“Esmu humorīgs,” tā, stāstot par 25 gadus ilgo pieredzi ASV paramediķa darbā, mūsu sarunas laikā vairākas reizes bilst latviešu izcelsmes paramediķis VIKTORS ROZENBERGS. Humors ir tas, kas ļāvis piecas reizes pārsniegt vidējo prognozi, kas vēstī, ka paramediķiem izdegšana sākas pēc pieciem nostrādātiem gadiem. Ar Viktoru tā nav noticis, gluži pretēji – ar aizrautību un ļoti skaidru attieksmi “It’s their emergency, not mine”* viņš ilgus gadus glābis dzīvību cilvēkiem Minesotas štatā. Vien darbā gūts savainojums viņa ierasto ritmu mainījis, pēc ilgstošas rehabilitācijas viņš tomēr atgriezies iepriekšējā darba vietā ASV Mineapoles medicīnas centrā Hennepin County (skat. tabulu), tikai nu jau kā veselības speciālists neatliekamās medicīnas izglītības jomā. Viktors palīdzējis arī Latvijas neatliekamajai medicīnai.
Vitolds Jurkevičs – Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas valdes priekšsēdētājs – ir gados jaunākais slimnīcas vadītājs Latvijā. Cilvēks, kurš šajos apstākļos turpina domāt ne tikai par slimnīcas izdzīvošanu, bet arī attīstību. Cilvēks, kura turētajam skalpelim uzticētos Valsts prezidents Valdis Zatlers. Šobrīd V. Jurkevičs cenšas noturēt slimnīcu virs ūdens, taču par spīti haosam sistēmā – gatavs laist abus savus bērnus medicīnā.
Portugālē nevar neiemīlēties... Okeāns un saule. Daudz saules! Portvīna pagrabi, laiski zivju restorāniņi, daudz baznīcu un leģendu – ar ibēru cilšu, mauru, romiešu un grieķu kultūru nospiedumiem. Augumā mazie portugāļi ir nesteidzīgi, smaidīgi un ļoti ģimeniski. Viņi bieži apkampjas, sirsnīgi sarokojas, priecīgi sarunājas un jokojas. Tā kā šeit nedežurēju nedēļas nogalēs un arī diennakts dežūras izpaliek, patiešām to visu izbaudu! Kopā ar mani ir vīrs Jānis (rezidents neiroķirurģijā – atbrauca uz šejieni nedaudz vēlāk un strādā citā slimnīcā) – cenšamies ievērot vietējo paražas, aprunājamies ar piemājas sakņu veikala pārdevēju, draudzīgi sveicinām skārņa gaļas izcirtēju, dodamies garās pastaigās gar okeānu... Un nereti pieķeram sevi pie domas: lai kā arī dzīve iegrozīsies, Portugālei vienmēr būs īpaša vieta mūsu sirdī un atmiņās.
Ar tēmu “Sieviete kustībā” kardioloģe Silvija Hansone piedalījās kolēģu inspicētā seminārā par iespējām mazināt koronārās sirds slimības izplatību sieviešu vidū. Un kur vēl precīzāks pašas dakteres Hansones agregātstāvoklis ja ne kustība – skriešana, kalnu slēpošana, peldēšana, tautas dejas, aerobika, klasiskais balets! Bet – secībā: tikai pēc darba Rīgas 1. slimnīcā, pēc studentiem un tālmācības kursantiem visā Latvijā. Un visvēlamāk kopā ar savu lielāko bagātību – ģimeni un draugiem meitu Lindu un dēlu Arni.
Dr. Grigorijs Afanasjevs mazliet skumīgi secina, ka ikdienā viņam visvairāk pietrūkst profesionālas diskusijas – atbildot uz jautājumu, cik Latvijā ir tādu ārstu kā viņš, dakteris klusējot paceļ rādītājpirkstu. Viens kā pirksts. Ūdenslīdēju dakteris.
Rāmi, mērķtiecīgi, bez kurnēšanas, bet pacietīgi un nepadodoties. Tā viņa allaž gājusi pa dzīvi. “Man patīk cilvēki, kuriem ir mērķis un kuri uz to apzinīgi virzās. Tas nav viegli. Arī man nebija viegli, kad sāku trenēties ātrslidošanā. Sportiskā talanta man nebija, bērnībā daudz slimoju un vesela kļuvu tikai tad, kad sāku sportot. Tāpat nebija viegli kļūt par medicīnas studenti, kad bija jau treneres darbs un mazs bērns mājās. Brīžiem pirmajā un otrajā kursā domāju: vai tiešām vajadzēja?! Bet visu laiku sev atgādināju: nē, nepadošos!” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas gastroenteroloģe Ārija Marksa-Ebela.
Uz politiskās skatuves stopkadrs. Pauze, mainoties ministriem, ir laba, lai domātu. Piemēram, par cilvēkresursu programmu, kuru, kā paziņojusi jau demisionējusī veselības ministre, mediķu arodbiedrība apstādinājusi, jo nav atradusi kopsaucēju ar valsts finanšu dalītājiem, nav atradusi stimulus, kā nozarē noturēt mediķus. Vai un kāpēc paciesties vēl, vēl un vēl mazliet?
“Mana dzīve ir tikai un vienīgi darbs, un nekā cita sakāma man nav!” ar šādiem argumentiem pieklājīgi, bet noteikti VIJA GRIGALE centās izvairīties no intervijas. Tomēr galu galā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Operatīvās vadības centra vadītāja padevās. Un izrādījās, ka par 32 ātrajā palīdzībā pavadītajiem gadiem viņai ir daudz sakāmā. Aiz loga gar Kr. Valdemāra ielas namu gaudojot regulāri aiztraucas ātrās palīdzības mašīnas. Šķiet, tas ne mirkli neļauj aizmirst, cik svarīgs darbs te tiek organizēts. “Toties skaidrā laikā pa logu redzu, kā ostā ienāk kuģi,” smaidot saka Vija, ko kolēģi mīļi sauc par Vijolīti.
Topošo kardiologu ANDRI SKRIDI interesē ne tikai tas, kā darīt veselu cilvēka sirdi. Viņu interesē arī tas, kā cilvēka sirdi aizkustināt un likt tai sisties ātrāk. Kopā ar kolēģēm dakterēm Aneti Šlēziņu un Zani Šenbergu viņi uzņem kino. Trijotnes kontā ir jau trīs spēlfilmas. Pēdējā filma Otra puse pērnā gada nogalē tika prezentēta kinoteātrī Rīga uz lielā ekrāna. Viss bija kā lielajā kino – limuzīns, sarkanais paklājs, šampanietis un aplausi.
Janvārī viņa Kuveitā lasīja lekcijas un vadīja nodarbības fetālajā kardioloģijā. “Tas notika, pateicoties manai profesorei Allanai,” saka bērnu kardioloģe Dr. med. VITA ZĪDERE, kas strādā Fetālās medicīnas centrā King’s College slimnīcā Londonā. “Profesore Lindsija Allana ir fetālās kardioloģijas pamatlicēja pasaulē, četru grāmatu autore, pēdējās tapšanā man bija tas gods piedalīties, izsakot viedokli un palīdzot attēlu atlasē. Arī trīs neparasti gadījumi no manas Latvijas pieredzes atrada vietu šajā vērtīgajā izdevumā.”
