Šīs demonstrācijas mērķis ir atgādināt par pleiropneimonijas diferenciāldiagnozi un netipiska pankreatīta norisi jaunam cilvēkam. Cistiskus veidojumus aizkuņģa dziedzerī nevar ignorēt - tie ir jāizmeklē. Tikai pēc izmeklējumiem var apsvērt terapijas taktiku (nogaidoša, konservatīva vai ķirurģiska).
Pulmonologs docents Viesturs Šiliņš – ārsts trešajā paaudzē. Šiliņi ir viena no vecākajām mediķu dinastijām Latvijā. “Dari to, kas tev patīk, – tev pašam būs prieks un tavs darbs dos augļus,” tāda ir ārstu Šiliņu stingra pārliecība. Spriežot pēc viņu ieguldījuma Latvijas medicīnā, šis moto izraudzīts veiksmīgi.
Zem HOPS atrasts Mounier–Kuhn sindroms. Jautājums – vai ziņa, ka tas ir Mounier–Kuhn sindroms, kaut ko maina ārstēšanā? Visticamāk, nemaina, bet tas radikāli maina mūsu domāšanu – to, ka mēs visu neredzam vienādi un starp pamatkrāsām sākam redzēt starptoņus. Ko tas dod? Tas dod iespēju ģimenes ģenētiskai konsultēšanai, lai secinātu, ka tas nav vienīgais gadījums ģimenē. Pacienta radinieki nedrīkstētu smēķēt.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (Rīgas Austrumu slimnīcas) stacionāra "Tuberkulozes un plaušu slimību centrs” dati liecina, ka kopumā šogad Rīgā reģistrēti 94 jauni saslimšanas gadījumi ar tuberkulozi. Vienlaikus mediķi novērojuši, ka aizvien pieaug saslimušo skaits ar daudzlokalizāciju tuberkulozi.
Sadzīvē iegūta pneimonija ir viens no biežākajiem nāves iemesliem pasaulē. [1] Mirstība hospitalizēto pacientu vidū pasaulē svārstās no 5% līdz 20%. [2] Latvijā kopējā letalitāte pneimoniju dēļ hospitalizēto pacientu vidū 2010. gadā bijusi 3,1%, ar vislielāko pacientu īpatsvaru virs 60 gadu vecuma. [3]
Ārstu uzdevums ir sniegt iespējami labāko pārvaldību un ārstēšanu pacientiem, kas slimo ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS). Ir vairāki šķēršļi, kas jāpārvar, lai veiksmīgi izpildītu šo uzdevumu, piemēram, pacienti atšķirīgi reaģē uz ārstēšanu, jo HOPS pacientu populācija ir neviendabīga, var būt vāja saistība starp simptomiem un slimības smagumu, kā arī ir ierobežoti dati par ārstēšanas ilgtermiņa HOPS rezultātu. Šajā rakstā apkopoti jaunākie pētījumi par HOPS diagnosticēšanu un ārstēšanu.
Idiopātiska pulmonāla fibroze (IPF) ir viena no idiopātiskām intersticiālām pneimonijām, pie kurām pieder vēl septiņas citas nozoloģiskas formas, bet IPF ir visbiežāk sastopamā un prognostiski vissmagākā forma. Pēc definīcijas IPF ir nezināmas etioloģijas progresējoša intersticiālas plaušu slimības forma, ko raksturo īpašu klīnisko, radioloģisko un histoloģisko pazīmju kopums. Šoreiz klīniskajā gadījumā - paciente ar sarežģītu diagnozi. Demonstrējot šo klīnisko gadījumu, diferenciāldiagnozē tika minēta arī sarkoidoze, jo bija paaugstināta angiotenzīna konvertāze, kas var būt paaugstināta arī dažu aknu slimību gadījumā.
Mūsdienās no astmas cieš vairāk nekā 300 miljoni cilvēku. Tā ir biežāk sastopamā hroniskā slimība bērnu vecumā. [1] Lai pievērstu sabiedrības, arī ārstu un valdības pārstāvju uzmanību šai problēmai, ik gadu maija pirmajā otrdienā pasaulē tiek atzīmēta Astmas diena, ko rīko Pasaules Astmas iniciatīvas organizācija (GINA – Global Initiative for Asthma). Šajā rakstā aplūkoti vairāku vadlīniju ieteikumi akūtas astmas ārstēšanā pacientiem bērnu vecumā.
Pacientus ar klepu viegli var iedalīt divās grupās:pacienti ar akūtu klepu un pacienti ar hronisku klepu. Akūts klepus ir biežākais konsultāciju iemesls primārās veselības aprūpes ārsta praksē, savukārt hronisks klepus ir viens nobiežākajiem cēloņiem pulmonologa apmeklējumam. Lai ganakūta un hroniska klepus cēloņi ir plaši pētīti, tomēr vēlarvien notiek pētījumi un tiek atklātas jaunas klepus saistības ar citām saslimšanām, kā arī meklēti efektīvāki terapijas veidi. Šajā rakstā apkopoti jaunākie pētījumu rezultāti par akūtu un hronisku klepu.
Pneimonija (pneumonia grieķu val. – plaušu iekaisums) ir alveolu un terminālo elpceļu iekaisums, kas radies infekcioza aģenta invāzijas rezultātā pēc tā inhalācijas vai hematogēnas izplatības. [1] Akūtu sabiedrībā iegūtu jeb mājas pneimoniju raksturo akūtas apakšējo elpceļu infekcijas pazīmes iepriekš nehospitalizētam veselam bērnam. Var būt arī radioloģiski pierādīts vienas vai abu plaušu bojājums. [4; 5] Precīza pneimonijas definīcija maziem bērniem ir grūti definējama, jo pneimonija un bronhiolīts ir vienādi bieži sastopami.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Četrkāršas vadlīniju vadītas farmakoterapijas ieviešana klīniskajā praksē bieži vien ir izaicinoša, īpaši senioriem ar sirds mazspēju ar samazinātu izsviedes frakciju (HFrEF). Šī ievainojamā populācijas daļa bieži vien netiek pilnvērtīgi reprezentēta klīniskajos pētījumos, un tādēļ klīniskajā praksē pastāv bažas par senioru trauslumu un potenciālajām blaknēm vai nevēlamām reakcijām uz terapiju, un pacienti tiek izrakstīti no stacionāra ar nepilnīgu terapiju.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
