Laime ir tepat. Infektoloģe Angelika Krūmiņa
Es jau gribētu tā, kā raksta gudrās grāmatās - astoņas stundas darbam, astoņas - miegam un astoņas veltīt sev un saviem mīļajiem. Rīgas Stradiņa universitātē ar latviešu un ārzemju studentiem reizēm strādājam teju divās maiņās. Vadu teorētiskās un praktiskās nodarbības. Man patīk! Konsultēju arī pacientus privātpraksē - gandarījums milzīgs. Pārējais laiks tiek atlicināts grāmatu rakstīšanai. Un vēl nedaudz paliek privātajai dzīvei. Piemēram, dziedu korī Salve. Diriģents V. Krēsliņš mums bargi noteica: „Izbrīvējiet divas reizes nedēļā dažas stundas mēģinājumiem! Darbs prasa darbu." Skarbi, bet pozitīvi uzlādē. Iesaku pamēģināt! (Smejas.)
Kas ir jūs prioritātes? 
Man patīk zinātne, patīk pedagoģija un darbs ar pacientiem. Viss kopā! Saskarsme ar slimniekiem dod jaunas atziņas un iedvesmu profesionāliem meklējumiem. Zinātne, prakse un manu lielisko skolotāju nenogurstošs atbalsts ir īsts emocionāls baudījums! Man netīk pārmērības vienā vai otrā virzienā.
Līdz meitiņas piedzimšanai strādāju administratīvu darbu Rīgas Stradiņa universitātes Pēcdiploma izglītības (tagad - Tālākizglītības) fakultātē. Ieguvu labu pieredzi - īpaši pateicīga esmu dekānei, asociētajai profesorei Jevgēnijai Livdānei. Atgriežoties darbā no bērna kopšanas atvaļinājuma, biju priecīga, ka profesore Ludmila Vīksna uzticēja man papildu pienākumus.
Nav vainas sajūtas, ka medicīna atņem pārlieku daudz laika tuvajiem?
Mēģinu rast līdzsvaru. Šķiet, izdodas. Reizēm gan manējie tā skumji novelk: „Varēji vismaz sestdien nedoties uz konferenci!" Bet vajag. Apsolu, ka noteikti būšu brīva svētdienā. Nē, man nav vainas sajūtas. Es nevaru un arī negribu būt perfekta mamma. Svarīgi ir, lai tās dažas stundas kopā vakarā ir emocionāli piepildītas! 
Ko gribat meitai iemācīt?
Vēlētos, lai Madara mīl cilvēkus. Nevar gaidīt brīnumus tikai no apkārtējiem. Brīvdienās parasti mostos ar domu: „Ko noderīgu un skaistu šodien varētu veikt? Izdarīt labu ne tikai sev, bet arī vecākiem, meitiņai."
Un ar kādu domu mostaties darbdienu rītos? Vai trīsdesmitgadnieku ārstu paaudzei šodien nepietrūkst ideālu, motivācijas?
Par to ideālu trūkumu jaunajiem varu piekrist daļēji... Man nepietrūkst. Pēc laimes nav jāskrien tālu pasaulē. Es saprotu tos, kuri dažādu apstākļu dēļ dodas prom no Latvijas. Man šeit patīk. Patriotiski skan, bet tas taču nav slikti, vai ne?
Latvijā ir daudz jaunu, interesantu ārstu. Īpaši priecē pēdējo kursu studenti, kuri aizrautīgi darbojas un patlaban jūtas labi medicīnā. Jo cītīgāk jaunie iekļausies komandas darbā, jo labāk visiem. Paaudžu konflikti bijuši un būs. Viss atkarīgs no tā, cik katrs no viņiem būs spējīgs un vēlēsies pielāgoties nosacījumiem un argumentēt savu pozīciju. 
Protams, jaunajiem ir arī ambīcijas. Tas ir dabiski. Varbūt daļa ir neapmierināti ar dzīvi vispār? Par laimi viņu nav daudz.
Kas vajadzīgs, lai jauns ārsts veiksmīgi virzītos pa medicīnas karjeras kāpnēm?
