Asimptomātiska hiperurikēmija ir stāvoklis, kad paralēli paaugstinātam urīnskābes līmenim vēl nevērojam simptomātiku. Paaugstināts urīnskābes līmenis klasiski saistās ar podagru un visām no tā izrietošajām sekām. Bet ko darīt, kad urīnskābes līmenis paaugstināts, bet simptomu nav? Kāda ir urīnskābes līmeņa mijiedarbība citu slimību ietvaros? Rakstā sniedzam dažas no atziņām par paaugstināta urīnskābes līmeņa ietekmi uz veselību kopumā. Vista vai ola — uz to dažos gadījumos vēl nevaram atbildēt.
Osteoartrīts ir locītavu slimība, ar kuru sirgst 10—12 % pieaugušo un ~ 365 miljoni cilvēku pasaulē. Tā kā osteoartrīts (OA) nav izārstējams, terapija vērsta uz simptomu pārvaldību un funkcionalitātes veicināšanu.
Reimatoīdais artrīts (RA) pasaulē skar ~ 0,46 % populācijas. Slimības hroniskās un sistēmiskās dabas dēļ kritiski svarīga ir agrīna un pareiza diagnoze, lai sāktu intervences, apturot slimības progresēšanu un uzlabojot iznākumu. RA pacientu pārvaldības gadījumā jāņem vērā gan potenciālo blakusslimību slogs, gan atbildreakcija uz izvēlēto terapiju, gan arī izaicinājumi sāpju pārvaldībā.
Podagra ir labi zināma iekaisīga locītavu slimība, kurai raksturīgs patoloģisks urīnskābes metabolisms. Vēsturiski tā tika uzskatīta par karaļu slimību, jo tikai augstākās klases pārstāvji sociālā statusa dēļ varēja atļauties vīnu un gaļu. Šobrīd, 21. gadsimtā, tā tiek uzskatīta par globālu veselības problēmu vairāku metabolisku blakusslimību un augstā mirstības riska dēļ.
Sākot sarunu par aksiālo spondilartrītu (aSpA), jāpiemin, ka tā ir viena no divām SpA apakšgrupām. Šī klasifikācija tika ieviesta 21. gadsimta sākumā, iedalot SpA divās daļās: galvenokārt ar aksiālo izpausmi (ietverot mugurkaulu, krūškurvi, iegurni) un galvenokārt ar perifēro izpausmi (ietverot ekstremitātes). [1; 2]
Hroniskas sāpes ir raksturīgs senioru (> 65 gadus vecu) dzīves pavadonis. Sāpes apgrūtina un ierobežo. Tās var kļūt par cēloni depresijai un trauksmei, nopietni ietekmējot attiecības ar līdzcilvēkiem. Senioru hronisko sāpju risināšana ir komplekss process, kura galvenais mērķis ir pārtraukt sāpju ciklu.
Pierādīts, ka novēlota psoriātiskā artrīta (PsA) diagnoze saistīta ar sliktākām pacienta fiziskajām spējām. Pat sešu mēnešu kavēšanās no simptomu parādīšanās līdz pirmajai vizītei pie reimatologa rada sliktāku PsA iznākumu ar izteiktāku perifēro locītavu strukturālo bojājumu, sakroileītu un sliktāku funkcionālo stāvokli. Šai pacientu grupai ir palielināts sirds—asinsvadu sistēmas slimību, diabēta, metaboliskā sindroma un depresijas biežums. Kā varam PsA diagnosticēt agrāk?
Reimatoīdais artrīts (RA) ir biežākais autoimūnais artrīts, ko raksturo hronisks, simetrisks artrīts un dažādas ārpuslocītavu izpausmes. Aptuveni 75 % RA pacientu ir sievietes, dzīves laikā saslimst 1—3 % sieviešu. Slimība visbiežāk sākas vecumā no 30 līdz 50 gadiem, tomēr RA var sākties jebkurā vecumā. [1]
Reimatoīdais artrīts (RA) ir sistēmiska iekaisīga slimība, kas biežāk attīstās sievietēm un pīķi sasniedz 30—60 gadu vecumā. Klasiski RA izpaužas kā simetrisks poliartrīts, bet agrīni novērojams kā oligoartrīts vai (retāk) kā rekurents monoartrīts. Visbiežākā komplikācija pacientam — balsta un kustību aparāta funkcionālie traucējumi un darbnespēja destruktīva artrīta dēļ.
Asimptomātiska hiperurikēmija ir stāvoklis, kad urātu koncentrācija serumā ir palielināta, bet nav novēroti mononātrija urātu (MSU) kristālu nogulsnēšanās slimības simptomi, piemēram, podagra vai nierakmeņu slimība. Lai gan šīs klīniskās izpausmes var attīstīties jebkuram cilvēkam ar hiperurikēmiju jebkurā brīdī, aptuveni ⅔ vai vairāk paliek asimptomātiski, viņiem nekad neattīstās podagrisks artrīts, akūta vai hroniska hiperurikēmiska nefropātija vai urātu nefrolitiāze. [1—3]
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
Miokardīts ir sirds muskuļa jeb miokarda iekaisuma slimība, kas var attīstīties infekciju, toksisku vielu iedarbības vai imūnsistēmas aktivācijas rezultātā. Miokardītam ir plašs klīnisko izpausmju un slimības gaitas spektrs, un lielākajā daļā gadījumu tas spontāni izzūd. Turklāt dažiem pacientiem iekaisums var izraisīt plašu rētošanos, kas veicina kreisā kambara remodelēšanos, novedot pie dilatācijas kardiomiopātijas. [1] Ņemot vērā 2025. gada Eiropas Kardiologu biedrības atjauninātās miokardīta vadlīnijas, tiks akcentēti jaunākie pierādījumi un rekomendācijas, lai atspoguļotu aktuālo izpratni par slimības diagnostiku.
“Svarīgs ir sajūtu pilns mirklis, kas pieder man un kas iedod mieru un enerģiju dzīvot,” — secina viena no pazīstamākajām Latvijas ginekoloģēm DACE MATULE. Viņa daudzus gadus ir vadījusi ginekologu saimi, savulaik cīnījusies par vakcīnu pret dzemdes kakla vēzi, ir nopelni, arī adaptējot metodi miomas ārstēšanā, palīdzējusi tikt pie bērniņiem neskaitāmiem pāriem, un daktere ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Iekaisīgas zarnu slimības (IZS) ir hroniska imūnsistēmas mediēta kuņģa-zarnu trakta saslimšana. Anēmija ir viena no biežāk sastopamajām IZS izpausmēm ārpus zarnām. Šis pētījums novērtēja anēmijas izplatību IZS pacientu vidū pasaulē.
Izolēta cervikāla distonija (ICD) ir visbiežāk sastopamā muskuļu distonijas forma pieaugušo vecumā. Par izolētu to sauc, ja pacientam nav citu neiroloģisku patoloģiju, kā tas visbiežāk ir pieaugušo cervikālas distonijas (CD) gadījumā. [1] CD gadījumā gribai nepakļautu muskuļu kontrakciju dēļ pacienta kakls/galva ieņem kādu pozu un/vai veic atkārtotu kustību. Distonija bieži asociējas ar trīci un sāpēm. [2]
