Pēdējos gados lielu interesi izraisa dažādu kopsakarību meklēšana starp atšķirīgām internās medicīnas nozarēm. Šajā rakstā aplūkotas plaušu funkcijas pārmaiņu likumsakarības dzīves laikā no agras bērnības līdz sirmam vecumam, smēķēšanas un slimību ietekme uz plaušu funkcijas raksturlielumiem, elpceļu funkcijas un sistēmiskā iekaisuma ietekme uz sirds-asinsvadu slimību un nāves risku, kā arī pievērsta uzmanība iespējām attiecībā uz šobrīd pieejamiem līdzekļiem risku samazināt.
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir izplatīta hroniska slimība ar smagu norisi, it īpaši slimības pēdējās stadijās. HOPS joprojām netiek laikus diagnosticēta, pacienti pie ārsta bieži vien nonāk ar sūdzībām par elpas trūkumu un nespēju veikt ikdienas aktivitātes, elpošanas rādītāji ir jau izteikti samazinājušies. Raksta mērķis – iepazīstināt ar šīs slimības rehabilitācijas pasākumiem, jaunākajām atziņām ERS kongresā.
Klepus – viens no izplatītākajiem slimību simptomiem. Ir skaidra tā reflektoriskā reakcija uz elpceļu, pleiras vai iegareno smadzeņu kairinājumu. Svarīgākās patiesības par klepu ir nemainīgas – klepus fizioloģiskā nozīme ir bronhu pašattīrīšanās. Revolucionāru jaunumu saistībā ar klepu nav, taču pēdējā gada laikā pasaules literatūrā publicētajos rakstos vairāki jauni aspekti norāda uz iespējamajiem attīstības virzieniem.
Daudzās valstīs lielākās medicīniskās izmaksas veido HOPS pacientu hospitalizācija, ārpuskārtas ārsta apmeklējumi, neatliekamās palīdzības izsaukumi, slimības progresēšana un invaliditāte. Lai racionāli izmantotu valsts veselības aizsardzības līdzekļus, būtiska ir agrīna, precīza diagnostika, HOPS ārstēšanā izmantojot mūsdienu zinātnisko izpratni respiratorajā medicīnā. Rakstā aplūkotas jaunākās atziņas no ERS 18. kongresa Berlīnē.
Astma ir hroniska elpceļu iekaisuma slimība ar pieaugošu hiperreaktivitāti, obstrukciju, ierobežotu gaisa plūsmu (1. attēls), ko izsauc dažādi riska faktori. Tā kā plaušu slimību īpatsvars ar katru gadu attīstītajās valstīs pieaug un bronhiālā astma ir vadošā hroniskā respiratorā slimība visu vecumu bērnu vidū industrializētajās valstīs globāli, tad joprojām ir svarīgi šo problēmu aktualizēt gan profesionāļu vidū, gan visā sabiedrībā.
Pēc European lung foundation sniegtajiem datiem gandrīz katrā eiropiešu ģimenē ir plaušu slimnieks – bieži vien nesmēķētājs. Aprēķināts, ka 2020. gadā pasaulē mirs ap 68 miljoniem cilvēku, no kuriem 11,9 miljonus nogalinās plaušu slimības (4,7 hroniska obstruktīva plaušu slimība, 2,5 pneimonija, 2,4 tuberkuloze un 2,3 miljonus – plaušu vēzis). Kā redzams, elpošanas orgānu slimības ir viens no galvenajiem nāves cēloņiem visā pasaulē, mirstības, incidences, prevalences un izmaksu ziņā ieņemot otro vietu aiz sirds-asinsvadu saslimšanām. Tālākais materiāls atlasīts no specializētas pulmonoloģijas un respiratorās medicīnas periodikas šā gada publikācijām un atspoguļo intensīvāk diskutētas tēmas.
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir bieži nediagnosticēta un bieži neatpazīta slimība. HOPS progresē lēni, un pacients pielāgojas gan elpas trūkumam, gan klepum. Mazāk kā 50% pacientu HOPS diagnoze ir apstiprināta, jo dažkārt diagnoze tiek noteikta ar vieglu roku, dažkārt paliek nenoteikta, bet citreiz ietilpst citu orgānu sistēmu nozoloģisko vienību sastāvā, radot diferenciāldiagnostikas problēmas – to apliecina arī šis klīniskais gadījums.
