Viena no lielākajām Eiropas slimnīcām - Hôpital de la Pitié-Salpêtrière viņa uzmanību pirmo reizi piesaistīja, lasot O. Balzaka romānu Gorio tēvs. Galvenā varoņa Eižēna de Rastinjaka labākais draugs strādāja šajā slimnīcā... Arī skatoties satelīttelevīzijas raidījumu franču valodā, kurā piedalījās eksperti no dažādām Francijas slimnīcām, par šo medicīnas iestādi radās teju vai paraugslimnīcas iespaids. „Vai varēju iedomāties, ka kādreiz strādāšu līdzās šiem pasaules slavenajiem mediķiem?! Bet, ja kaut ko no sirds ļoti vēlas, tas noteikti reiz piepildās! Ir kādi spēki tur augšā, kas palīdz tam notikt," smaida anesteziologs VILNIS SILIŅŠ.
Rīgas Stradiņa universitātes rektors, Dr. habil. med., profesors JĀNIS GARDOVSKIS savā ārsta darba kabinetā Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas telpās iekārtojies starp medicīnas zinātnes grāmatām dažādās valodās un pāris gleznām ar vāzēs sakārtotām saulespuķēm. Nekā lieka. Jo viņam daudz jāpadara.
“Kad redzi, ka koris dziedot lido, tad ir īsti svētlaimīga sajūta. Tad ir feini, tad tu arī pats lido,” tā saka P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kora Stradiņi ilggadējais diriģents JEVGEŅIJS AUGUSTINOVIČS.
„Starta laukumā mudž cilvēki ar lukturīšiem, ķiverēm, kompasiem, kuri drudžaini smērē sviestmaizes, lej ūdeni plastmasas maisos un pieber klāt aizdomīgus pulverīšus, ieziež pēdas ar zīdaiņu dupšu ziedi, apļo rokas un staipa kājas, izmisīgi steidz vēl kaut ko pieskrūvēt velosipēdam, īsāk sakot – gatavojas startam piedzīvojumu sacīkstēs. Pakrūtē kņud vairāk nekā pirms anatomijas eksāmena. Klausoties laika prognozes „ilgstoša lietus un vietām slapja sniega” solījumus, kārtējo reizi jautāju sev: kam man tas viss? Un nozvēros – pēdējo reizi! Bet tad atskan starta šāviens, komandas ar gavilēm dodas uz priekšu, drudzis beidzas, un sākas nezināmais piedzīvojums. Nav zināms, cik stundas tas ilgs, cik spēka prasīs, cik sajūsmas un sāpju sagādās. Zināms vien, ka būs grūti, būs aizraujoši un skaisti,” stāstu par savu vaļasprieku iesāk Rīgas Dzemdību nama ginekoloģe VITA ZAČESTA.
Lai kurā pasaules malā būtu izlidojis fotoaparāta “putniņš”, attēlos daktere SANDRA KUŠĶE, šķiet, izstaro gaišumu. Varbūt tāpēc, ka smaids līdz ausīm un pati notiekošajā iekšā bez atlaides par karsto sauli, grūto kāpienu kalnā, garajām mācību stundām vai ilgo ceļu? Varbūt tamdēļ, ka tās baltās drēbes? Maijā Latvijas Bērnu dzirdes centra kolektīvs izbraukuma variantā nosvinēja sešpadsmito dzimšanas dienu. Atskaites brīdis un arī laiks, kad centra vadītāja Dr. med., Paed. mag. ārste audioloģe Sandra Kušķe biežāk piedomā par savu lielo bērnu, meitu Līvu, kura šopavasar beidz vidusskolu.
Ir daudz labu ārstu dziedinātāju, vienas nozares speciālistu, ārstu zinātnieku, ārstu pedagogu, organizatoru... Ārste radioloģe MĀRA EPERMANE apvienojusi sevī visus šos darbības virzienus, un turklāt viņa ir arī lieliska stratēģe, projektētāja, plānotāja. Kolēģi saka: „Ja katrā ārstniecības nozarē mums būtu pa vienai Mārai Epermanei, medicīnas problēmas Latvijā jau būtu atrisinātas.”
