Ar tēmu “Sieviete kustībā” kardioloģe Silvija Hansone piedalījās kolēģu inspicētā seminārā par iespējām mazināt koronārās sirds slimības izplatību sieviešu vidū. Un kur vēl precīzāks pašas dakteres Hansones agregātstāvoklis ja ne kustība – skriešana, kalnu slēpošana, peldēšana, tautas dejas, aerobika, klasiskais balets! Bet – secībā: tikai pēc darba Rīgas 1. slimnīcā, pēc studentiem un tālmācības kursantiem visā Latvijā. Un visvēlamāk kopā ar savu lielāko bagātību – ģimeni un draugiem meitu Lindu un dēlu Arni.
Dr. Grigorijs Afanasjevs mazliet skumīgi secina, ka ikdienā viņam visvairāk pietrūkst profesionālas diskusijas – atbildot uz jautājumu, cik Latvijā ir tādu ārstu kā viņš, dakteris klusējot paceļ rādītājpirkstu. Viens kā pirksts. Ūdenslīdēju dakteris.
Rāmi, mērķtiecīgi, bez kurnēšanas, bet pacietīgi un nepadodoties. Tā viņa allaž gājusi pa dzīvi. “Man patīk cilvēki, kuriem ir mērķis un kuri uz to apzinīgi virzās. Tas nav viegli. Arī man nebija viegli, kad sāku trenēties ātrslidošanā. Sportiskā talanta man nebija, bērnībā daudz slimoju un vesela kļuvu tikai tad, kad sāku sportot. Tāpat nebija viegli kļūt par medicīnas studenti, kad bija jau treneres darbs un mazs bērns mājās. Brīžiem pirmajā un otrajā kursā domāju: vai tiešām vajadzēja?! Bet visu laiku sev atgādināju: nē, nepadošos!” saka Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas gastroenteroloģe Ārija Marksa-Ebela.
Uz politiskās skatuves stopkadrs. Pauze, mainoties ministriem, ir laba, lai domātu. Piemēram, par cilvēkresursu programmu, kuru, kā paziņojusi jau demisionējusī veselības ministre, mediķu arodbiedrība apstādinājusi, jo nav atradusi kopsaucēju ar valsts finanšu dalītājiem, nav atradusi stimulus, kā nozarē noturēt mediķus. Vai un kāpēc paciesties vēl, vēl un vēl mazliet?
“Mana dzīve ir tikai un vienīgi darbs, un nekā cita sakāma man nav!” ar šādiem argumentiem pieklājīgi, bet noteikti VIJA GRIGALE centās izvairīties no intervijas. Tomēr galu galā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta Operatīvās vadības centra vadītāja padevās. Un izrādījās, ka par 32 ātrajā palīdzībā pavadītajiem gadiem viņai ir daudz sakāmā. Aiz loga gar Kr. Valdemāra ielas namu gaudojot regulāri aiztraucas ātrās palīdzības mašīnas. Šķiet, tas ne mirkli neļauj aizmirst, cik svarīgs darbs te tiek organizēts. “Toties skaidrā laikā pa logu redzu, kā ostā ienāk kuģi,” smaidot saka Vija, ko kolēģi mīļi sauc par Vijolīti.
Topošo kardiologu ANDRI SKRIDI interesē ne tikai tas, kā darīt veselu cilvēka sirdi. Viņu interesē arī tas, kā cilvēka sirdi aizkustināt un likt tai sisties ātrāk. Kopā ar kolēģēm dakterēm Aneti Šlēziņu un Zani Šenbergu viņi uzņem kino. Trijotnes kontā ir jau trīs spēlfilmas. Pēdējā filma Otra puse pērnā gada nogalē tika prezentēta kinoteātrī Rīga uz lielā ekrāna. Viss bija kā lielajā kino – limuzīns, sarkanais paklājs, šampanietis un aplausi.
Janvārī viņa Kuveitā lasīja lekcijas un vadīja nodarbības fetālajā kardioloģijā. “Tas notika, pateicoties manai profesorei Allanai,” saka bērnu kardioloģe Dr. med. VITA ZĪDERE, kas strādā Fetālās medicīnas centrā King’s College slimnīcā Londonā. “Profesore Lindsija Allana ir fetālās kardioloģijas pamatlicēja pasaulē, četru grāmatu autore, pēdējās tapšanā man bija tas gods piedalīties, izsakot viedokli un palīdzot attēlu atlasē. Arī trīs neparasti gadījumi no manas Latvijas pieredzes atrada vietu šajā vērtīgajā izdevumā.”
Ķirurga, medicīnas doktora un augstskolas pasniedzēja Anatolija Ņikitina darba un dzīves gājums ir tik bagāts, ka nav aptverams žurnāla pāris atvērumos. Taču to gan var droši apgalvot, ka visu mūžu viņš ir bijis uzticīgs ķirurģijai. Sirmo, iznesīgo kungu uz ielas sveicina ne tikai viņa bijušie pacienti, bet arī studenti un ārsti, jo viņš ir izaudzinājis divas ārstu paaudzes. Kopš 1957. gada strādājis Rīgas Medicīnas institūta (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte) Ķirurģijas katedrā, sākot kā asistents, tad – docents un beidzot kā katedras vadītājs. Paralēli pedagoģiskajam un zinātniskajam darbam nodarbojies ar praktisko ķirurģiju Rīgas 1. slimnīcā.
Kamēr Veselības ministrija tikai domā, kā reanimēt cilvēkresursu attīstības programmu, britu privātklīnikas Latvijas ārstus uzrunā ļoti personiski: “Lielbritānijai vajag tevi!” Panorāma ziņo, ka pērn izziņas darbam ārvalstīs pieprasījuši 234 ārsti, šogad interese par aizbraukšanu nav mazinājusies. Lielākoties aizbrauc ārsti, kas praktiskajā medicīnā nostrādājuši vairāk nekā piecus gadus. Prasības: labas angļu valodas zināšanas un pusotra gada darba pieredze, pretī solot 2000 mārciņu lielu algu nedēļā...
Ventspils slimnīcā praktizējošais oftalmologs AIGARS BRENCĒNS tik aizrautīgi stāsta par savu darbu, ka atdziest kafija un pazūd laika izjūta. Kolēģi kataraktasun glaukomas ķirurģijā specializējušos ārstu uzskata par vienu labākajiem profesionāļiem Latvijā. Doctus četrdesmitgadnieku Brencēnu iepazīst arī kā mīlošu tēvu un vīru, kam galvenais spēka avots ir ģimene. Ventspilnieki savu atzinību sirsnīgajam dakterim izteikuši, 2008. gadā piešķirot Ventspils domes Balvu.
