Šodien pasaulē vairs nediskutē par to, vai starptautiski atzītus kvalitātes vadības principus, ko izmanto daudzi ražošanas un pakalpojumu sfērā strādājoši uzņēmumi, iespējams piemērot arī ārstniecības un aprūpes pakalpojumiem slimnīcā. Tiesa, veselības aprūpes iestāde nav gluži veikals, kur nopirkt veselību, taču no medicīnas pakalpojuma kā produkta tiek sagaidīta zināma kvalitāte. Par Dānijā gūto pieredzi slimnīcas kvalitātes vadības jomā stāsta BKUS administratīvās daļas vadītāja slimnīcā Gaiļezers EVIJA PALČEJA un galvenā māsa DITA RAISKA.
Viņa var būt skarba un nesaudzīga vārdos – pret kolēģiem, pret padotajiem, pret pacientiem. Pret visiem, kas to pelnījuši. Viņa var līksmi apskaut un sabučot visus. Protams, ja viņi ir to pelnījuši. Viņa, manuprāt, nevar tikai vienu – liekuļot un izlikties. Viņa – Gaiļezera Ginekoloģijas nodaļas vadītāja BAIBA PAIJE, ginekoloģe ar četrdesmit gadu stāžu. Šis būs viņas stāsts.
Viņa labi atceras laiku pirms gada – to, cik vientuļa sajutās svešatnē, daudzmiljonu iedzīvotāju zemē. Ģimene, sirdij tuvie cilvēki gatavojās Ziemassvētku svinībām Latvijā, viņa – Amerikā. Tieši tur un tad viņa piedzīvoja piepildāmies profesionālo sapni – mācības prestižajā Meijo klīnikā. LAURA LOGINA, Latvijas Plastiskās un rekonstruktīvās mikroķirurģijas centra plastikas ķirurģe pusgadu pavadīja slavenajā Amerikas klīnikā, vācot teorijas bagāžu un veicot praktiskus eksperimentus, kas nepieciešami doktorantūrai, kuras tēma ir replantācijas.
Stradiņu centrālajā korpusā atrodot Internās medicīnas klīniku un uzkāpjot līdz ceturtajam stāvam, nonāksit izremontētā gaitenī ar vairākiem kabinetiem. Vienā no tiem sastopu asociēto profesoru Hariju Čerņevski. Nefrologs atceras – tieši šajā pašā telpā, kur viņam un studentiem ir apmešanās vieta, viņš, tāds desmit gadus vecs puišelis, nācis skatīties televizoru (tolaik visai ekskluzīvu parādību). „Bija 1956. gads, te mitinājās mammas kolēģe. Istabiņa silti izkurināta, es sēdēju uz gultas malas un biju pielipis pie ekrāna – rādīja slaveno franču dziedātāju un aktieri Ivu Montānu.”
Paraudzīties uz sevi no malas ir veselīgi. Tas neļauj ieslīgt pašapmierinātībā un palīdz saglabāt mundru atklājēja garu. Citādi var sanākt kā tajā vecajā anekdotē par čukčiem. Krievi uzdāvina čukčiem automašīnu un pēc kāda laika vēstulē jautā: nu – kā tad tā ripo? Un saņem atbildi: ripo jau labi, mašīnā ērti un silti, tikai suņiem gan smagi vilkt... Vērotāja skatu no malas Doctus lasītājiem šajā lappusē piedāvā žurnāls Dadzis, kas pēc desmit gadu klusēšanas atgriezies pie saviem lasītājiem. Žurnāla karikatūrists Vitālijs Podvitskis dzīvo Sanktpēterburgā un šad tad ar profesionāla satīriķa aci fiksē arī medicīnas lauciņā piedzīvoto.
Oda sievietei. Viņas ķermeņa skaistumam. Ķermenim kā dabas pilnībai. Tāds varētu būt post scriptum leģendārā fotomākslinieka Jāņa Gleizda melnbaltajām fotogrāfijām, kas atradušas vietu JĀŅA ĢĪĻA iecerē – kalendārā – un 23.novembrī tiks eksponētas arī izstādē plastikas ķirurga privātklīnikā. Tāds moto tikpat labi piestāv arī paša Jāņa Ģīļa profesionāli paceltajai latiņai.