Veiksme. Tas ir vesels apstākļu kopums. Zināšanas, prasmes, talants, pacietība, centība un daudzas citas vērtības. Arī dzīvās rekomendācijas. Taču, ja nebūsi prasmīgs, nedarbosies šodien un tūlīt - ar tevi būs cauri. Man patīk, kā saka ķīnieši - viena diena aizstāj trijas tam, kurš visu prot izdarīt laikā. Baisi necilvēcīga konkurence. Daudz viltus šodien apkārt... Arī materiāliem resursiem jābūt, ja gribi startēt. Jāsaka tā - darbojies īstajā laikā un īstajā vietā.
Un kas jums pašai no tā piemīt?
Pacietība... daudz pacietības. (Smejas.) Man savulaik nebija to īsto personu līdzās... Mamma ir skolotāja, tētis mežsaimniecības ierēdnis. Bērnība pavadīta Jelgavā. Absolvēju Staiceles astoņgadīgo skolu, tad mācību turpinājums Alojas Ausekļa vidusskolā un ceļš uz Rīgas Medicīnas institūtu. Tādu dzīvesvietu riņķi mūsu ģimene nogājusi. Tas devis rūdījumu un iecietību. Laimīga apstākļu sakritība, ka profesore Ludmila Vīksna mani pamanīja, pieņēma darbā katedrā un vienlaikus sāku darba gaitas Infekciju slimnīcā. Izglītojos, guvu praktiskās iemaņas un tā pamazām virzījos. Pacietīgi, bet uz priekšu. 
Milzīga nozīme izaugsmē ir skolotājiem. Autoritātes ir mani fantastiskie vecāki - Glorija un Staņislavs Vizuļi. Atmiņā palikušas skolotājas no pamatskolas laikiem - Marta Freimane un Antra Rudzīte. Mana autoritāte medicīnā un citās jomās ir brīnišķīgā profesore Ludmila Vīksna. Arī Latvijas Infektoloģijas centra direktores profesores Baibas Rozentāles vadībā strādā daudzi gaiši, sirsnīgi un inteliģenti kolēģi. Man vienkārši veicies, ka daudz gadus draudzējos ar direktori Ilgu Eriņu un lieliskām kolēģēm no P. Stradiņa Veselības un sociālās aprūpes koledžas. Rīgas Stradiņa universitātē ir daudz talantīgu, erudītu un fantastiski jauku cilvēku, no kuriem esmu smēlusies enerģiju, zināšanas, dzīvesprieku.
Ko gribat iemācīt saviem studentiem?
Klausīties savos skolotājos. Dzenoties līdzi laikam, topošais ārsts reizēm aizmirst, kāpēc viņš to dara. Protams, algoritmi un vadlīnijas medicīnā ir svarīgas, bet ir arī otra puse - ārsta īpašās maņas, intuīcija. Tiesa, tās veidojas ar pieredzi, bet svarīgi tās izkopt. Iemācīt domāt nevar. Var mudināt domāt, inficēt ar labiem piemēriem, parādīt kādus virzienus, un kulminācija būs! 
Pret ko esat neiecietīga?
Kaitina radošais slinkums. Ja nav vēlēšanās pūlēties. Malā stāvētāja pozīcija, manuprāt, ir ļoti neērta.
Skolotāja amatu var apgūt vai jābūt mazliet talantam?
Publika prasa harizmātisku tēlu, un to nevar iemācīties. Esmu ievērojusi, ka studentus brīžiem vajag uzmundrināt. Studenti ir ļoti liela vērtība. Neļauj gurt.
Savulaik par infektoloģiju nedomājāt kā par savu izvēli profesionālajai karjerai?
Studiju gados man tā bija kā Ķīnas mūris - bailes no lielā. Pēdējā mācību gadā sev definēju - nevajag baidīties no infekcijām, vajag tās izzināt. Infekcijas slimību patoģenēze ir saistoša, bet klīnisko izpausmju arsenāls tik daudzveidīgs. Man tas patīk! Mūsu pacienti bieži vien neizprot infekcijas procesu, tādēļ ļoti svarīgi, kā ārsts izskaidro iespējamo slimības gaitu un prognozi. Ja loģiski un skaidri, viss kārtībā. Nereti slimnieka pirmais jautājums ir: „Kāpēc saslimu tieši es?" Daudziem ārsta skaidrojums, piemēram, vakcīnu loma indivīda dzīvē, ir mācība visam mūžam.
