Viņi provocē, rotaļājas, fantazē, citē. Kutina nervus, liek savilkt uzacis (kas tas ir?!), liek klausīties vārdos, smaidīt un dauzīties līdzi. DJ Krankenwagen mūzika nav tikai par medicīnu, kaut nenoliedzami — tajā tās ir diezgan daudz. Baltie ķiteļi, teksti un simboliskais mediķa tēls, caur kuru transformēt dzīves grūtības un uzvarēt tās. Un vēl grupā spēlē ārsts(-i).
Viņa laimes atslēgas ir divas. Ģimene, par kuru domājot, pārņem drošības izjūta, un darbs, kuram redzi patiesu jēgu. Profesors MĀRIS TAUBE ikdienā vada RPNC Ambulatoro centru “Veldre” un RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedru. Izgājis karjeras lokus, nu jau desmit gadus atgriezies pie psihiatrijas pacientiem, jo tieši šajā darbā rod vislielāko iespēju reāli palīdzēt.
“Jau vidusskolas pēdējās klasēs zināju, ka gribu kļūt par ārstu. Nebija nekādu blakus opciju,” intervijā atklāj Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu psihiatrijas klīnikas vadītājs, bērnu psihiatrs ŅIKITA BEZBORODOVS. Ja dari to, kas patīk un padodas, var pagūt daudz.
“Cilvēka psihe ir tāds Visums, kurā vienmēr gribējies iekļūt, saprast, kā tas darbojas. Bet tas ir vēl grūtāk aptverams nekā kosmoss, — nopūšas Dr. Andris Arājs, psihiatrs, bērnu psihiatrs, tiesu eksperts un tiesu psihiatrijas eksperts. Un to saka ārsts savos 80 mūža gados, no kuriem 55 nostrādāti vienā darba vietā — Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā!
Krīzes notiek gan globāli ekonomikā, gan ir ļoti personīgas. Tās piedzīvojam arī kā profesionāļi. Ne vienmēr tās ir dziļas dilemmas, reizēm — emocijas, kas ilgāku laiku nelaiž vaļā. Jānotur līdzsvars, balansējot ar stresu darbā, neapmierinātību, ka neesi sava stāsta rakstnieks, sāc izdegt un varbūt pat īsti nesaproti — kāpēc. Par palaidējmehānismu var kļūt dažādi ārēji apstākļi, piemēram, Covid–19 pandēmija. Kā šādās situācijās palīdzēt sev?
Kas ārstu veido par harmonisku personību? Kur atrast resursus, kad šķiet, ka profesija pieprasa par daudz? Un kas mūs dara patiesi laimīgus? Saruna ar SILVIJU LEJNIECI, ārsti psihoterapeiti, psihoanalītiķi, kas savu profesionālo ceļu sākusi kā ģimenes ārste.
Narkoloģe, psihiatre, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja ASTRĪDA STIRNA nevairās no atbildīgiem amatiem un pienākumiem. Ārstēšanas rezultāts viņas medicīnas jomā nav redzams pēc mēneša vai gada, tas ir ilgstošs process. Tomēr, kad pacientam izdodas atbrīvoties no atkarības radītām problēmām, gandarījums ir milzīgs. Jo tad izdevies palīdzēt ne vien pacientam, bet arī viņa ģimenei.
Katru gadu pasaulē dzīvību sev atņem 703 000 cilvēku, kas nozīmē vienu pabeigtu pašnāvību ik 40 sekundes. Pašnāvības ir ceturtais vadošais nāves iemesls (pēc ceļu satiksmes negadījumiem, tuberkulozes un vardarbības) 15—19 gadu vecumā. [1; 4]
Vasaras saulgriežos viņa būs savās mājās. Tēva mājās Tukuma pusē. Plašs pagalms, meža ieloks, lielais saimes galds. Vieta, kur būt ar savējiem. Būt kopā. “Tās ir tādas vienkāršas lietas, kas iedvesmo: daba, pastaiga, pirtiņa. Ģimene, draugu pleca sajūta,” saka psihiatre, psihoterapeite SANDRA PŪCE, slimnīcas Ģintermuiža virsārste, ārstniecības daļas vadītāja, kas ikdienā konsultē pacientus arī privātpraksē.
Ja kāds no vecākiem ir ārsts, atvase nereti ironizē, ka arī kļuvis par mediķi, jo neko citu jau nav redzējis, zinājis. Šāda pēctecība var būt gan augsta latiņa, ko grūti pārvarēt, gan arī daudz ko dāvā. Divas paaudzes un trīs stāsti — par vērtībām, par sakņu izjūtu, par būšanu līdzās. Arī par salīdzināšanas simptomu, kas profesionālajā vidē nereti notiek.
Insulta ārstēšanā izšķiroša nozīme ir specializētu insulta vienību darbam, kur atslēgas vārds ir augsta profesionāla kompetence. Tāda augstas raudzes komanda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Insulta vienība, kuras virsārsts ir neirologs Dr. med. KRISTAPS JURJĀNS. Viņš ne vien koordinē multidisciplināro komandu darbu, bet tur roku uz pulsa jaunu pieeju ieviešanā. Šīs komandas veikums vairākkārt augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī.
Pētījuma rezultāti apgāž izplatīto priekšstatu par “10 000 soļiem dienā”, pierādot, ka svarīgāka par soļu skaitu ir kustību kvalitāte un regularitāte.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
Plaušu vēzis nesmēķētājiem (cilvēkiem, kas dzīves laikā izsmēķējuši mazāk kā 100 cigaretes) sastopams 15-20 % no visiem plaušu vēža gadījumiem pasaulē. ASV ikgadējā plaušu vēža incidence nesmēķētāju vidū ir 20,8 uz 100 000 persongadiem sievietēm un 4,8-12,7 uz 100 000 persongadiem vīriešiem.
