Gan ģimenes ārsta praksē, gan pie pediatra nereti dzirdamas sūdzības no vecākiem: “Mans bērns mājās neko normālu neēd, tikai knibinās”. Kā strādāt ar bērnu — izvēlīgu ēdāju, skaidro sertificēta uztura speciāliste Eva Šmite.
1. Ko ikdienas praksē var definēt par izvēlīgu ēdāju bērnu vidū? Vai pastāv veselības riski īstermiņā un ilgtermiņā, ar ko var sastapties šie bērni?
Ikdienas praksē par izvēlīgu ēdāju (picky eater) var uzskatīt bērnu, kurš: regulāri atsakās no jauniem ēdieniem (izteikta neofobija), pieņem ļoti ierobežotu produktu klāstu (bieži mazāk par 20—30 produktiem), izrāda izteiktu jutību pret tekstūru, smaržu vai izskatu/krāsu, ēd ļoti lēni vai ar izteiktu pretestību, rada ģimenē pastāvīgu stresu saistībā ar ēdienreizēm. Svarīgi atšķirt attīstības normu (2—6 gadu vecumā bieži ir fizioloģiska neofobija) no klīniski nozīmīgas selektīvas ēšanas, kas ietekmē augšanu, uzturvielu uzņemšanu vai psihoemocionālo funkcionēšanu. Ja selektivitāte ir tik izteikta, ka izraisa svara stagnāciju, deficītus vai sociālu izvairīšanos no ēšanas, jāizvērtē arī ARFID (Avoidant/Restrictive Food Intake Disorder) iespēja.
Veselības riski īstermiņā: nepietiekami uzņemta enerģija, dzelzs deficīts, aizcietējumi (šķiedrvielu trūkums), konfliktējoša ēšanas vide, kā rezultātā rodas negatīva attieksme pret ēdienu/ēdienreizēm.
Veselības riski ilgtermiņā: augšanas aizture (retāk, bet iespējama), mikrouzturvielu (vitamīnu, minerālvielu) deficīti, paaugstināts risks disfunkcionālai ēšanas uzvedībai pusaudžu vecumā, neveidojas daudzveidīgs uzturs.
Pētījumi rāda, ka lielākā daļa vieglās formas izvēlīgo ēdāju saglabā normālu augšanu (Taylor et al., 2016, ALSPAC kohorta), tomēr uztura kvalitāte var būt zemāka (mazāk dārzeņu, šķiedrvielu, dzelzs). [1]
2. Vai izvēlīgums bērnībā ietekmē pieauguša cilvēka ēšanas paradumus?
Lielākajā daļā gadījumu selektivitāte mazinās līdz ar vecumu, kad pieaug sociālās ietekmes nozīme un paplašinās ēdienu pieredze (skola, draugi, vide).
Tomēr, ja selektivitāte ir izteikta un netiek strukturēti vadīta, vai, ja pastāv sensoro traucējumu vai trauksmes komponente un ģimenē tiek nostiprināti izvairīšanās modeļi, tad pastāv lielāka iespēja, ka
ierobežota ēšanas uzvedība saglabāsies. Dovey et al. (2008) uzsver, ka pārtikas neofobija var būt stabila personības iezīme, bet tās izpausmes intensitāti būtiski ietekmē vide. [2]
3. Kā ģimenes paradumi var pozitīvi vai negatīvi ietekmēt bērna ēdiena izvēli un attieksmi pret ēdienu? Vai tā ir tikai vecāku atbildība, ja bērns atsakās no noteiktiem produktiem vai produktu grupām?
Ģimenes vide ir viens no centrālajiem faktoriem, kas ietekmē bērnu ēšanas paradumus, bet ne vienmēr viss atkarīgs tikai no vecākiem. Ikviena bērna personība izpaužas arī viņa individuālajās garšas un tekstūras prioritātēs. Liela nozīme ir temperamentam, sensorajai jutībai, attīstības stadijai, neiroattīstības īpatnībām, bet vēlāk arī vienaudžu ietekmei.
Ģimenes pozitīvā ietekme: regulāras, strukturētas ēdienreizes, vecāki kā modelis (ēd tos pašus produktus, ko bērni), atkārtota, mierīga jaunu produktu piedāvāšana (vismaz 10—15 reizes), neitrāla attieksme bez spiediena.
Negatīvā ietekme: piespiešana (“apēd vēl trīs karotes”), šantāža vai kukuļošana (nejaukt ar pozitīvo motivēšanu), atsevišķa “bērnu ēdienkarte” gadiem ilgi, emocionāla spriedze pie galda.