Infekcijas ir savdabīga parādība. Teju visas medicīnas disciplīnas ir saistītas ar infektoloģiju. Bez mums nevar iztikt gandrīz neviens speciālists, esam ļoti pieprasīti! (Smejas.) 
Kas ir jūsu interese infektoloģijā?
Doktora disertāciju rakstīju par difteriju, un tā ir aktualitāte mūsu sabiedrībā joprojām. Patlaban manā uzmanības lokā ir arī vīrusu tēmas. Piemēram, aktuālais cilvēku herpes sestais un septītais vīruss, kas cieši korelē ar hroniskā noguruma sindromu. Tas, ka mēs šodien esam pārslogoti, tehnoloģijas mūs gandrīz nobeigušas, ir taisnība, bet medicīnā tomēr panākts ievērojams progress un ar smalkām molekulārbioloģiskām metodēm iespējams atklāt šos vīrusus. Mērķtiecīgi izmeklējot pacientus, kas, piemēram, ilgstoši sūdzas par nogurumu, izrādās - lielākā daļa no viņiem inficēti ar minētajiem beta herpes grupas vīrusiem. Latvijā tā ir salīdzinoši jauna nozare (aptuveni sešus gadus). Ļoti veiksmīgi laboratoriskās diagnostikas jomā sadarbojamies ar Rīgas Stradiņa universitātes Mikrobioloģijas un virusoloģijas institūta pētniekiem direktores Modras Murovskas vadībā. Pašlaik ar mūsu pacientu datu bāzi un praktiskajām rekomendācijām piedalāmies Eiropas Savienības 7. Ietvara projektā - hroniskā noguruma sindroma tīkla izveidē Eiropā.
Jau šodien un tuvākā nākotnē sastapsimies ar jaunām, neatpazītām infekcijas slimībām. Atgriežas vecās un daļēji aizmirsušās infekcijas - kā pagātnes atgādinājums.
Vakcinācijas pasākumiem ir ārkārtīgi būtiska loma sabiedrības veselības uzturēšanā kopumā. Bez šaubām, viena no mūsu aktualitātēm ir vīrushepatīta C infekcija. Joprojām nav radīta droša un efektīva vakcīna. HIV infekcijas reālā situācija valstī un globāli un joprojām cerības uz veiksmīgu vakcīnas izstrādi. Viss dabā ap mums mainās - ik gadu reģistrē jaunas infekciju slimības. Mikroorganismu dzīves veids ir cieši saistīts ar mūsu labklājības līmeni, tehnoloģijām, straujo dzīves tempu. Infektoloģijas nozarei būs prioritāra loma arī turpmāk. 
Cilvēku prātos vakcinācija joprojām apvīta ar dažādiem mītiskiem priekšstatiem. Vakcinācijas pretinieki bijuši vienmēr, arī starp mediķiem. Latvijā ir ļoti labi rādītāji bērnu imunizācijas jomā, esam no poliomielīta brīva zona. Progress ir. Žēl, ka sabiedrībā joprojām vērojama neizpratne par to, ka daudzas infekcijas slimības ir vadāmas.
Jūs lasāt arī lekcijas par infekciju slimību aktualitātēm nevalstiskajā organizācijā Dia+Logs. Tā arī sirdslieta, teicāt...
Paldies lieliskajai Rutai Kaupes kundzei, kura mani 2002. gadā uzaicināja piedalīties starptautiskā seminārā. Tā sākās mūsu draudzība. Man ir daudz paziņu. Viņu vidū arī Dia+Loga klienti.
