Viņam ir bērnišķīgi silts smaids un sirma galva. Pārciestā insulta dēļ viņš iet piesardzīgi kā mazulis, kas nupat iemācījies staigāt, un piedomā par katru soli. Varbūt viņš arī runā mazliet lēnāk nekā kādreiz. Profesors, Latvijas Pediatru asociācijas prezidents ENOKS BIĶIS. Ar tik spilgtu atmiņu kā prasmīgi noasināti krāsu zīmuļi. Nevilcinoties sauc uzvārdu un gadskaitļu desmitus, apgūst arvien jaunas tehnoloģijas, priecājas par meitas Ievas nupat iedāvināto plaukstdatoru un rūpīgi gatavo studentus kārtējam eksāmenam. Tik labsirdīgs kā mazs bērns un tik mierīgs kā Dievs.
Sirds ķirurģijas rezidents MĀRTIŅŠ KALĒJS šā gada pavasarī kā viens no labākajiem jaunajiem ārstiem saņēma brāļu Zariņu studiju ceļojuma stipendiju, kas dāvāja viņam iespēju pusgadu praktizēt Lozannas klīnikā pie viena no Eiropā respektablākajiem ārstiem sirds un asinsvadu ķirurģijā.
Ne mazums stāstiņu dzirdēts par savrupajiem un lēnīgajiem ziemeļu kaimiņiem igauņiem, kas vienmēr pamanās būt pussoli priekšā latviešiem. Inflācija zemāka, ceļi labāki, valsts skolēnus nodrošina ne vien ar brīvpusdienām un mācību grāmatām, bet arī rakstāmlietu un burtnīcu iegādei vecākiem nav jāver vaļā savs maciņš, tāpat e-lietās igauņi ir pionieri... Un kā ar veselības aprūpi? Lai to noskaidrotu, Doctus devās ciemos uz Tartu – uz ģimenes ārsta praksi un aptieku.
Varētu teikt, ka pirmās nopietnās attiecības ar medicīnu Latvijas Infektoloģijas centra Drudža un HIV/AIDS nodaļas vadītāja daktere GUNTA STŪRE centās nodibināt vēl pašas bērnudārza laikos – kad kaimiņienei iecirkņa medicīnas māsiņai uz ielas mēģināja izprasīt atbrīvojuma zīmi no bērnudārza. Neizdevās. Nākamā saskare iznāca liktenīgāka.
Mazrunīgs. Taču ļoti atvērts. Kad naktī viņam zvanīja un sauca palīgā, viņš nosmaidīja: kamēr mašīnu sūtīsit, būšu klāt. Daudziem jaunajiem ārstiem ielicis rokās skalpeli pirmajā apendektomijā, sakot – operē, es asistēšu. Spīdošs diagnosts, apveltīts ar analītisku domāšanu un rentgena vērtu intuīciju. Klīda nostāsti – viņš pēc ožas vai tikai ar rokas pielikšanu spējot noteikt pareizo vēdera dobuma diagnozi. Tikpat zīmīgas bija viņa vizītes: kā viņš apsēdās uz pacienta gultas malas, uzlika roku, jautāja... Pacientu mīlēts. Kā gan citādi – jo viņš uzskatīja, ka slimnīca un ārsti strādā un pastāv tikai slimnieku dēļ.
Pierasts, ka ārstu kabinetos sienas ir baltas un kailas, visapkārt tikai pats nepieciešamākais, lai veiktu tiešos pienākumus. Taču Krāslavas ģimenes ārstes MARINAS PROCEVSKAS kabinetā acis neviļus aiz-klejo pie koši sārtajām magonēm gleznā vai klusās dabas. Šeit ir mierīgi, droši, mājīgi.
Ieplānotā fotografēšanās jāpārceļ par dažām stundām. Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā ievests pacients, kuram vairāk par visu tobrīd nepieciešamas neiroķirurga LEONĪDA LUGOVSKOJA rokas. Ļoti iespējams, ka daktera rokās atkal likts kāda mazuļa liktenis. Kārtējais. Diemžēl ne vairs ārkārtas gadījums viņa praksē.
Viņa ir izbrīvējusi divas nedēļas Latvijas apciemojumam pašā Dziesmu svētku karstumā. Paņēmusi līdzi ceļabiedrenes – no Serbijas un Turcijas. „Draudzenes atzina, ka par Latviju bijuši gluži citi priekšstati. Nebija domājušas, ka te, Ziemeļeiropas valstiņā, var tā iedegt! Te nav Lapland, bet Lettland – es viņām teicu,” smejas IEVA KALVE. Arī viņai netrūkst stāstiņu par stereotipiem, kas apmeta kūleni, tuvāk iepazīstot vāciešus. Par gada laikā Vācijā piedzīvoto viņa stāsta daudz un aizrautīgi. Teic, ka deg nepacietībā atgriezties pie sava projekta. Pašlaik Ieva Kalve Hannoveres medicīnas augstskolas Neiroanatomijas institūtā izstrādā darbu par eksogēnās šūnu terapijas iespēju uzlabošanu Parkinsona slimības vēlīnās stadijās. Un ir ceļā uz Ph. D. (Doctor of Phi losophy) grāda iegūšanu.
Pirms mūsu tikšanās dr. BRUNO KOKARS ir vienkopus sarindojis materiālus par slimnīcas attīstību – lūk, gada pārskats, buklets, prezentācijas materiāli. Par sevi stāsta mazāk. Gatavs dalīties pieredzē, taču apzinās, ka vienīgās īstās receptes panākumiem nav. Katru dienu tā mazliet jākoriģē. Runā droši, varbūt reizēm arī skarbi. Vārdos skops, taču atvērts sarunai... No nelietderīgām sapulcēm viņš cenšas izvairīties vienkārši aizņemta cilvēka pārliecībā pasakot, ka ir taču jāstrādā. Možs – jo prot strādāt un prot arī atpūtas brīžus baudīt. Madonas slimnīca šobrīd ir kalnā, ir iemesli lepnumam, kas apliecināti ar Dienas Biznesa Gazeles vērtējumu kā trešajam augošākajam uzņēmumam Vidzemē un Gada balvu medicīnā nominācijā Labākā ārstniecības iestāde. Gribējās zināt, kā jūtas slimnīcas vadītājs.
„Vari skriet no rīta līdz vakaram un neredzi, ko esi pa dienu izdarījis,” saka DAINA RANDE sarunas sākumā, omulīgajā dārza mājā iededzinot sveces uz lielā galda un laipni piedāvājot kafiju un Valda gatavotās lašmaizītes. „Lielākais sliktums – pie skaistuma pierod,” atzīst VALDIS RANDE, bilstot, ka paša dārzs, ieraugot citu iekoptos, jau vairs nešķiet skaists. Kad devušies pie mazmeitas uz vasaras nometni aiz Talsiem, tur, pastaigājoties pa skaisto dārzu, meita teikusi: „Tēti, mūsējais dārzs nemaz nav sliktāks!” „Mēs tik ārkārtīgi apzinīgi visu darām! Gribas, lai būtu perfekti, lai patiktu pašiem. Un, kad atbrauc viesi un saka – cik pie jums ir mājīgi, cik viss ir pārdomāts! – mēs smaidām,” smej Daina. „Divas profesijas – mediķa un pedagoga – varbūt kopā to pedantiskumu veido,” min dzīvesbiedrs.
