Skriešanas botiņas un ritenis viņiem vienmēr ir gatavībā. Lai dotos “paņemt” kontrolpunktus orientēšanās sacensībās vai rogainingā vai izpildītu uzdevumus un pieveiktu dažādus posmus piedzīvojumu sacensībās, vai noskrietu pusmaratonu. Balvā? Endorfīni un labi pavadīts laiks. Un vēl — Latvijas mežus viņi nemainītu pat pret Maiami!
Iepriekšējā Doctus numurā aizsākām rakstu sēriju par personībām, kas savulaik bijušas aktīvas un spilgtas medicīnā un farmācijā* — ko viņi dara pašlaik? Šoreiz par pediatru EDVARDU EGILU ZĀLĪTI, kurš pēc desmit gadu prombūtnes Amerikā atkal atgriezies Latvijā un martā sāk praktizēt. Par Latviju viņš runā ar lielu mīlestību — Latvijā jūtas vairāk mājās nekā Amerikā.
Viņas pacienti ir īpaši. Īpaši tāpēc, ka tik ļoti pasteigušies ienākt šajā pasaulē un viņu dzīvība tik trausla, sargājama, lolojama, ka cerību no nolemtības lielākoties šķir ārkārtīgi smalka robeža. Dažs no Stradiņa slimnīcas dakteres neonatoloģes IRĒNAS ZAHARES un viņas vadītās Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļas pacientiem ir tikai puscukurpaciņas svarā. Tas, vai viņi spēs izdzīvot un kā dzīvos izdzīvojušie, atkarīgs arī no Irēnas Zahares darba.
Bērnu ķirurgs, Bērnu ķirurģijas klīnikas vēdera dobuma orgānu un taisnās zarnas slimību profila virsārsts, RSU Bērnu ķirurģijas katedras profesors ARNIS EŅĢELIS ir pārliecināts — lai būtu labs ķirurgs, jāmācās visu mūžu. To viņš cītīgi dara un aicina darīt arī citus. Jo tad izdodas kaut ko paveikt pirmajam.
“Šobrīd mūsu asociācija ļoti tieši strādā, lai izglītotu kolēģus. Un izglītība ir tā, kas mani ļoti aizrauj,” teic Latvijas Pediatru asociācijas prezidente asociētā profesore ILZE GROPE, kas asociācijas vadītājas amatā ir mazliet ilgāk nekā gadu.
Bērnu kardioloģijas klīnikas kardioķirurģijas profila virsārsts LAURIS ŠMITS ir viens trim bērnu sirds ķirurgiem, kas aktīvi operē iedzimtas sirdskaites. Ja mazuļa dzīvības glābšanai operācija jāveic iespējami agrīni, ķirurga darbalauks ir jaundzimušā dūrītes lielumā.
Ilze Grope priecājas par to, kas ir, un negaužas par to, kā nav. Viņa, pašas vārdiem sakot, ir optimistiska fatāliste un novērtē, ko liktenis viņai devis. Viņas lielākā vēlēšanās — lai visi būtu laimīgi. Varbūt tieši tāpēc viņa cenšas padarīt tik daudz.
“Kopš esmu neonatoloģijā, nozares progress bijis tāds, it kā būtu aizlidojusi uz Mēnesi,” smaidot stāsta Dina Sviridova, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas 19. nodaļas vadītāja, Neonatoloģijas klīnikas virsārste. Viņa izstaro pašpārliecinātību un mieru. Varbūt tieši tāpēc bērnu māmiņas viņai tā uzticas. Kad kāda māmiņa gaitenī aptur dakteri, viņa runājot satver māmiņas roku un mierīgā balsī skaidro.
Katru gadu pediatrijas un neonatoloģijas jomā tiek reģistrēts arvien vairāk jaunu un inovatīvu medikamentu. Ar neizpratni jāvēro, ka mūsu tirgū nav reģistrēts penicilīns suspensijas vai citā maziem bērniem piemērotā galēniskā formā, nav pieejami tādi svarīgi medikamenti kā nistatīns jebkādā perorālā formā vai iztrūkst lielākā daļa no jaunajiem, inovatīvajiem medikamentiem, kas reģistrēti tieši ar pediatrisko indikāciju jau pēc jaunajiem ES noteikumiem.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Sievietēm perimenopauzes periodā ir par 40 % lielāka iespēja piedzīvot depresiju nekā tām, kurām nav menopauzes simptomu.
Antidepresantu lietošana nav saistīta ar palielinātu demences, kognitīvo spēju vai baltās un pelēkās vielas atrofijas risku pieaugušajiem bez kognitīvi spēju samazinājuma.
2024. gada 20.aprīlī notika 3. RSU Endokrinoloģijas un vielmaiņas slimību studentu zinātniskā pulciņa Olimpiāde “Dzīves Hormons” 2024. Jau trešo gadu pēc kārtas!
Vairākas organizācijas, t.sk. PVO un ANO mudina valstis izmantot labbūtības indikatorus politikas veidošanas procesos. Šī tendence, kopā ar pozitīvas afektivitātes lietderīguma atpazīšanu paver jaunas iespējas veselības/labbūtības veicināšanā. Līdz šim nav skaidrs, vai pozitīva afektivitāte pusaudža vecumā jebkā ietekmē pieaugušā veselību/labbūtību. Tas skaidrots šajā garengriezuma kohortas pētījumā ASV.
