Tā kā HOPS ir pietiekami bieža, bet, mūsuprāt, nepietiekami novērtēta plaušu slimība, šajā rakstā vēlamies aktualizēt dažus ar tās diagnostiku un klasifikāciju saistītus aspektus 2011. gada GOLD vadlīniju kontekstā, pievēršot arī uzmanību smēķēšanai kā šīs slimības riska faktoram. Pēdējās vadlīnijās būtiskākais ir slimības klasifikācijas maiņa, no slimības pakāpēm (viegla līdz smaga) pārejot uz klasēm A, B, C vai D. Mainīti arī principi, kas pamato slimības klasifikāciju, daudz lielāku nozīmi atvēlot slimības subjektīvajam aspektam, proti, pacienta sūdzībām, kā arī objektīvi novērtējamajam slimības uzliesmojumu skaitam pēdējā gadā.
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) šobrīd ir ceturtais biežākais nāves cēlonis pasaulē. [1] Ņemot vērā HOPS riska faktoru izplatību pasaulē un cilvēces novecošanu, nākotnē paredzams, ka slimnieku skaits būtiski palielināsies. Lai gan HOPS ir novēršama un pašlaik arī pietiekami labi ārstējama slimība, lielai daļai pacientu tā joprojām nav diagnosticēta un daudziem netiek pietiekami labi kontrolēta.
Bronhiālā astma ir viena no potenciāli bīstamākajām komplikācijām grūtniecības laikā. Perspektīvā kohortas pētījumā ASV par 1739 grūtniecēm ar BA 30% gadījumu novērota astmas simptomu pastiprināšanās grūtniecības laikā, bet 23% gadījumu - uzlabošanās. [5] Simptomu pasliktināšanās visbiežāk vērojama II un III trimestrī, īpaši sestajā grūtniecības mēnesī. [6] Slimības attīstības gaita grūti prognozējama gan tad, ja salīdzina dažādas astmas pacientes, gan tad, ja salīdzina pacientes pirmo un nākamās grūtniecības, tādējādi regulāra astmas kontrole nepieciešama katras grūtniecības laikā. [7]
Popularizējot veselīgu dzīvesveidu un arvien biežāk un aktīvāk runājot par smēķēšanas radītiem riskiem, neizbēgami dzirdam arī hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) vārdu. Par HOPS runāt ir grūti, jo šī slimība prot slēpties. Savu postošo ietekmi tā nerāda atklāti, bet gan iesloga savus upurus un viņu tuviniekus četrās sienās, neredzamus un nedzirdamus apkārtējai sabiedrībai, līdz ar to zināšanas par šīs slimības smago norisi - īpaši gala stadijās - ir sliktas ne tikai sabiedrībā, bet arī ārstu vidē.
Astma un citas alerģiskas saslimšanas ir ļoti liela veselības aprūpes problēma, jo skar vairāk nekā 300 miljonus visu vecumu un dažādām etniskām grupām piederošu pacientu visā pasaulē. Lielākajai daļai pacientu ar pastāvīgu vieglas vai vidēji smagas norises astmu slimību iespējams relatīvi labi kontrolēt ar šobrīd pieejamajām ārstēšanas metodēm. Šiem pacientiem ir laba slodzes tolerance, saglabāta normāla plaušu funkcija, nav biežu, smagu uzliesmojumu un astma būtiski neietekmē dzīves kvalitāti.
Šīs demonstrācijas mērķis ir atgādināt par pleiropneimonijas diferenciāldiagnozi un netipiska pankreatīta norisi jaunam cilvēkam. Cistiskus veidojumus aizkuņģa dziedzerī nevar ignorēt - tie ir jāizmeklē. Tikai pēc izmeklējumiem var apsvērt terapijas taktiku (nogaidoša, konservatīva vai ķirurģiska).
Pulmonologs docents Viesturs Šiliņš – ārsts trešajā paaudzē. Šiliņi ir viena no vecākajām mediķu dinastijām Latvijā. “Dari to, kas tev patīk, – tev pašam būs prieks un tavs darbs dos augļus,” tāda ir ārstu Šiliņu stingra pārliecība. Spriežot pēc viņu ieguldījuma Latvijas medicīnā, šis moto izraudzīts veiksmīgi.
