un smags vispārējais stāvoklis. Prof. Valdis Pīrāgs: “Gadījums norāda, kāda ir nozīme Klīniskajai universitātes slimnīcai, kur ir tāda speciālistu kapacitāte. Pacientam paveicās – gastroenterologs poliklīnikā pamanīja, ka tas ir netipisks gadījums, kas prasa stacionēšanu, ķirurgs pēc apskates Neatliekamās medicīnas centrā atteicās pacientu operēt. Pēc rūpīgas izmeklēšanas tika noteikta pareizā diagnoze.”
Oktobrī sākām rakstu sēriju par endokrīnajām arteriālajām hipertensijām, kas no visām hipertensijām veido 15%. Oktobra numurā varējāt lasīt par primāru hiperaldosteronismu, kā arī mazāk iztirzātām endokrīnām slimībām, kas arīdzan veicina asinsspiediena paaugstināšanos: vairogdziedzera hipo- vai hiperfunkciju, primāru hiperparatireoīdismu, akromegāliju. Novembrī – par Kušinga sindromu. Tagad par feohromocitomu.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Jautājumu–atbilžu sarunā ar Medscape Medical News Viljams P. Šucē, asinsvadu ķirurgs no Teksasas, apspriež svētku sirds sindromu (Holiday Heart Syndrome), ar sezonālu uzvedību saistītos asinsvadu riskus un profilakses stratēģijas, ko ģimenes ārsti var izmantot pacientu aizsardzībai.
Pieaugušajiem bez arteriālas hipertensijas pētījuma sākumā labāka kognitīvā funkcija sākotnēji bija saistīta ar zemākām izredzēm attīstīties hipertensijai aptuveni 6 gadu novērošanas laikā, turklāt šo saistību daļēji mediēja aptaukošanās.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā pirmoreiz veiksmīgi īstenota inovatīva kardioneiro ablācijas metode, izmantojot radiofrekvences enerģiju, lai diviem pacientiem novērstu smagas sirds bradikardijas lēkmes – dzīvībai bīstamu sirdsdarbības palēnināšanos, ko izraisa parasimpātiskās nervu sistēmas pārmērīga aktivācija. Operācijas veica Austrumu slimnīcas aritmologi sadarbībā ar kardiologu Aigaru Rubuli, kurš patlaban strādā Sālgrēna universitātes slimnīcā Gētebrogā.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra “Tuberkulozes un plaušu slimību centrs” torakālie ķirurgi mazinvazīvā veidā veikuši bronhoplastisku un angioplastisku lobektomiju 67 gadus vecam pacientam, kuram bija diagnosticēts ļaundabīgs audzējs: centrāla kreisās plaušas plakanšūnu karcinoma, kas no plaušas augšdaivas bija ieaugusi gan kreisajā galvenajā bronhā, gan plaušu artērijā. Pēcoperācijas periods noritēja bez komplikācijām, un, pateicoties mazinvazīvai operācijas pieejai, jau astotajā dienā pacients tika izrakstīts mājās.
Pieraksties un saņem praktiskus, vērtīgus medicīnas un farmācijas jaunumus