Skumji, bet stereotipi joprojām pastāv. HIV inficētie un AIDS slimnieki mūsu valstī ir sabiedrības grupa, kas nav vēlama. Nelāgas piezīmes HIV pacientam jādzird ne tikai no svešiem cilvēkiem, darba devējiem, bet arī no tuvajiem - ģimenes, draugiem. Arī no mediķiem, diemžēl. Apziņa, ka jebkurš cilvēks var kļūt HIV pozitīvs un jāstrādā ar visiem pacientiem, mainās ļoti lēni. Esmu piedalījusies vairākos HIV tēmai veltītos semināros un konferencēs pasaulē, kas norisinās draudzīgā vidē, kur vienkopus strādā pacienti, ārsti, sociālie darbinieki un psihologi. Latvijas sabiedrībā tolerances slieksnis ir ļoti zems. Protams, ir gaiši cilvēki, ārsti, kas turas pretī stereotipiem. Tādu nav daudz, uz masīvā netolerances fona viņu darbība maz jūtama. Cietēji galu galā ir ne vien HIV pacienti, bet sabiedrība kopumā.
Esat atbildējusi sev uz jautājumu: kāpēc man tas ir vajadzīgs?
...kāpēc cilvēki brīvajā laikā brauc uz dzīvnieku patversmi vai Zilo Krustu? Iespējams, daudzi nodomā - labs, cēls darbs, bet nekad uz šādu rīcību nesaņemas. Ne jau par aizņemtību ir runa, bet par vēlēšanos, aicinājumu. Kāpēc es to daru? Vēlme palīdzēt morāli... Ļoti ērti viņus neredzēt, bet sadzirdēt - tas ir aicinājums, ko izvēlas retais. Daudzi no viņiem nezina vienkāršas lietas: par atbalstu, ko sniedz sociālie dienesti, mediķi utt. Aicinu - ja vienas durvis neatveras, vajag klauvēt pie nākamajām, kādas noteikti tiks atvērtas. Nenorobežoties no cilvēkiem, pašiem būt atvērtiem, lūgt palīdzību, lai varētu atgriezties sabiedrībā. Šķiet, viņi novērtē atklātību. Es negribu izlikties, ka šādu cilvēku nav mūsu vidū.
Šie klienti noteikti kaut ko iemāca arī jums.
Līdzestību. Pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir.
Jūs teicāt: ja ar morālo komfortu viss ir kārtībā, tad ar materiālo diskomfortu varu samierināties.
Mani joprojām pārsteidz tas, ka daudziem, arī ārstiem, svarīgākais dzīvē ir materiālās vērtības. Ja piedalās kādā pasākumā, pirmais jautājums: „Kas man par to būs?" No šādiem cilvēkiem gribas distancēties.
Tagad aktīvi spriežam par ārstu atalgojumu, par aploksnēm. Piekrītu, ka materiālais atalgojums šobrīd nav pieklājīgs. Taču... kur ir tas slieksnis, kad pietiks? Mēs varam pamatot, kāpēc gribētu piecreiz lielāku algu. Jāskolo bērni, jāmaksā kredīts, jāremontē vecā māja, ir privātais bizness, vēl arī jāatpūšas. Un varam pamatot, kāpēc gribam arī desmit reizes lielāku - lai nomaksātu vēl kādu kredītu, bērnus skolotu prestižās skolās. Manuprāt, bīstami ir vilkt ļoti tiešas paralēles starp lielāku atalgojumu un labāku ārstu. Vai, desmit reizes palielinot atalgojumu, kļūsi desmit reizes labāks ārsts? Ja ārsta profesija nav cilvēka aicinājums, tad tas ir bizness, kur valda materiālas intereses. 
Mani pārsteidz, cik ļoti vērtējam formu, nevis saturu. Reizēm tas kaitina. Spiež dvēseliski... Manuprāt, sapņi ir jāsapņo, bet jādzīvo šodien. Ko darīt, ja neesi bijis ne pareizajā vietā, ne pareizajā laikā? Turi savas morālās vērtības. Rīkojies ar resursiem, kas tev ir! Laimes sajūtai ir citas mērvienības. Piepildījuma un gandarījuma sajūta, ka esi vajadzīgs, gaidīts un mīlēts. Piekrītu tam, ko kādreiz rakstīja Alberts Einšteins. Nekas patiesi vērtīgs nerodas nedz no godkāres, nedz kailas pienākuma apziņas; tas drīzāk rodas no mīlestības un ziedošanās cilvēkiem un objektīvām lietām.
Foto: Inese Austruma un no personīgā arhīva