Neirogēna urīnpūšļa (normāla urīnpūšļa funkciju traucē kādas neiroloģiskas patoloģijas un disfunkcijas, piemēram, trauma, insults, vispārējas neiroloģiskas saslimšanas vai bojājumi) pacientu noteikti ir gadījies uzklausīt dažādu specialitāšu ārstiem. Maija Doctus numurā varējāt lasīt par neirogēna urīnpūšļa definīcijām, patofizioloģiju, cēloņiem. Raksta turpinājumā - par diagnostiku un terapijas iespējām.
Ikvienas specialitātes ārstam ikdienas praksē ir gadījies uzklausīt pacienta sūdzības par urinācijas traucējumiem. Nereti cēlonis urinācijas traucējumiem ir kādas citas orgānu sistēmas saslimšana. Šoreiz uzmanība vērsta galvenokārt urīnpūšļa funkcijas traucējumiem, kam pamatā ir kāda neiroloģiska saslimšana. Raksta mērķis ir iepazīstināt ar neirogēnu urīnpūsli – definīcijām, patofizioloģiju, cēloņiem, klīniskajām izpausmēm un terapijas iespējām.
Varikocēle un testikulārā funkcija, spermas kvalitātes pasliktināšanās, multifaktorālā patofizioloģija, diagnostika, ārstēšanas metodes šodien un nākotnē – diskusijas turpinās arī par varikocelektomiju kā vīriešu infertilitātes ārstēšanas metodi. Nav vienota viedokļa, kāda būtu pareizā ārstēšanas taktika, tāpēc pagaidām katrs speciālists vadās pēc personiskās pieredzes, uzskatiem, iegūtās informācijas no dažādiem literatūras avotiem un pētījumu rezultātiem, kā rīkoties, diagnosticējot varikocēli, lai novērstu iespējamo infertilitātes attīstību.
Urodinamiski izmeklējumi ir funkcionālu izmeklējumu kopums, ko izmanto pacientiem ar dažādiem urinācijas traucējumiem un apakšējo urīnceļu simptomiem. Liela daļa šo pacientu cieš no urīna nesaturēšanas, tāpēc raksta mērķis ir iepazīstināt ar funkcionālās diagnostikas veidu – urodinamiskiem izmeklējumiem, metodes darbības pamatprincipiem un to lomu, izmeklējot pacientus ar urīna nesaturēšanu.
Demonstrācijas mērķis: smaga komplicēta urīnceļu infekcija; urosepse ar akūtu nieru mazspēju, bet labu iznākumu. Slimības gaitu un ārstēšanu nopietni sarežģīja osteomielīts pēc traumas – salauzta kājas pirksta –, kas radīja jautājumus un diskusiju par imūnsupresijas ģenēzi pacientam.
Cirkumcīzija – vīriešu dzimumlocekļa priekšādiņas rezekcija jeb apgraizīšana – ir viena no biežāk veiktajām uroloģiskajām operācijām pasaulē. Tomēr cirkumcīzijas biežuma ziņā dažādās populācijās ir ievērojama atšķirība. Tās prevalence lielā mērā ir atkarīga no reliģiskiem, etniskiem, socioekonomiskiem un daudziem citiem faktoriem. ASV neonatālā cirkumcīzija sevišķi populāra bija pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, sasniedzot pat līdz 90% jaundzimušo zēnu. Šobrīd tā svārstās 65 un 82 procentu robežās. Savukārt Eiropas valstīs, Centrālamerikā un Dienvidamerikā, kā arī Āzijā cirkumcīziju izdara salīdzinoši retāk.
Ar urīnceļu obstrukciju saprot mehānisku vai funkcionālu šķērsli urīnceļos, kas traucē normālu urīna derivāciju. Vieglos gadījumos tā var izpausties tikai kā subjektīvas sūdzības, smagos – draudēt ar komplikācijām, piemēram, nieru mazspēju. Izšķir augšējo (nieres, ureters) un apakšējo urīnceļu (urīnpūslis un zemāk) obstrukciju. Ilgākā laika posmā šīs obstrukcijas rada virkni simptomu, noviržu un problēmu, ko apvieno apzīmējums – urīnceļu obstruktīvais sindroms.
