Urodinamiski izmeklējumi ir funkcionālu izmeklējumu kopums, ko izmanto pacientiem ar dažādiem urinācijas traucējumiem un apakšējo urīnceļu simptomiem. Liela daļa šo pacientu cieš no urīna nesaturēšanas, tāpēc raksta mērķis ir iepazīstināt ar funkcionālās diagnostikas veidu – urodinamiskiem izmeklējumiem, metodes darbības pamatprincipiem un to lomu, izmeklējot pacientus ar urīna nesaturēšanu.
Demonstrācijas mērķis: smaga komplicēta urīnceļu infekcija; urosepse ar akūtu nieru mazspēju, bet labu iznākumu. Slimības gaitu un ārstēšanu nopietni sarežģīja osteomielīts pēc traumas – salauzta kājas pirksta –, kas radīja jautājumus un diskusiju par imūnsupresijas ģenēzi pacientam.
Cirkumcīzija – vīriešu dzimumlocekļa priekšādiņas rezekcija jeb apgraizīšana – ir viena no biežāk veiktajām uroloģiskajām operācijām pasaulē. Tomēr cirkumcīzijas biežuma ziņā dažādās populācijās ir ievērojama atšķirība. Tās prevalence lielā mērā ir atkarīga no reliģiskiem, etniskiem, socioekonomiskiem un daudziem citiem faktoriem. ASV neonatālā cirkumcīzija sevišķi populāra bija pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, sasniedzot pat līdz 90% jaundzimušo zēnu. Šobrīd tā svārstās 65 un 82 procentu robežās. Savukārt Eiropas valstīs, Centrālamerikā un Dienvidamerikā, kā arī Āzijā cirkumcīziju izdara salīdzinoši retāk.
Ar urīnceļu obstrukciju saprot mehānisku vai funkcionālu šķērsli urīnceļos, kas traucē normālu urīna derivāciju. Vieglos gadījumos tā var izpausties tikai kā subjektīvas sūdzības, smagos – draudēt ar komplikācijām, piemēram, nieru mazspēju. Izšķir augšējo (nieres, ureters) un apakšējo urīnceļu (urīnpūslis un zemāk) obstrukciju. Ilgākā laika posmā šīs obstrukcijas rada virkni simptomu, noviržu un problēmu, ko apvieno apzīmējums – urīnceļu obstruktīvais sindroms.
Literatūrā nav apkopojošu datu par saslimstību Eiropā, bet Amerikas Savienotajās Valstīs tie ir līdz 7 miljoniem apmeklējumu gadā saistībā ar urīnceļu infekciju un līdz 2 miljoniem vizīšu pie ārsta, kas saistītas ar cistītu. Aptuveni 15% no visām gada laikā izrakstītajām antibiotikām tiek lietotas saistībā ar urīnceļu infekciju.
Pēc literatūras datiem, Rietumeiropā sievietes ar stresa urīna inkontinenci līdz nonākšanai pie ārsta slimo ilgstoši – 60% no pacientēm vairāk nekā četrus gadus. Vismaz 25%, nesaņemot adekvātu terapiju piecu gadu laikā, no tālākas terapijas atsakās. [1] Latvijā stāvoklis ir daudz nopietnāks. Divas trešdaļas no konsultētajām pacientēm slimo vismaz piecus līdz desmit, daudzas – 20-30 gadus. Liela daļa pārtrauc izmeklēšanu un ārstēšanu jau pēc pirmās vizītes, lai gan diagnostikas un ārstēšanas iespējas, lai atrastu pareizāko risinājumu pat vissarežģītākajos gadījumos, ir pietiekami plašas.
Ābele ziedonī. Tātad vēl viens pavasaris. Protams, Dr. INGŪNAI LIEPAI, Cēsu klīnikas valdes priekšsēdētājai, ir strukturēts darba kalendārs ar obligāto pasākumu ierakstiem. Un ir kalendārs ar ģimenes plānotajām aktivitātēm. Dr. Liepai medicīnā rit 46. gads, no tiem 26 gadi — slimnīcu vadītājas amatā. Vispirms Alojas slimnīcā, kura vairs nepastāv, tad 12 gadus Vidzemes slimnīcā Valmierā, beidzamos gandrīz 11 gadus — Cēsu klīnikā.
Šī gada 15. maijā darbu sākusi profesora Skrides Sirds klīnika ar pieredzējušo un augsti kvalificēto ārstu, māsu un veselības aprūpes speciālistu komandu.
Pērnā gada rudenī bērnu kardioloģe Dr. LUĪZE AUZIŅA četras nedēļas pavadīja Bostonas Bērnu slimnīcas kardioloģijas intensīvās terapijas nodaļā. Te viņai bija iespēja redzēt ne vien to, kā unikālā programmā tiek risinātas ļoti sarežģītas, kompleksas iedzimtas sirdskaites, bet arī organizatoriskas nianses, piemēram, cik ļoti tiek domāts par pacienta un viņa ģimenes emocionālo labsajūtu.
Par sāpēm mugurā dzīves laikā sūdzas līdz 80 % cilvēku. Tas ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki vēršas pie ģimenes ārsta, un arī galvenais darbnespējas iemesls pasaulē. [1; 2] Sāpes mugurā un jo īpaši muguras lejasdaļā ietekmē kā nodarbinātos un viņu ģimenes, tā arī vairākus industriālos sektorus un valstu ekonomiku. Muguras sāpju dēļ Lielbritānijā vidēji tiek zaudēti 4,9 miljoni, Zviedrijā — 28 miljoni, ASV — 100 miljoni darba dienu gadā. [2]
Pēcdzemdību periods pamatoti tiek uzskatīts par vienu no sarežģītākajiem, daudzpusīgākajiem un ārkārtīgi jūtīgiem apstākļiem sievietes dzīvē. Bērna piedzimšana var izraisīt dažādas spēcīgas emocijas no sajūsmas un prieka līdz bailēm un satraukumam. Diemžēl šo notikumu nereti aizēno psihisko traucējumu rašanās mātei.