Ja jūs aicinātu doties uz Šķeltovas pagastu, iespējams dažas neveiklas sekundes kartē būtu jāmeklē, kurā Latvijas malā tas atrodas... Orientieris varētu būt Latvijā mistiskākais Čertoka ezers ar dzidro gaišzaļo ūdeni un minimālo ūdensaugu un zivju faunu. Šim uzdevumam varētu kalpot arī uzņēmīgā jaunā ģimenes ārste IVETA MALNAČE. Viņas prakse Šķeltovas pagastā, Krāslavas rajonā iekārtota pirms gada, taču joprojām nedaudz smaržo pēc krāsas un izskatās gluži kā tikko pēc remonta. Gaišajās un mājīgajās telpās valda skrupuloza kārtība un tīrība, par to ikdienā rūpējas palīdze feldšere Tatjana Levkova. Pieņemšanas laiks jau beidzies, tāpēc daktere var brīvāk ļauties sarunai, taču pa brīdim mūs iztraucē kādi novēlojušies pacienti, galvenokārt vietējās skolas audzēkņi, kuri pēc stundām ienāk izmērīt temperatūru.
Kļūda pasē vai profesionāļa atklāts un izmantots ilgstošas jaunības noslēpums? Apsveikumi 70. dzimšanas dienā apstiprina – tā tomēr ir taisnība. P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Transplantācijas centra vadītājs profesors RAFAILS ROZENTĀLS, Latvijas Transplantologu asociācijas prezidents, vairāk nekā pusi mūža – 40 gadus – ir saistīts ar “stradiņiem” un gandrīz pusi – 32 gadus – vada Latvijā vienīgo transplantācijas centru. Ievērojamajā jubilejā sev uzdāvinājis... paša uzrakstītu un izdotu grāmatu “Ārsta transplantologa piezīmes”. Enerģisks, aktīvs, ar humoru un neslēptu ironiju par lietām, kuras uzskata absurdas un stulbas esam. Šopavasar “uzvilkts” par ideju sadalīt grūti un neatlaidīgi veidoto transplantācijas centru, citiem pārņemot centram piederīgo hemodialīzes nodaļu.
Pie savas sarunu biedrenes MONTAS VASILES ierodos vakarā ap pusdesmitiem, ar vēl slapjiem matiem tieši pēc baseina. Mēs runāsim par ziemas priekiem, atbilstošs ir arī cienasts – našķējamies ar saldējumu. „Kādu karstu tēju pēc baseina?” savā dedzīgajā aizrautībā smejas Monta. Viņa ir ausu, kakla un deguna ārste Liepājā. Un viņai pieder teorija, ka vīrusus nevis jāizsilda, tuntulējoties zem siltas segas un dzerot karstu tēju, bet gan jāizsaldē. Tā viņa dara pati un tā audzināti viņas bērni: Madara (17 gadi) un Pauls (16). Viņi nav dzēruši nevienu tableti, toties, jau mazi būdami, ziemā pliki briduši jūrā un kopā ar mammu nu jau gadus sešus nododas slēpošanas un snovborda priekiem. Tādas ir šīs ģimenes ziemas. Par to arī saruna. Žēl, ka rakstītajam vārdam nav iespējams pievienot skaņas celiņu – Montas emocijas būtu vērts dzirdēt!
Stāstu par medicīnas doktori, docenti ANGELIKU KRŪMIŅU varētu režisēt dažās zīmīgās epizodēs. Pirmā. Šaura mazītiņa mācību telpa Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas katedrā, kur lielāko daļu aizņem galds, ap kuru saspiesties desmit studentiem. Klausoties Angelikā, šķiet, ka pedagoga amatu nevar iemācīties, tas ir dabas dots talants. Otrā. Viņa no piezīmju blociņa izņem fotogrāfiju ar gadu un astoņus mēnešus mazo meitiņu. Stāstot par Madaru, acīs ir liels maigums! Trešā. Viņa periodiski vada seminārus par infekciju slimību aktualitātēm Latvijā un pasaulē – tiem, kuri pieder riska uzvedības grupām un gūst morālo atbalstu un līdzestību nevalstisko organizāciju vidē. Ne jau visu var izmērīt ar pretjautājumu: un kas man par to būs. Ceturtā. Viņai ir tik skaisti smiekli – silti, skanīgi. Un šarmants dabiskums.