Literatūrā nav apkopojošu datu par saslimstību Eiropā, bet Amerikas Savienotajās Valstīs tie ir līdz 7 miljoniem apmeklējumu gadā saistībā ar urīnceļu infekciju un līdz 2 miljoniem vizīšu pie ārsta, kas saistītas ar cistītu. Aptuveni 15% no visām gada laikā izrakstītajām antibiotikām tiek lietotas saistībā ar urīnceļu infekciju.
Pēc literatūras datiem, Rietumeiropā sievietes ar stresa urīna inkontinenci līdz nonākšanai pie ārsta slimo ilgstoši – 60% no pacientēm vairāk nekā četrus gadus. Vismaz 25%, nesaņemot adekvātu terapiju piecu gadu laikā, no tālākas terapijas atsakās. [1] Latvijā stāvoklis ir daudz nopietnāks. Divas trešdaļas no konsultētajām pacientēm slimo vismaz piecus līdz desmit, daudzas – 20-30 gadus. Liela daļa pārtrauc izmeklēšanu un ārstēšanu jau pēc pirmās vizītes, lai gan diagnostikas un ārstēšanas iespējas, lai atrastu pareizāko risinājumu pat vissarežģītākajos gadījumos, ir pietiekami plašas.
Lielai daļai pacientu ar terminālu slimību sastopams sāpju sindroms gan pašas slimības dēļ, gan nesen veiktas ķirurģiskas vai invazīvas procedūras dēļ. [1] Klīniski nozīmīgu sāpju pieaugums novērojams senioriem apmēram pēdējos četrus dzīves mēnešus. Tāpēc nozīmīgi regulāri izvērtēt sūdzības par sāpēm, lai agrīni tās mazinātu un uzlabotu pacienta dzīves kvalitāti. [2] Par sāpju pārvaldības principiem informē onkoloģe ķīmijterapeite Dr. Līga Keiša–Ķirse.
Ikgadējā starptautiskā Reto slimību diena Latvijā šogad izvērsīsies Reto slimību mēnesī, kurā rīkos gan informatīvu kampaņu mēneša garumā, gan “Reto slimību forumu 2026”, kas šogad pulcēs pašmāju un ārvalstu ekspertus.
Sadzīvē iegūta pneimonija (SIP) ir viens no vadošiem nāves iemesliem visā pasaulē. Lai SIP efektīvi ārstētu, nepieciešams samazināt nevajadzīgu un pārmērīgu plaša spektra antibiotiku lietošanu klīniskajā praksē. Lai izvērtētu, kādu antibakteriālo terapiju pacientam nozīmēt, svarīgi pārzināt potenciālos riska faktorus, kas var norādīt uz zāļu rezistenta patogēna iesaisti procesā.
Zema blīvuma lipoproteīna holesterīnam (ZBLH) ir pierādīta kauzāla loma aterosklerozes progresijā un kardiovaskulāro risku pieaugumā. Pēdējo gadu laikā uzkrātie pierādījumi nepārprotami apstiprina, ka ZBLH samazināšana ir tieši saistīta ar kardiovaskulāro notikumu riska mazināšanu, turklāt ieguvums ir proporcionāls gan samazinājuma apmēram, gan terapijas ilgumam. Tas ir veidojis mūsdienu pieeju hiperholesterinēmijas ārstēšanā, ko raksturo trīs pamatprincipi — mērķtiecība, savlaicīgums un ilgtermiņa noturība.
Akūts vidusauss iekaisums ir vidusauss gļotādas iekaisums, kas skar bungdobumu, aizauss kaula šūnas un Eistāhija (tuba auditiva) kanālu. Biežākais akūta vidusauss iekaisuma cēlonis ir infekcija, kas vidusausī parasti nonāk no aizdegunes caur Eistāhija kanālu. Iekaisuma procesā veidojas tuba auditiva disfunkcija, kas rada vienvirziena vārstules efektu — inficētais sekrēts iekļūst vidusausī, bet tūska kanālā neļauj nodrošināt pilnvērtīgu drenāžu un ventilāciju.
