Ķirurga, medicīnas doktora un augstskolas pasniedzēja Anatolija Ņikitina darba un dzīves gājums ir tik bagāts, ka nav aptverams žurnāla pāris atvērumos. Taču to gan var droši apgalvot, ka visu mūžu viņš ir bijis uzticīgs ķirurģijai. Sirmo, iznesīgo kungu uz ielas sveicina ne tikai viņa bijušie pacienti, bet arī studenti un ārsti, jo viņš ir izaudzinājis divas ārstu paaudzes. Kopš 1957. gada strādājis Rīgas Medicīnas institūta (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte) Ķirurģijas katedrā, sākot kā asistents, tad – docents un beidzot kā katedras vadītājs. Paralēli pedagoģiskajam un zinātniskajam darbam nodarbojies ar praktisko ķirurģiju Rīgas 1. slimnīcā.
Kamēr Veselības ministrija tikai domā, kā reanimēt cilvēkresursu attīstības programmu, britu privātklīnikas Latvijas ārstus uzrunā ļoti personiski: “Lielbritānijai vajag tevi!” Panorāma ziņo, ka pērn izziņas darbam ārvalstīs pieprasījuši 234 ārsti, šogad interese par aizbraukšanu nav mazinājusies. Lielākoties aizbrauc ārsti, kas praktiskajā medicīnā nostrādājuši vairāk nekā piecus gadus. Prasības: labas angļu valodas zināšanas un pusotra gada darba pieredze, pretī solot 2000 mārciņu lielu algu nedēļā...
Ventspils slimnīcā praktizējošais oftalmologs AIGARS BRENCĒNS tik aizrautīgi stāsta par savu darbu, ka atdziest kafija un pazūd laika izjūta. Kolēģi kataraktasun glaukomas ķirurģijā specializējušos ārstu uzskata par vienu labākajiem profesionāļiem Latvijā. Doctus četrdesmitgadnieku Brencēnu iepazīst arī kā mīlošu tēvu un vīru, kam galvenais spēka avots ir ģimene. Ventspilnieki savu atzinību sirsnīgajam dakterim izteikuši, 2008. gadā piešķirot Ventspils domes Balvu.
Pēc sasveicināšanās un stingrā rokasspiediena domāju: apmēram tāds varētu izskatīties Ziemassvētku vecītis, kad viņš atnāk mājās, novelk savu sarkano mēteli un runā, skatīdamies ārā pa logu. Stalts. Brašs. Mīļš. Tiešām mīļš! Runā rāmi, pieklusināti un tik silti kā dzīvu vaska svecīšu liesmas. Profesors Aleksandrs Zaķis. Bērnu ķirurgs, Bērnu Klīniskās universitātes slimnīcas traumatoloģijas virsārsts.
Vidzemes slimnīcas neiroloģes SANDRAS VESTERMANES dzīvoklī daudzstāvu plauktos neregulārus rakstus veido gleznu sāni. Dažādas tehnikas, dažādi lielumi un dažādi vecumi. Bet viena tēma. Dzīve.
Divas dienas pirms nozīmīgas dzimšanas daktere Vītola apprecējās! Otrreiz. Sāpes pēc pirmā vīra zaudēšanas bija pierimušas. Bet galvenais – zinīgi draugi palīdzēja saprast, ka dzīve turpinās, ka tai jāturpinās. Īpaši tik vitālam un darbīgam cilvēkam, kāda ir Vidrižu doktorāta ģimenes ārste Edīte Vītola. Savā pirmajā un vienīgajā darba vietā. Ar kuplu pacientu skaitu, meitām Ievu un Līgu un mazmeitu Unu, kas dzimšanas datumā pamanījusies uz visiem laikiem ierakstīt zīmīgo 090909 jeb 2009. gada 9. septembri.
Bērnu slimnīca, tagad VSIA “Bērnu klīniskā universitātes slimnīca”, ir vadošā un lielākā bērnu slimnīca Latvijā. 2009. gada 2. oktobrī Bērnu slimnīca svin 110 gadu jubileju. Nu jau vairāk nekā gadsimtu tā ir bijusi kā jutīgs spogulis, kur atainojas visas mūsu sabiedrības problēmas. Veselību pamanot tikai tad, kad tās vairs nav. Daudz sāpīgāk, ja slimība ir bērnam. Bērnu slimnīcas sienās medicīnas arodā, zinātnē un mākslā mācījušās vairākas bērnu ārstu un māsu paaudzes, mainījušās ārstniecības metodes un pati slimnīca, bet nemainīga ir palikusi tās pamatvērtība – mīlestība pret slimo bērnu.
Kārlis Bicāns ir neiroķirurgs ar vairāk nekā trīsdesmit darba gadu stāžu. Gaiļezera slimnīcas Neiroķirurģijas nodaļas vadītājs. Pazīstams ar iesauku Kbicans. Kolēģu un draugu vidū labi zināms arī kā pianists, karstasinīgs basketbolists un hokejists. Tomēr vispirms viņš ir pragmatisks ārsts. Taču dažreiz, kad uznāk ilgas pēc nezināmā, dakteris teleskopā pēta naksnīgās zvaigznes.
Jau sen esmu gribējusi intervēt Teksasas universitātes asociēto profesoru, Dalasas Veterānu slimnīcas Endokrinoloģijas klīnikas vadītāju Uģi Gruntmani. Kāpēc? Lasot viņa rakstus interneta portālos, klausoties viņu konferencēs un forumos, ir jādomā – piederības izjūta zemei nav iezīmēta kartē. Drīzāk tā ir sirdī...
Gaišmatainā ārste neatstāj pieneņpūkas viegluma sajūtu. Varbūt tāpēc, ka nekas nav nācis pārlieku viegli. Ir bijis ceļš bez putna skrējiena. Pašai vien bija jāmeklē stingrākais pamats un spītīgi jāiet – un divkārt. Pirmoreiz, izvēloties medicīnas studijas. Otrreiz, kad nonāca tādā medicīnas sfērā, kur Latvijā neviens vēl drošus soļus nebija spēris. Tagad starptautiski sertificētā bērnu un pusaudžu ginekoloģe Ilona Auziņa ir Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ginekoloģe, klīnikas Premium Medical ārste, RSU stundu docētāja, Latvijas ginekologu un dzemdību speciālistu asociācijas Bērnu un pusaudžu ginekologu sekcijas vadītāja.
