“Panikas lēkme sākas ar intensīvu draudu nojautu, kas attīstās pēkšņi un ko pavada virkne nepatīkamu fizisko sajūtu: elpas trūkums, sirdsklauves, sāpes krūtīs, smakšana, reibonis, durstīšana rokās un pēdās, karstuma un aukstuma viļņi, nespēks un drebuļi, kā arī nerealitātes izjūta.”
Ikdienā bieži lietojam vārdu “depresija”, ar to domājot nogurumu, nomāktību, hronisku stresu. Populārs izteiciens jau no studentu laikiem ir “pavasara depresija” — stāvokļi un situācijas, ko viegli varam novērst ar regulāru fizkultūru, pareizu uzturu, adekvātu atpūtu un kam nav nekāda sakara ar depresijas diagnozi. Taču ikdienas praksē nepamanām pacientus, kam neārstēta depresija var pasliktināt kādas slimības gaitu.
Lai gan plašsaziņas līdzekļos jēdziens “hiperaktivitāte” parādās aizvien biežāk un profesionāļi iegūst arvien vairāk zināšanu par šo tematu, Latvijā pedagoģiskais darbs ar šiem bērniem nav mērķtiecīgi virzīts uz visu bērnu līdzvērtīgu attīstības nosacījumu veidošanu.
Cilvēka reakcijas uz krīzes situācijām un ārkārtējām nelaimēm vienmēr izraisījušas zinātnieku interesi gan psiholoģijas, gan medicīnas laukā. Ir ļoti senas vēstures liecības par centieniem tās aprakstīt, piemēram, 5. gs. p.m.ē. Hērodots aprakstījis karavīru psihotraumas pēc Maratonas kaujas. [1]
Vasara beigusies. Koki, kas tikko bija spirgti un dzīvīgi zaļi, pamazām sārtojas un zaudē savu rotu. Saule dienu pamet nepieklājīgi ātri. Līdz ar viņu pamazām izplēn arī vasarā uzkrātās pozitīvās emocijas, izsīkst enerģija. Tieši ar šādām domām, sajūtām un izjūtām daļa no mūsu pacientiem rudeni un ziemu sagaida ik gadu. Kā atšķirt skumjas par aizgājušo vasaru no ziemas depresijas? Kas patiesībā ir sezonāli garastāvokļa traucējumi? Kā pacientiem palīdzēt?
"Brīdī, kad cilvēks ir atzinies, ka viņam mazāk par visiem citiem ir stingras zināšanas par to, kas viņš ir, un viņu vairs nebiedē neviena iespējamā atbilde uz šo jautājumu, viņā laikam ir iemitinājusies jauna patiesīguma drosme izvirzīt šo būtisko jautājumu jaunā veidā, [..] attīstīt jaunu savas pašapziņas un pašuzlūkojuma formu." (Makss Šēlers) [1]
Žila de la Turē sindroms ir relatīvi bieža (1%) un kompleksa neiropsihiatriska slimība. Ja tās gaidu nekontrolē pietiekami uzmanīgi un profesionāli, sekas ir bērna nesekmība un apgrūtināta sociālā integrācija. [9; 10; 13] Lai ārstēšana būtu efektīva un kompleksa, neirologiem un psihiatriem cieši jāsadarbojas ar vecākiem, skolotājiem un atbalsta grupām, viena no šīs sadarbības sastāvdaļām ir izglītošana.
Autisms (grieķu autos - pats) - slimīgs psiholoģisks stāvoklis, ierobežota kontaktēšanās ar ārpasauli, noslēgšanās sevī. Autisms ilgst visu mūžu, tas ietekmē veidu, kā persona komunicē un izturas pret apkārtējiem cilvēkiem. Bērniem ar autismu spēja veidot draudzību ir ierobežota, tāpat ierobežota ir arī viņu spēja saprast citu cilvēku emocijas. Dažiem bērniem (bet ne visiem) ir arī mācīšanās traucējumi. Šajā rakstā aplūkotas biežākās autisma pazīmes un to koriģēšanas iespējas.
Pēdējā laikā arvien lielāku popularitāti gan ārstu, gan pacientu vidū iegūst farmakoterapijas un psihoterapijas kombinācija, kuras pārraudzību īsteno vai nu viens ārsts-psihiatrs ar zināšanām kādā no psihoterapijas novirzieniem, vai arī divi - ārsts-psihiatrs un psihoterapeits ar ārsta vai psihologa izglītību, kas labi orientējas psihiatrijā. Raksta mērķis ir parādīt, ka ar pētījumiem pamatota farmakoterapija un psihoterapija sekmīgi viena otru papildina, palīdzot pacientiem pārvarēt psihiskos traucējumus.
2012. gada oktobrī piedalījos XIX Pasaules hipnoterapeitu kongresā Vācijas pilsētā Brēmenē, kuru organizēja un vadīja Starptautiskā hipnoterapeitu biedrība un Rotveilas Miltona Eriksona institūts. Kongresa psihodinamiskās psihoterapijas pētījumu sēdē prezentēju savu pētījumu "Īstermiņa psihoterapija strādājošiem pieaugušiem ar trihotillomānijas klīnisko diagnozi".
ARTŪRS DONCOVS ir sertificēts traumatologs ortopēds, kurš izglītību ieguvis Rīgas Stradiņa universitātē. Tad, zinātkāres un vēlmes pilnveidoties vadīts, devies uz Vāciju, kur absolvēja rezidentūru, ieguva traumatologa ortopēda sertifikātu un padziļināti specializējās mugurkaula un iegurņa ķirurģijā. Ar uzkrāto starptautisko pieredzi atgriezies Latvijā, Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā.
Lielai daļai vīriešu ar zemas pakāpes prostatas vēzi (PV) ir sagaidāma lieliska dzīvildzes prognoze pēc radikālas prostatektomijas veikšanas. Tomēr PV pacienti var saskarties ar hipogonādismu un tā saistītiem simptomiem, kas pasliktina dzīves kvalitāti kopumā. Vairākās vadlīnijās testosterona aizstājterapija (TRT) uzskatīta kā kontrindikācija pacientiem ar PV anamnēzē, jo iztrūkst nejaušinātu klīnisko pētījumu par terapijas drošumu un efektivitāti.
Mentālā veselība ir garīgās labsajūtas stāvoklis, kas ļauj cilvēkam tikt galā ar dzīves stresu, realizēt savas spējas, labi mācīties un strādāt, kā arī dot ieguldījumu sabiedrībā — tā definē Pasaules Veselības organizācija (PVO). [1] Šī definīcija uzsver, ka mentālā veselība nav tikai traucējumu neesamība, bet funkcionāla veselība dzīves kontekstā.
Šķērsgriezuma aptauja parādīja, ka sociālie mediji bieži ietekmē ārstēšanas lēmumus bērniem un jauniem pieaugušajiem ar alopēciju, taču tieši patērētājiem paredzētie ārstēšanas līdzekļi bija saistīti ar nevienmērīgu efektu, zemu apmierinātību un atsevišķos gadījumos arī blaknēm.
Latvijā veiksmīgi noslēdzies Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas pilotprojekts “Sirds un asinsvadu slimību pacientu diagnostikas un ārstēšanas uzlabošana”, kura ietvaros no 2024.gada decembra līdz 2026.gada martam tika ieviesta mērķēta ģenētiskā testēšana pacientiem ar smagu hiperlipidēmiju un aizdomām par ģimenes hiperholesterinēmiju (ĢH) jeb iedzimtu ļoti augstu holesterīna līmeni. Projekta realizētāji aicina turpināt testēšanu pacientiem ar augstu holesterīnu.
