C’est la vie – tāda ir dzīve, saka franči. Skaista – saka latvieši, kas jaunus profesionālus izaicinājumus atraduši Francijā. Nē, stāsts nebūs par laimīgo zemi, bet par to, ka aiz skaistuma maskas slēpjas daudz domu, kas pa galvu šaudījušās bezmiega naktīs, rūpju rievas, savas varēšanas eksaminēšana un patīkama novērtējuma sajūta. Divi stāsti par ārstiem, kuri vietu zem Latvijas medicīnas debesīm izcīnījuši, tomēr horizonts šķitis... par tuvu.
Ja Hipokrata sasniegumus var uzskatīt par sengrieķu medicīnas pamatu, tad sešus gadsimtus vēlāk dzīvojošā Galēna devums veido šīs tradīcijas virsotni. Galēns bija pārņēmis no agrākajām ārstniecības skolām visu labāko, un turpmākie gadsimti līdz Renesansei medicīniskās zināšanas galvenokārt smēlās no viņa darbiem. [1]Pastāv liecības, ka Galēns savas atziņas diktējis reizē 20 sekretāriem, lai nekas nepaliktu nefiksēts. No viņa apmēram 400 rakstiem mūsdienas sasnieguši un iespiesti 83 autentiski, 19 apšaubāmas izcelsmes, 45 neīsti darbi, bet ap 80 palikuši manuskriptos. [2] Visu Galēna darbu oriģināli ir grieķu valodā, taču vairāki līdz mūsdienām nonākuši ar citu valodu, vispirms latīņu valodas, starpniecību.
„Jums mobilais telefons ir? Kad nāksiet, piezvaniet, nometīšu atslēgu, mums jau tagad tāda drošība kā cietumā, kāpņutelpai slēdzamas metāla durvis,” telefona klausulē man atbild farmācijas zinātņu doktore HELĒNA RUBĪNE. Saulainā un aukstā ziemas dienā dodos uz Ķengaragu. Kad esmu klāt, zvanu. „Jā, tūlīt, uzgaidiet, jau veru logu.” No daudzdzīvokļu nama ceturtā stāva piezemējas dzeltens maisiņš: aiz pirmā mezgla iesieti trīs kastaņi svaram, aiz otrā – atslēga. Helēna Rubīne uz sarunu nav jāpierunā. Tās laikā tieku uzrunāta gan par kundzīti, gan bērniņu, draudziņu, meitiņu mīļo... Par sevi viņa saka: „Neesmu no nedzīvajiem dārgakmeņiem, esmu no dzīvās dabas. Latgaliski – rubyns, latviski – rubenis, ir liels pelēks skaists purva putns.”
Lūk, gads apmetis slaidu loku un par Latvijas Farmaceitu Ziemas sporta spēlēm varam runāt kā par sekmīgi noritējušu tradicionālu notikumu Latvijas farmaceitu dzīvē.
Viņa – farmaceite, kuru raksturo sirsnīga vienkāršība un pelnītas pašapziņas balstīta lepna stāja. Nav reta iespēja viņu sastapt Rīgā, jo 1999. un 2004. gada Gada Farmaceita balvas ieguvēja ILZE KRĪGALE šobrīd ir Latvijas Farmaceitu biedrības Lauku aptieku sekcijas vadītāja, tāpēc uz sēdēm Rīgā braukt – tā ir viņas ikdiena, taču Doctus izmantoja iespēju paraudzīties, kā klājas labi tālu no Rīgas – kārtīgos laukos Madonas rajona Barkavā, kur liela daļa Latvijas farmaceitu ir pabijuši, jo ar Ilzes gādību tur risinājās 2004. gada farmaceitu vasaras brīvdienas.
„Man bija četri pieci gadi. Spēlējoties smiltiņās, biju rūpīgi sabāzis mutē pudeles stikla lauskas. Vaigi uzpūtušies kā kāmītim! Mamma, to redzot, jau gribējusi skriet klāt, bet gudrs kaimiņš teicis: „Tikai mieru!” Ar skaļu pēkšņu brēcienu no aizmugures mani tā sagrābis aiz apkakles, ka es pārsteigumā izpūtis visus stiklus. Pat gļotādas neesot ievainojis. Labi, ka tuvumā bija apķērīgi cilvēki, kas rīkojās ātri un pārdomāti,” stāsta Rīgas 1. slimnīcas Endoskopijas nodaļas vadītājs ARMĪNS KRAUZE.
Stradiņos dzimis, mežos audzis, Stradiņos mācījies un mūžu strādājis jeb SMS versijā arī tā savu biogrāfiju varētu izteikt Dr. med. MĀRTIŅŠ LIEPIŅŠ, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Vispārējās ķirurģijas centra 3. nodaļas vadītājs un slimnīcas 2006. Gada ārsts. Garākā versijā tas ir atskats uz gadiem. Uz pārliecību, kuru slīpējis gan laiks, gan notikumi, gan satiktie cilvēki.
Pašā Rogovkas centrā atradīsiet ķieģeļu namu, savulaik padomju stilā būvētu kā ambulanci; arī šobrīd tas pilda sākotnējo uzdevumu – vairumā telpu zobārstes un ģimenes ārstes INĀRAS OĻŠEVSKAS prakse.
Vēsture glabā ne tikai nopietnus sava laika nospiedumus. Dažas no tās lappusēm ir gana savdabīgas, pat kuriozas. Šoreiz par vienu no tādām – medicīnas kolekcionāriem.
Ne jau visu eņģelīšu. Tikai to, kuri te ierodas pirms laika, paguļ kuviezītī, paaugas un dodas pie saviem vecākiem. Vai uz bērnu namu. Vai arī atgriežas debesīs... Bet to laiku, kamēr bērniņš izvēlas, uz kuru pusi doties, viņa mājas ir Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas Jaundzimušo intensīvās terapijas nodaļa, kur viena no audžumammām ir neonatoloģe ANNA CIMMERE.