Zem HOPS atrasts Mounier–Kuhn sindroms. Jautājums – vai ziņa, ka tas ir Mounier–Kuhn sindroms, kaut ko maina ārstēšanā? Visticamāk, nemaina, bet tas radikāli maina mūsu domāšanu – to, ka mēs visu neredzam vienādi un starp pamatkrāsām sākam redzēt starptoņus. Ko tas dod? Tas dod iespēju ģimenes ģenētiskai konsultēšanai, lai secinātu, ka tas nav vienīgais gadījums ģimenē. Pacienta radinieki nedrīkstētu smēķēt.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (Rīgas Austrumu slimnīcas) stacionāra "Tuberkulozes un plaušu slimību centrs” dati liecina, ka kopumā šogad Rīgā reģistrēti 94 jauni saslimšanas gadījumi ar tuberkulozi. Vienlaikus mediķi novērojuši, ka aizvien pieaug saslimušo skaits ar daudzlokalizāciju tuberkulozi.
Sadzīvē iegūta pneimonija ir viens no biežākajiem nāves iemesliem pasaulē. [1] Mirstība hospitalizēto pacientu vidū pasaulē svārstās no 5% līdz 20%. [2] Latvijā kopējā letalitāte pneimoniju dēļ hospitalizēto pacientu vidū 2010. gadā bijusi 3,1%, ar vislielāko pacientu īpatsvaru virs 60 gadu vecuma. [3]
Jauns pētījums, kas prezentēts Eiropas Aptaukošanās kongresā (ECO 2026), rāda: jo vairāk cilvēki zaudē svaru, lietojot populāros GLP 1 medikamentus, jo būtiski zemāks kļūst vairāku ar aptaukošanos saistītu slimību risks. Pētījums arī atklāja, ka pacientiem, kuri pēc terapijas sākšanas pieņēmās svarā, veselības iznākumi kopumā bija sliktāki.
Mūsdienu veselības aprūpē rehabilitācija ieņem arvien nozīmīgāku vietu, jo tā fokusējas ne tikai uz slimības ārstēšanu, bet arī uz cilvēka funkcionēšanas, dalības un dzīves kvalitātes uzlabošanu.
Mūsdienu medicīnā arvien lielāku nozīmi iegūst precīzā diagnostika, kas balstīta molekulārajā ģenētikā. Jau 30 gadus šai nozarei veltījusi Rīgas Austrumu klīniskās universitātes ģenētiķe profesore BAIBA LĀCE. Veic ģenētiskus testus, analizē pacienta genomu, lai noteiktu iedzimtas slimības, izvērtētu riskus un pielāgotu pacientam individuālu ārstēšanu. Profesores Baibas Lāces profesionālā misija ir pārvērst sarežģītus genoma datus saprotamā un atbildīgā rīcībā.
Atjaunināts nejaušinātu iedalījuma pētījumu sistemātiskais pārskats un metaanalīze parādīja, ka metilfenidāts (MPH) un deksmetilfenidāts (d MPH) ir saistīti ar nelielu, bet uzlabojumu līmeni klīniski nozīmīga noguruma mazināšanos pacientiem ar vēzi, salīdzinot ar placebo, kas kļūst klīniski nozīmīga aptuveni pēc 5 ārstēšanas nedēļām, nepalielinot ārstēšanas laikā radušos blakusefektu risku.
Aizcietējumi ir viens no biežāk sastopamajiem kuņģa–zarnu trakta funkcionālajiem traucējumiem. Tie tiek definēti kā zarnu darbības nepietiekamība, kas izpaužas ar nepilnīgu vēdera izeju, samazinātu defekācijas biežumu, sāpīgu defekāciju vai cietu fēču izdalīšanos. Aizcietējumi var attīstīties jebkurā vecumā — no zīdaiņa perioda līdz pat senioru gadiem. Aizcietējumu savlaicīga noteikšana, profilakse un ārstēšana ir būtiska, lai uzlabotu senioru dzīves kvalitāti un mazinātu komplikāciju risku. [1]
