Hipersensitīvs pneimonīts vairāk uzskatāms par sindromu, jo skar gan alveolas, gan bronhiolas, gan plaušu interstīciju. Tā ir imunoloģiski noteikta atbildreakcija uz dažādu organisku vai mazmolekulāru ķīmisku vielu (haptēnu) atkārtotu inhalāciju. Atkārtotas un ilgstošas saskares gadījumā var veidoties neatgriezenisks plaušu bojājums.
NICE vadlīnijās iesaka ģimenes ārstiem izmantot asins analīzes, lai novērtētu, vai pacientam izrakstīt antibiotikas, ja ir aizdomas par bakteriālu pneimoniju.
Katru gadu novembrī tiek atzīmēta starptautiskā hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) diena. Šā gada HOPS dienas moto — nekad nav par vēlu atmest smēķēšanu. Tāpēc rakstā atgādinām par nozīmīgākajiem HOPS riska faktoriem, diagnostiku un ārstēšanas veidiem, kas atbilstu HOPS fenotipam.
Astmas pacienta ārstēšanas mērķis ir laba astmas kontrole. Terapijas iznākumu nosaka pacienta stāvoklis, slimības smagums, izvēlētie medikamenti, inhalācijas paņēmiens un pacienta līdzestība terapijai. Regulāra inhalējamo pretiekaisuma medikamentu lietošana ar bronhodilatatoriem efektīvi novērš simptomus lielākajai daļai astmas pacientu.
Šodien Pasaules Tuberkulozes dienā Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra „Tuberkulozes un plaušu slimību centrs" mediķi vēlas vērst uzmanību uz tuberkulozes agrīnu atklāšanu.
Tā kā HOPS ir pietiekami bieža, bet, mūsuprāt, nepietiekami novērtēta plaušu slimība, šajā rakstā vēlamies aktualizēt dažus ar tās diagnostiku un klasifikāciju saistītus aspektus 2011. gada GOLD vadlīniju kontekstā, pievēršot arī uzmanību smēķēšanai kā šīs slimības riska faktoram. Pēdējās vadlīnijās būtiskākais ir slimības klasifikācijas maiņa, no slimības pakāpēm (viegla līdz smaga) pārejot uz klasēm A, B, C vai D. Mainīti arī principi, kas pamato slimības klasifikāciju, daudz lielāku nozīmi atvēlot slimības subjektīvajam aspektam, proti, pacienta sūdzībām, kā arī objektīvi novērtējamajam slimības uzliesmojumu skaitam pēdējā gadā.
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) šobrīd ir ceturtais biežākais nāves cēlonis pasaulē. [1] Ņemot vērā HOPS riska faktoru izplatību pasaulē un cilvēces novecošanu, nākotnē paredzams, ka slimnieku skaits būtiski palielināsies. Lai gan HOPS ir novēršama un pašlaik arī pietiekami labi ārstējama slimība, lielai daļai pacientu tā joprojām nav diagnosticēta un daudziem netiek pietiekami labi kontrolēta.
Bronhiālā astma ir viena no potenciāli bīstamākajām komplikācijām grūtniecības laikā. Perspektīvā kohortas pētījumā ASV par 1739 grūtniecēm ar BA 30% gadījumu novērota astmas simptomu pastiprināšanās grūtniecības laikā, bet 23% gadījumu - uzlabošanās. [5] Simptomu pasliktināšanās visbiežāk vērojama II un III trimestrī, īpaši sestajā grūtniecības mēnesī. [6] Slimības attīstības gaita grūti prognozējama gan tad, ja salīdzina dažādas astmas pacientes, gan tad, ja salīdzina pacientes pirmo un nākamās grūtniecības, tādējādi regulāra astmas kontrole nepieciešama katras grūtniecības laikā. [7]
Popularizējot veselīgu dzīvesveidu un arvien biežāk un aktīvāk runājot par smēķēšanas radītiem riskiem, neizbēgami dzirdam arī hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) vārdu. Par HOPS runāt ir grūti, jo šī slimība prot slēpties. Savu postošo ietekmi tā nerāda atklāti, bet gan iesloga savus upurus un viņu tuviniekus četrās sienās, neredzamus un nedzirdamus apkārtējai sabiedrībai, līdz ar to zināšanas par šīs slimības smago norisi - īpaši gala stadijās - ir sliktas ne tikai sabiedrībā, bet arī ārstu vidē.
Astma un citas alerģiskas saslimšanas ir ļoti liela veselības aprūpes problēma, jo skar vairāk nekā 300 miljonus visu vecumu un dažādām etniskām grupām piederošu pacientu visā pasaulē. Lielākajai daļai pacientu ar pastāvīgu vieglas vai vidēji smagas norises astmu slimību iespējams relatīvi labi kontrolēt ar šobrīd pieejamajām ārstēšanas metodēm. Šiem pacientiem ir laba slodzes tolerance, saglabāta normāla plaušu funkcija, nav biežu, smagu uzliesmojumu un astma būtiski neietekmē dzīves kvalitāti.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Četrkāršas vadlīniju vadītas farmakoterapijas ieviešana klīniskajā praksē bieži vien ir izaicinoša, īpaši senioriem ar sirds mazspēju ar samazinātu izsviedes frakciju (HFrEF). Šī ievainojamā populācijas daļa bieži vien netiek pilnvērtīgi reprezentēta klīniskajos pētījumos, un tādēļ klīniskajā praksē pastāv bažas par senioru trauslumu un potenciālajām blaknēm vai nevēlamām reakcijām uz terapiju, un pacienti tiek izrakstīti no stacionāra ar nepilnīgu terapiju.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