HOPS jeb hroniska obstruktīva plaušu slimība ir viens no vadošajiem saslimstības un mirstības iemesliem pasaulē. PVO dati liecina, ka HOPS izraisītā nāve katru gadu pasaulē ieņem ceturto vietu starp visiem nāves cēloņiem. Tradicionāli HOPS tiek uzskatīta par plaušu slimību, jo, kā apgalvots definīcijā, tās pamatā ir mazatgriezeniski gaisa plūsmas traucējumi elpceļos, kuri progresē un ir saistīti ar patoloģisku iekaisuma reakciju uz kaitīgu aerosolu vai gāzu daļiņu inhalāciju. [1] Tomēr HOPS ir daudzkomponentu slimība, kurai raksturīgas strukturālas un funkcionālas pārmaiņas gan plaušās, gan ārpus tām.
Šķidrums pleiras dobumā ir samērā bieža atrade, kas nereti ārstiem rada nopietnas diferenciāldiagnostiskas problēmas etioloģisko faktoru daudzveidības dēļ. Pasaulē katru gadu pleirālu izsvīdumu konstatē apmēram vienam miljonam pacientu. Kā zināms, patoloģiskiem procesiem pleirā un pleiras telpā parasti ir sekundārs raksturs. Viens no biežākajiem pleirītu cēloņiem Eiropā ir sirds mazspēja. Nereti ar pleirālu izsvīdumu komplicējas plaušu infekcijas, krūšu kurvja traumas, patoloģiski procesi videnē un vēdera dobumā. Pleiras telpas šķidruma diferenciāldiagnostikā bez laboratoriskās diagnostikas rādītājiem liela nozīme ir daudzām slimību klīniskās ainas īpatnībām. Ar terminu „pleirīts” apzīmē iekaisīgu vai neiekaisīgu procesu pleirā ar pavadošu patoloģisku dažāda rakstura izsvīdumu pleiras telpā. Bet nereti par pleirītu nosauc arī pleirālus noslāņojumus pēc pārciesta iekaisuma (pleirālas adhēzijas, fibrozes, pleiras kalcinozes, hialinozes). [1]
Hospitālī iegūtā pneimonija (HIP) skar astoņus no tūkstoša hospitalizēto slimnieku (0,8%). Hospitālī iegūtā pneimonija ir otrā biežākā hospitālī iegūtā infekcija pēc hospitālī iegūtās urīnceļu infekcijas. Īpaši bieži (15-20%) HIP skar intensīvās terapijas nodaļu slimniekus. Šajā rakstā centīsimies atspoguļot hospitālī iegūtas pneimonijas diagnostikas un ārstēšanas aktuālās, Amerikas Torakālās biedrības un Amerikas Infekcijas slimību biedrības kopīgi izstrādātās, vadlīnijas.
Onkoloģe ķīmijterapeite SIGITA HASNERE ir aizrautīga, ambicioza, gudra, tieša. Deg par jauno onkologu skolu, par jaunajiem onkologiem, kuri mēdz izdegt, par pacientiem, kuriem gribētu nodrošināt pasaules līmeņa medikamentus. Šogad Dr. Hasnere sāka vadīt Stradiņa slimnīcas Onkoloģijas un hematoloģijas centru un ir apņēmības pilna sniegt pacientiem visaugstākā līmeņa aprūpi, balstoties uz jaunākajām medicīnas vadlīnijām un personīgu pieeju ikvienam pacientam.
Meniski ir divas pusmēness formas fibroskrimšļa struktūras, kas ir neaizstājama ceļa locītavu sastāvdaļa. Vārda izcelsme ir no grieķu vārda “meniskos”, kurš raksturo pusmēness formu. Pirms cilvēki uzzināja par menisku lomu ceļa locītavā, populārākā ārstēšanas metode meniska bojājuma gadījumā bija totāla vaļēja meniskektomija.
Konstatēts, ka sievietēm, kas zīdījušas bērnu ar krūti ilgāk par 8 mēnešiem, pirmsmenopauzes periodā novēro labāku kaulu un muskuļu sastāvu, kā arī mugurkaula kaulu smadzeņu adipozitātes un muskuļu tauku infiltrācijas samazināšanos piecu gadu laikā, tādējādi uzlabojot vielmaiņu un mazinot insulīna rezistenci.
2025. gada oktobra Doctus numurā rakstā “AKEI un ARB loma mūsdienu kardioloģijā nezūd” uzsvēru, ka mūsdienu apstākļos jebkura ārsta darba ikdiena nav iedomājama bez renīna–angiotenzīna sistēmas blokatoriem. Bet nenoliedzami mūsdienu terapijā ar labiem rezultātiem kardiovaskulāro problēmu risināšanā stabili ienāk jaunie medikamenti — ARNI, SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti un citi. Šajā apskatā neliels ieskats par šobrīd zināmo.
