Pulmonologs docents Viesturs Šiliņš – ārsts trešajā paaudzē. Šiliņi ir viena no vecākajām mediķu dinastijām Latvijā. “Dari to, kas tev patīk, – tev pašam būs prieks un tavs darbs dos augļus,” tāda ir ārstu Šiliņu stingra pārliecība. Spriežot pēc viņu ieguldījuma Latvijas medicīnā, šis moto izraudzīts veiksmīgi.
Zem HOPS atrasts Mounier–Kuhn sindroms. Jautājums – vai ziņa, ka tas ir Mounier–Kuhn sindroms, kaut ko maina ārstēšanā? Visticamāk, nemaina, bet tas radikāli maina mūsu domāšanu – to, ka mēs visu neredzam vienādi un starp pamatkrāsām sākam redzēt starptoņus. Ko tas dod? Tas dod iespēju ģimenes ģenētiskai konsultēšanai, lai secinātu, ka tas nav vienīgais gadījums ģimenē. Pacienta radinieki nedrīkstētu smēķēt.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (Rīgas Austrumu slimnīcas) stacionāra "Tuberkulozes un plaušu slimību centrs” dati liecina, ka kopumā šogad Rīgā reģistrēti 94 jauni saslimšanas gadījumi ar tuberkulozi. Vienlaikus mediķi novērojuši, ka aizvien pieaug saslimušo skaits ar daudzlokalizāciju tuberkulozi.
Sadzīvē iegūta pneimonija ir viens no biežākajiem nāves iemesliem pasaulē. [1] Mirstība hospitalizēto pacientu vidū pasaulē svārstās no 5% līdz 20%. [2] Latvijā kopējā letalitāte pneimoniju dēļ hospitalizēto pacientu vidū 2010. gadā bijusi 3,1%, ar vislielāko pacientu īpatsvaru virs 60 gadu vecuma. [3]
Ārstu uzdevums ir sniegt iespējami labāko pārvaldību un ārstēšanu pacientiem, kas slimo ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS). Ir vairāki šķēršļi, kas jāpārvar, lai veiksmīgi izpildītu šo uzdevumu, piemēram, pacienti atšķirīgi reaģē uz ārstēšanu, jo HOPS pacientu populācija ir neviendabīga, var būt vāja saistība starp simptomiem un slimības smagumu, kā arī ir ierobežoti dati par ārstēšanas ilgtermiņa HOPS rezultātu. Šajā rakstā apkopoti jaunākie pētījumi par HOPS diagnosticēšanu un ārstēšanu.
Idiopātiska pulmonāla fibroze (IPF) ir viena no idiopātiskām intersticiālām pneimonijām, pie kurām pieder vēl septiņas citas nozoloģiskas formas, bet IPF ir visbiežāk sastopamā un prognostiski vissmagākā forma. Pēc definīcijas IPF ir nezināmas etioloģijas progresējoša intersticiālas plaušu slimības forma, ko raksturo īpašu klīnisko, radioloģisko un histoloģisko pazīmju kopums. Šoreiz klīniskajā gadījumā - paciente ar sarežģītu diagnozi. Demonstrējot šo klīnisko gadījumu, diferenciāldiagnozē tika minēta arī sarkoidoze, jo bija paaugstināta angiotenzīna konvertāze, kas var būt paaugstināta arī dažu aknu slimību gadījumā.
Mūsdienās no astmas cieš vairāk nekā 300 miljoni cilvēku. Tā ir biežāk sastopamā hroniskā slimība bērnu vecumā. [1] Lai pievērstu sabiedrības, arī ārstu un valdības pārstāvju uzmanību šai problēmai, ik gadu maija pirmajā otrdienā pasaulē tiek atzīmēta Astmas diena, ko rīko Pasaules Astmas iniciatīvas organizācija (GINA – Global Initiative for Asthma). Šajā rakstā aplūkoti vairāku vadlīniju ieteikumi akūtas astmas ārstēšanā pacientiem bērnu vecumā.
