Sestdienas rītā Ventspils slimnīcas Ķirurģijas nodaļā valda neierasts klusums. Pirmais uz sarunu atnāk Krupnovs seniors. Juniors aizķēries, izmeklējot kādu pacientu. Doctus ierašanās ir iemesls, lai viņi pēc diennakts dežūras nesteigtos katrs uz savām mājām, bet satiktos un aprunātos, kā ir strādāt līdzās tēvam un dēlam. Viņi gan novirzās no temata un cenšas saprast, kāpēc mīl medicīnu. Tieši mīl, nevis jūt mirkļa aizrautību, jo tā jau sen būtu izgaisusi. Sarunas laikā traumatologs JURIS KRUPNOVS un ķirurgs JURIJS KRUPNOVS vairākkārt teiks, ka vairs nespēj iztikt bez adrenalīna un izaicinājuma, kas rodas, sastopoties ar īpaši sarežģītiem gadījumiem.
Kamēr ķirurga onkologa Andreja Srebnija bērnības draugi skraidīja apkārt blēņodamies, mazais Andrejs daudz labprātāk šķirstīja biezo “Praktizējoša ārsta rokasgrāmatu” un sapņoja kļūt par ārstu. Sapnis ir piepildījies – viņš ir viens no vadošajiem Latvijas Onkoloģijas centra ķirurgiem. Īpaši specializējies krūts vēža ārstēšanā un krūšu rekonstrukcijā pēc operācijas. Savas darbības laikā veicis nu jau vairāk nekā 7000 operāciju un pēc ilgajiem gadiem onkoloģijā sapratis, ka vairs nespēj būt ateists kā jaunībā.
Cilvēkiem, kuri ar cīņas sporta veidiem ir uz jūs, “sparings” (sparring – angļu val.) pirmajā brīdī varētu ausīs skanēt kā fitnesa paveids – līdzīgi kā šeipings. Izrādās, tas ir pasaulē diezgan populārs tuvcīņas paņēmiens, ko apgūst arī neliela domubiedru grupa Latvijā, starp viņiem ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas virsārsts ANDREJS ŠČEGOĻEVS.
Profesore baltās krūzītēs ar sarkanām magonēm lej dzeltenu ananasu sulu un traukā ber kraukšķīgi cukurotas cepumu austiņas. Ananasu sula līdzot pret vecumu, bet gardie cepumi tepat no Stradiņu slimnīcas konditorejas. Pati daktere smuka kā magone, bet bez kraukšķoša cukura valodā. Vieglāk būtu viņu salīdzināt ar asā pipara pāksti: asi kož, pelnīti svilina un aug griezdamies. Kādas tur cepumu austiņas un ananasu sula pret vecumu! Viņa – Daina Andersone – P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Reimatoloģijas centra vadītāja, Latvijas Reimatologu asociācijas prezidente, LU Medicīnas fakultātes asociētā profesore.
Profesore baltās krūzītēs ar sarkanām magonēm lej dzeltenu ananasu sulu un traukā ber kraukšķīgi cukurotas cepumu austiņas. Ananasu sula līdzot pret vecumu, bet gardie cepumi tepat no Stradiņu slimnīcas konditorejas. Pati daktere smuka kā magone, bet bez kraukšķoša cukura valodā. Vieglāk būtu viņu salīdzināt ar asā pipara pāksti: asi kož, pelnīti svilina un aug griezdamies. Kādas tur cepumu austiņas un ananasu sula pret vecumu! Viņa – Daina Andersone – P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Reimatoloģijas centra vadītāja, Latvijas Reimatologu asociācijas prezidente, LU Medicīnas fakultātes asociētā profesore.
“Ārsta darba objekts – cilvēks – ir ārkārtīgi komplicēta sistēma, kur šķietami vienkāršas lietas dažkārt ir ļoti grūti atrisināt,” uzskata Linezera slimnīcas anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļas vadītājs, Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas viceprezidents Pēteris Tomiņš. Ārsts ar 30 gadu darba stāžu.
Tikko esam sākušas runāt, kad pēc klusa klauvējiena Rīgas Dzemdību nama galvenās ginekoloģes Daces Rezebergas kabinetā ieskatās kolēģe Ilze Kreicberga un silti saka: “Jūsējais ir piedzimis...” Sarunas laikā Dace izlasa, apzīmogo un paraksta dažus kolēģu atnestus dokumentus, bet ne reizi neieskatās pulkstenī. Tikai vēlāk – pašās sarunas beigās – viņa ierunāsies par laiku, kas tik ātri paiet...
Augumā nelielo, trauslo ģimenes ārsti INU ZEMTURI pazīst daudzi ventspilnieki, jo viņa ir savējā – tepat dzimusi un augusi. Pēc studijām Ina varēja palikt Rīgā, tomēr atgriezās mājās. Piederība pilsētai, kurā bieži zēģelē dzeldīgais ziemeļrietumu vējš un ir mitrs gaiss, daudz labāk ļauj izprast astmas slimniekus, bet pirms diviem gadiem izraisītā autoavārija joprojām vieno Inu ar pacientiem, kam ir īpašas vajadzības. “Tagad zinu, ko nozīmē reanimācija, un saprotu, kā jūtas gultai piesaistīts cilvēks. Ja tas būtu manos spēkos, izveidotu Ventspilī rehabilitācijas centru,” apņēmīgi nosaka Ina un aicina iedzert kafiju. “Labi, ka atnācāt! Varam mierīgi pasēdēt, bet, kad sākas pieņemšana, jūtos kā konveijerā,” neslēpj ģimenes ārste. Mūsu sarunas laikā viņa četras reizes konsultē pacientus pa tālruni, vienu no viņiem mudinot nekavējoties izsaukt ātros un braukt uz slimnīcu.
Asprātīga, pacietīga, komunikabla, viņas sabiedrībā dzirkstī humors. Ar sev piemītošo aizrautību, šķiet, viņa arī apaļai nullei – ja vien ir kāda kripatiņa intereses – iemācītu anatomiju. Un vēl – viņa nav īpaši jāprovocē, lai itin viegli aizrunātos līdz puķēm, kaķiem un suņiem. Tā viņai īpaša mīlestība. Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas un antropoloģijas institūta Anatomijas katedras docente un Jēkaba Prīmaņa Anatomijas muzeja vadītāja Dr. med. Ilva Duļevska.
Pirms 18 gadiem farmaceite DACE MAČUKA atvēra pirmo privāto aptieku Latvijā. To iekārtoja Cēsu vecpilsētā, ļoti šaurās telpās. Taču auga aptiekas popularitāte vietējo vidū. “Es vienmēr domāju, kā pircējam būs labāk,” saka Dace.
