Dr. med. ZANE DĀVIDSONE ir bērnu reimatoloģe ar trīspadsmit gadu pieredzi, ikdienā strādā Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur ir reimatoloģijas virsārste, kā arī izglīto topošos ārstus — ir RSU Pediatrijas katedras asistente, bet brīvajos brīžos ņem rokās binokli, foto objektīvu un dodas vērot un klausīties putnus, kā pati saka, putnot. Agrā saullēktā un īsi pirms saulrieta, brienot pļavas, mežus, purva taciņas, tupot jūras krastā, uz mola vai putnu tornī. Jebkurā gadalaikā — arī ziemā!
Rīgas Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību katedras docente, reimatoloģe ANDA KADIŠA neslēpj, ka studiju gados izvēlējusies volontēt reimatoloģijā, gandrīz neko par to nezinot. Taču, strādājot kopā ar augstas raudzes ārstiem, guvusi pārliecību, ka paliks reimatoloģijā, kaut tā nav viegla specialitāte, jo jāārstē galvenokārt pacienti, kam ir hroniskas, neizārstējamas un invalidizējošas slimības.
Vai bioloģiskām un bioloģiski līdzīgām zālēm var piemērot tos pašus aizvietošanas principus kā ķīmiskā ceļā sintezētajām zālēm? Piemērot references cenas noteikšanas principu un savstarpēji aizvietot ik trīs mēnešus, kā to nosaka mūsu zāļu iegādes un kompensācijas sistēma?
“Es neesmu no tiem, kas gaužas, ka vajadzēja rīkoties tā, ne šitā. Pieņemtos lēmumus noteikti nenožēloju. Drīzāk bijis tā, ka daži pagriezieni profesionālajā dzīvē un karjerā, kas sākumā šķituši zaudējumi, vēlāk izrādījušies ieguvumi,” atzīst profesore INGRĪDA RUMBA–ROZENFELDE, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes dekāne.
Vai Muhammedam jāiet pie kalna vai kalnam pie Muhammeda? “Šauro” speciālistu, kuru Latvijā trūkst, došanos uz reģioniem valsts nestimulē. Viss pacientu un pašu speciālistu rokās.
Tik ļoti ierasts runāt par sirds-asinsvadu un onkoloģiskajām slimībām, jo mirstības un darba nespējas līmenis to dēļ ir augsts. Taču reti pieminēts, ka muskuloskeletālās sistēmas slimības (MSS) - arī autoimūnie artrīti - būtiski palielina slogu uz valsts ekonomiku, jo darbaspējīgs cilvēks agrīni un korekti nediagnosticētas slimības dēļ bez kvalitatīvas ārstēšanas un rehabilitācijas kļūst par invalīdu un sociālo pabalstu saņēmēju, nevis ar savu darbu turpina aktīvi radīt pievienoto vērtību.
Reimatoloģe Helēna Mikažāne ir no profesoru Mikažānu dzimtas. Protams, arī viņa ir profesore – Latvijā vienīgā Valsts profesore reimatoloģijā. Tā ir viņu ģimenes tradīcija. Un tādu dzimtu Latvijā nemaz nav daudz. Viņa māca jaunos studentus un rezidentus, gandarīta, ka aiz viņas nepaliks neapstrādāts tukšs lauks. Atskatoties uz savu dzīvi, profesore H. Mikažāne jautā: “Medicīnai ir tas skaistais apvalks – baltais halāts, papēdīši, kas ātri klikšķina pa slimnīcas vai poliklīnikas gaiteņiem. Bet iekšpusē – tik daudz rūgtuma, asiņu, izmisuma par to, ka tu nespēj palīdzēt... Vai bija vērts plēsties?” Bija!
Insulta ārstēšanā izšķiroša nozīme ir specializētu insulta vienību darbam, kur atslēgas vārds ir augsta profesionāla kompetence. Tāda augstas raudzes komanda ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Insulta vienība, kuras virsārsts ir neirologs Dr. med. KRISTAPS JURJĀNS. Viņš ne vien koordinē multidisciplināro komandu darbu, bet tur roku uz pulsa jaunu pieeju ieviešanā. Šīs komandas veikums vairākkārt augsti novērtēts arī starptautiskā līmenī.
Starp 15–34 gadus veciem indivīdiem ar jaunatklātu 1. tipa cukura diabētu (T1D) plazmas urīnskābes līmenis bija būtiski augstāks tiem, kuriem vēlāk attīstījās ar diabētu saistītas komplikācijas, un tas neatkarīgi korelēja ar turpmāku makrovaskulāro un mikrovaskulāro slimību risku. Tādēļ urīnskābes noteikšana diagnozes brīdī varētu palīdzēt identificēt augsta riska personas, kurām varētu būt ieguvums no intensīvākas primārās profilakses.
10. oktobrī VSIA “Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca” (TOS) svinīgi atklāja ar modernākajām tehnoloģijām un specializētām iekārtām aprīkotu mugurkaula ķirurģijas operāciju zāli, kas tapusi Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansētā projekta ietvaros.
Aprēķināts, ka funkcionālas zarnu slimības (FZS) skar 33,2 % pieaugušo visā pasaulē. Šīs slimības saistītas ar pieaugošām ārpus zarnu trakta izpausmēm kā psiholoģiski simptomi, pasliktināta dzīves kvalitāte un biežāka veselības aprūpes resursu izmantošana.