Viņa prot atstāt nevainojamu iespaidu – labi izskatās, daudz domā, pirms runā, ir principiāla. Šis tēls tik labi sader ar Zāļu valsts aģentūras vadītājas amatu, kurā viņa ir jau apaļu gadu! Taču man šķiet, – šādi raksturojot, nozīmē daudz ko par viņu nepateikt.Tāpēc vēlos izstāstīt citu stāstu par INGUNU ADOVIČU. Par principialitāti, aiz kuras slēpjas garas sarunas ar sevi. Daudz dzīves notikumu, no kuriem viņa patiešām mācās, nevis paslīd tiem garām. Par īpašo balss tonalitāti, kad viņa runā par ģimeni. To nevar nepamanīt – tas ir gandrīz kā uziet citas frekvences viļņus. Siltus, dzidrus, viegli vibrējošus.Par dzīvošanu ar lielu atbildības sajūtu. Kad darbinieki vakaros dodas mājup, aģentūras autostāvvietā paliek viņas mašīna. Viņa smaida – vai labi, ka priekšnieks paliek pēdējais? Viņa citādāk neprot.
Vai mērām svara, apjoma vai atmiņu laukuma mērvienībās – katra jauna diena mūsu pieredzes bagāžu paplašina. Taču ir situācijas, kas šo krājumu papildina pat pārāk bagātīgi, un ar to gribas dalīties. Nepretendējot rast skaidrojumu situācijas izcelsmei, kā arī neiedziļinoties atbildīgo meklējumos, Doctus nodod lasītājiem Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas virsārsta ANDRA JUMTIŅA uzticēto stāstu par dažās vasaras dienās piedzīvoto un pārdzīvoto. Lai topogrāfiski atainotu šo pieredzes ceļu, jāraugās Āfrikas kartē, jo dakterim Jumtiņam nācās doties uz Ganas Republiku. Sarunas sākumā viņš uzsver, ka piedzīvotais ir kas neparasts viņa biogrāfijā. Noklausoties stāstīto, top skaidrs, ka no mūsu redzes leņķa raugoties, notikums pat īsti neatbilst apzīmējumam neparasts. Tas ir kas trakāks.
Pēc intervijas viņa teiks: „Man šķiet, ka šajā sarunā manis ir par daudz. Ja kaut ko dzīvē esmu sasniegusi, kaut ko iemācījusies, tad tikai ar citu palīdzību, saiknē ar kolēģiem, draugiem, radiem, ģimeni, un viņiem es esmu ļoti pateicīga." Viņu viegli var iedomāties ar Hemingveja izdevumu rokās (dakteri saista šī autora lakonisms un starp rindiņām izlasāmais) vai šķirstot Dalailamas Laimes mākslu (tur esot daudz vērtīgu domu, kā saprasties ar pacientiem - nē, viņa izlabo, vienkārši cilvēkiem). Vēl neiroloģei docentei ELVĪRAI SMELTEREI ir silti smiekli un jauks krievu valodas akcents, kas gluži vienkārši paņem.
Kad Nacionālajos Bruņotajos spēkos uzliesmo kārtējā zarnu infekcija, uz frontes pirmo līniju lūdz doties JĀZEPU KEIŠU. Infektoloģijas centra vadība zina, ka Rīgas Stradiņa universitātes Tradicionālās infektoloģijas, tuberkulozes un AIDS katedras asociētais profesors, medicīnas doktors perfekti tiks galā ar visu. Apskatīs, ja būs divdesmit slimnieki, un arī tad, ja būs piecdesmit; smagākie tiks nosūtīti uz slimnīcu un dokumentācija būs kārtībā. Apbrīnojamas darba spējas! Ja vajag, viņš var būt ļoti operatīvs un veikls. Taču ikdienas darbā profesors šķiet pat pārāk līdzsvarots. Gatavais mieramika!