Pacientus ar klepu viegli var iedalīt divās grupās:pacienti ar akūtu klepu un pacienti ar hronisku klepu. Akūts klepus ir biežākais konsultāciju iemesls primārās veselības aprūpes ārsta praksē, savukārt hronisks klepus ir viens nobiežākajiem cēloņiem pulmonologa apmeklējumam. Lai ganakūta un hroniska klepus cēloņi ir plaši pētīti, tomēr vēlarvien notiek pētījumi un tiek atklātas jaunas klepus saistības ar citām saslimšanām, kā arī meklēti efektīvāki terapijas veidi. Šajā rakstā apkopoti jaunākie pētījumu rezultāti par akūtu un hronisku klepu.
Pneimonija (pneumonia grieķu val. – plaušu iekaisums) ir alveolu un terminālo elpceļu iekaisums, kas radies infekcioza aģenta invāzijas rezultātā pēc tā inhalācijas vai hematogēnas izplatības. [1] Akūtu sabiedrībā iegūtu jeb mājas pneimoniju raksturo akūtas apakšējo elpceļu infekcijas pazīmes iepriekš nehospitalizētam veselam bērnam. Var būt arī radioloģiski pierādīts vienas vai abu plaušu bojājums. [4; 5] Precīza pneimonijas definīcija maziem bērniem ir grūti definējama, jo pneimonija un bronhiolīts ir vienādi bieži sastopami.
Astmas menedžments vienlaikus ir vienkāršs un grūts uzdevums. Vienkāršs, jo lielai daļai pacientu simptomu kontroli var sasniegt viegli, vadoties pēc skaidri definētām vadlīnijām. Grūts, jo astma ir mutifaktoriāla slimība: vienmēr ir pacienti, kam optimālu kontroli sasniegt neizdodas, jo līdzīgi kā ar daudzām hroniskām slimībām vēl joprojām runājam par kontroli, nevis izārstēšanu. Pētījumiem astmas lauciņā raksturīga tematiska daudzveidība, kas daļēji aplūkota arī šajā literatūras apskatā.
“Man patīk izmēģināt jaunas lietas, un tas nav grūti, bet interesanti. Tā nav drosme, bet mans raksturs,” saka Dr. Gunta Tīcmane. Tieši ar tik pozitīvu attieksmi viņa jau trīsdesmit gadus darbojas savā ģimenes ārsta praksē Jumpravā, ir viena no Latvijas Lauku ģimenes ārstu asociācijas kodola, izglīto topošos mediķus Rīgas Stradiņa universitātes Ģimenes medicīnas katedrā un kopā ar Dr. Līgu Kozlovsku vada ģimenes medicīnas rezidentūras programmu.
Miega traucējumi grūtniecības laikā ir bieži sastopami, un ASV bieži tiek izmantoti nebenzodiazepīnu sedatīvas miega zāles (z-zāles) to korekcijai. Tomēr pastāv ierobežoti pierādījumi par šo medikamentu drošumu auglim. Lai izvērtētu, vai z-zāļu ekspozīcija pirmajā trimestrī veicina iedzimtu defektu attīstību, veikts kohortas pētījums ASV.
Kanēlis ir viena no senākajām garšvielām, kas zināma un plaši izmantota visā pasaulē ne tikai garšas bagātināšanai, bet arī veselības uzlabošanai. Daudzi to uztver kā dabisku terapeitisku līdzekli ar veselību veicinošām īpašībām, īpaši attiecībā uz metaboliskām slimībām kā diabēts un neirodeģeneratīvām slimībām. Tomēr klīniskie pierādījumi ir kontrastējoši – rezultāti atkarīgi no kanēļa veida (Ķīnas vai Ceilonas), devas, pētījuma dizaina un pacientu populācijas.
Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu hipertensija, kas sākas līdz 45 gadu vecumam, ir saistīta ar augstāku kardiovaskulāro un nieru komplikāciju risku nekā vēlīna hipertensija.
Pēdējo gadu pētījumi arvien skaidrāk parāda, ka svara regulācija un vielmaiņas veselība ir daudzdimensionāli procesi, kuros nozīme ir ne tikai kaloriju daudzumam, bet arī ēšanas paradumiem, uztura laikam, pārtikas izvēlei, medikamentiem un pat hronobioloģijai. Apkopojot vairākus 2024.–2025. gadā prezentētus un publicētus pētījumus, iezīmējas būtiskas atziņas, kas ir klīniski nozīmīgas ikdienas praksē.