Teorētiski varētu teikt, ka vecāku atbildība ir, ko, kad un kur piedāvāt, bet bērna atbildība, vai un cik daudz ēst. Tomēr ir situācijas, kad vecākiem jāiejaucas, lai nodrošinātu pilnvērtīgu uzturu, ja bērns pats nespēj dabiski regulēt pietiekamu apēstā daudzumu.
4. Jūsu ieteikumi ģimenes ārstam — kā vadīt sarunu ar ģimeni, kurā aug izvēlīgais ēdājs? Kādos gadījumos jāveic padziļināta bērna veselības stāvokļa izmeklēšana — analīzes, citi izmeklējumi, speciālistu konsultācijas?
Sarunas vadīšanas procesā ieteicams:
- izvērtēt augšanas dinamiku (procentīles, dinamika),
- normalizēt to, ka mazā vecumā uztura selektivitāte ir bieži sastopama,
- noskaidrot ēdienreižu struktūru,
- izvērtēt ģimenes emocionālo fonu pie galda.
Svarīgi neuzlikt zīmogu “slikts ēdājs”, bet fokusēties uz uzvedību un tās maiņu. Ja ir svara zudums vai stagnācija, disfāgijas pazīmes, ļoti ierobežots produktu skaits (mazāk par 10—15), aizdomas par ARFID, izteikti sensori traucējumi un trauksme ēdiena dēļ, tad vēlams iesaistīt arī bērnu psihiatru, uztura speciālistu, ergoterapeitu vai citus speciālistus pēc nepieciešamības.
Iespējamie izmeklējumi/speciālistu konsultācijas, kas var būt nepieciešami: pilna asinsaina, feritīns, D vitamīns, B12 (ja uzturā nav dzīvnieku produktu), celiakijas skrīnings (ja simptomi), gastroenterologa, psihiatra, ergoterapeita, uztura speciālista konsultācija.
5. Kādi ir biežāk sastopamie uzturvielu deficīti, ar ko nākas saskarties izvēlīgu ēdāju vidū? Un vai jūs kādos gadījumos rekomendējat uzturu papildināt ar noteiktiem uztura bagātinātājiem?
Klīniskajā praksē visbiežāk redzu dzelzs un D vitamīna deficītu, kā arī retākos gadījumos B12 un kalcija nepietiekamību. Ēdienkartē bieži mēdz būt ļoti zems šķiedrvielu daudzums un/vai zems olbaltumvielu daudzums.
Dažādi pētījumi, tostarp longitudināli kohortu pētījumi, piemēram, ALSPAC, rāda, ka izvēlīgie ēdāji biežāk uzņem mazāk dzelzs, cinka un karotīna. [3; 4] Noteikti rekomendējami uztura bagātinātāji (pēc ēdienkartes izvērtējuma, asinsainas), bet tie nekad neaizstāj uzvedības korekciju. Visbiežāk tas ir dzelzs, D vitamīns, omega–3 taukskābes. Mēdz būt situācijas, kad vienojamies ēdienkarti papildināt ar medicīnisko papilduzturu, ja ir pazemināts svars un bērna kopējais uzņemtās enerģijas daudzums ir nepietiekams.
6. Klīniskajā praksē izaicinājumi saistībā ar bērna uzturi novērojami arī dažādu vieglāku un smagāku psihisko traucējumu gadījumā (autiskā spektra traucējumi, UDHS utt.). Kāda ir uztura speciālista nozīme šo bērnu pilnvērtīgas ēdienkartes sakārtošanā? Vai lielāka nozīme varētu būt ēdiena tekstūrai, pagatavošanas veidam, režīmam?
Šajās grupās selektivitāte bieži ir saistīta ar sensoru jutību, rigiditāti, trauksmi, nepieciešamību pēc rutīnas/drošības. Ēdiena tekstūra, krāsa, forma var būt izšķiroša.
Uztura speciālista uzdevums: uzturvielu riska novērtējums, trūkstošo uzturvielu korekcija, strukturēta, pakāpeniska uzņemto pārtikas produktu klāsta paplašināšana, darbs komandā ar bērnu psihiatru, ergoterapeitu, logopēdu un/vai psihologu.
Lai palīdzētu vecākiem, iesaku izmantot pārtikas ķēdes metodi (food chaining), kur pakāpeniski notiek virzība no bērnam pieņemama ēdiena uz jaunu, ieviešot pavisam nelielas izmaiņas. Mudinu pakāpeniski iepazīties ar dažādām ēdiena tekstūrām, izmantot vizuāļus un darboties bērnam paredzami, lai viņš justos droši.
