Sarežģījumi bronhiālās astmas ārstēšanā. Zināmais un piemirstais
Nekontrolēta bronhiālā astma nav pietiekami novērtēta veselības problēma Latvijā un arī lielākajā daļā citu valstu, tāpēc ir būtiski ņemt vērā dažādus faktorus astmas ārstēšanā.
Nekontrolēta bronhiālā astma nav pietiekami novērtēta veselības problēma Latvijā un arī lielākajā daļā citu valstu, tāpēc ir būtiski ņemt vērā dažādus faktorus astmas ārstēšanā.
Cigarešu smēķēšana ir galvenais novēršamais mirstības cēlonis pasaulē. Cilvēkiem, kas atmet smēķēšanu, būtiski samazinās risks no smēķēšanas atkarīgo slimību attīstībai un mirstības risks. Šajā rakstā pievēršamies jautājumiem, kā motivēt pacientu un kādas ir smēķēšanas atmešanas sekas.
Astmas simptomi pieaugušajiem pasliktinās laika gaitā, ja uzturā tiek lietoti sālītas gaļas produkti, simptomu pasliktināšanos tikai nedaudz izskaidro ķermeņa masas pieaugums, secināts pētījumā, kas publicēts žurnālā Thorax.
Patiesā hronisku obstruktīvu plaušu slimību izplatība nav zināma, bet lēš, ka gandrīz 40 % populācijas kādā dzīves posmā ir diagnosticēta hroniska obstruktīva elpceļu slimība. HOPS ļoti nosacīti var uzskatīt par vīriešu slimību, astmu par sieviešu, bet šajā literatūras apskatā plašāk par astmas—HOPS pārklāšanās sindromu un par atšķirībām ārstēšanā.
Nav noslēpums, ka tabaka ir kaitīga veselībai, taču līdz šim nebija skaidrs, kā tieši tabakas lietošana rada iekaisumu cilvēka organismā. Tas beidzot noskaidrots ASV un Zviedrijas zinātnieku veiktā pētījumā.
Vecākiem vīriešiem smēķētājiem 50 mg E vitamīna lietošana dienā mazina pneimonijas risku līdz 72 % pēc tam, kad viņi atmet smēķēšanu.
Spāņu pētnieki sagatavojuši Cochrane datu bāzes pārskatu par fiksētas devas zāļu kombinācijas un vienu vielu saturošu zāļu lietošanas efektivitāti, drošumu un līdzestību pacientiem, kam pirmreizēji diagnosticēta tuberkuloze.
Astma un hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir sen zināmas un daudz pētītas obstruktīvas elpceļu slimības. Aptuveni viens no 12 cilvēkiem pasaulē slimo ar astmu vai HOPS, šo slimību heterogenitāte un pārklāšanās klīniskajā praksē ir realitāte.
Klīniskā novērojumu pētījumā pierādīts, ka astma saistīta ar ilgāku laiku līdz iestājas grūtniecība un mazākiem dzimstības rādītājiem.
Sāpes krūtīs ir viena no biežākajām sūdzībām, kuras dēļ pacienti nonāk slimnīcu uzņemšanas nodaļā. Sāpju raksturs pacientiem pat vienādu slimību gadījumā var atšķirties — tāpēc sāpes, kas vienam pacientam pavadīs akūtu kardiovaskulāru slimību, citam var liecināt par pavisam biežu, dzīvību neapdraudošu slimību.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Četrkāršas vadlīniju vadītas farmakoterapijas ieviešana klīniskajā praksē bieži vien ir izaicinoša, īpaši senioriem ar sirds mazspēju ar samazinātu izsviedes frakciju (HFrEF). Šī ievainojamā populācijas daļa bieži vien netiek pilnvērtīgi reprezentēta klīniskajos pētījumos, un tādēļ klīniskajā praksē pastāv bažas par senioru trauslumu un potenciālajām blaknēm vai nevēlamām reakcijām uz terapiju, un pacienti tiek izrakstīti no stacionāra ar nepilnīgu terapiju.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.