Pieaugušajiem virs 45 gadu vecuma, kuri ir piedzīvojuši psiholoģisku distresu, piemēram, depresiju vai trauksmi, ir paaugstināts kardiovaskulāro slimību attīstības risks.
Subklīniska hipotiroīdisma loma depresijas attīstībā vēl arvien nebija īsti skaidra. Tādēļ tika veikts perspektīvs pētījums, kurā analizēja saistību starp subklīnisku hipotiroīdismu un depresijas simptomu attīstību.
Fiziskās aktivitātes pacientiem ar depresiju var būt tikpat svarīgas kā efektīvi antidepresanti, secināts pētījumā.
Vienai no 20 sievietēm reproduktīvā vecumā ir smaga depresija un tikai 1 no 3 sievietēm ar smagu depresiju saņem terapijā antidepresantus, secināts pētījumā.
Pastāv pieņēmums, ka cilvēkiem ar smagām psihiskām saslimšanām (SPS) – šizofrēnija, bipolāri traucējumi un smaga depresija – ir augstāks kardiovaskulāro slimību risks, bet līdz šim tam trūka pierādījumu.
Psihiskas saslimšanas un uzvedības problēmas, kuru ārstēšanai jālieto psihoaktīvi medikamenti, ir nozīmīgs riska faktors ilgstošai opioīdu lietošanai, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā PAIN.
Pacientiem, kuriem ļaundabīgs audzējs tiek diagnosticēts pirms 25 gadu vecuma, ir divas reizes augstāks pašnāvības risks, nekā viņu vienaudžiem bez šīs diagnozes.
Liela daļa cilvēku cieš no trauksmes un bailēm, ko rada kāda konkrēts objekts – bieži šo situāciju ārstē, pakļaujot cilvēkus šī objekta iedarbībai (ekspozīcijas terapija). Zinātnieki no Upsālas Universitātes atklājuši, ka ekspozīcijas terapija izmaina pieredzi ar konkrēto objektu, kas sagādā bailes, tādējādi mazinot bailes pret to, veicot pētījumus par arahnofobiju.
Noskaidrots iepriekš nezināms visplašāk parakstīto antidepresantu - selektīvo serotonīna atpakaļsaistes inhibitoru (SSAI) darbības mehānisms. Ilgi uzskatīja, ka tie darbojas, kavējot serotonīna reabsorbciju nervu šūnās, taču noskaidrots, ka tie arī uzkrājas šūnu membrānās esošajos lipīdu sakopojumos.
Pētījumā, kas veikts Toronto Universitātē (Kanādā) veiktā pētījumā noskaidrots, ka cilvēkiem, kuri cieš no šizofrēnijas un bērnībā vai agrā jaunībā pret viņiem ir bijusi vērsta vardarbība, ir piecreiz lielāka iespēja veikt pašnāvības mēģinājumu.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Labdabīgs paroksismāls pozicionāls vertigo (LPPV) ir viena no visbiežāk sastopamajām vestibulārā aparāta slimībām. Jāpiebilst, ka bieži vien līdz brīdim, kamēr pacients ir nonācis pie speciālista, simptomi ir izzuduši, un rodas grūtības diagnozi patiešām apstiprināt — tas rada izaicinājumus gan klīnicistam, gan pacientam. Izpētīts, ka viena gada laikā LPPV atkārtojas 34 % pacientu. [5]
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Primāra hiperparatireoze (PHPT) klīniskajā praksē ir bieži sastopama un ir atbildīga par skeleta un nieru bojājuma attīstību, Kaut arī paratireoīdektomija var novērst šo komplikāciju attīstību, daudzu pacientu pārvaldība tiek vadīta novērojot. Šā pētījuma mērķis bija izvērtēt PHTP radītu orgānu bojājumu biežumu un attīstības laiku.
