Reimatoīdais artrīts (RA) pasaulē skar ~ 0,46 % populācijas. Slimības hroniskās un sistēmiskās dabas dēļ kritiski svarīga ir agrīna un pareiza diagnoze, lai sāktu intervences, apturot slimības progresēšanu un uzlabojot iznākumu. RA pacientu pārvaldības gadījumā jāņem vērā gan potenciālo blakusslimību slogs, gan atbildreakcija uz izvēlēto terapiju, gan arī izaicinājumi sāpju pārvaldībā.
Reimatoīdā faktora nozīme reimatoīdā artrīta diagnostikā un ārstēšanā
AVOTS: Togashi T, Ishihara R, Watanabe R, et al. Rheumatoid Factor: Diagnostic and Prognostic Performance and Therapeutic Implications in Rheumatoid Arthritis. J Clin Med, 2025 Feb 25; 14(5): 1529. doi: 10.3390/jcm14051529. PMID: 40094988; PMCID: PMC11900400.
Starp nozīmīgiem RA seroloģiskajiem marķieriem noteikti jāmin antiCCP un RF. Reimatoīdais faktors, klasiska autoantiviela, atklāta pirms astoņām desmitgadēm, ir stūrakmens RA diagnostikā un izpētē. Lai gan tā lietderīgums apspriests attiecībā uz tā klātieni citu autoimūnu un iekaisīgu stāvokļu gadījumā, to joprojām daudz izmanto klīniskajā praksē.
Šis ir plašs pārskats par RF, kurā autori fokusējas uz RF klīnisko un bioloģisko nozīmīgumu RA gadījumā. Piedāvājam nelielu izvilkumu par RF vērtību RA prognozes izvērtēšanā.
Slimības aktivitāte un locītavu destrukcija
Pētījumos uzrādīts, ka agresīvu slimības fenotipu ar nozīmīgāku locītavu bojājumu, paaugstinātiem iekaisuma marķieriem un izpausmēm ārpus locītavām ticamāk pieredz RF pozitīvi pacienti nekā RF negatīvi pacienti. Ja RF titrs ir augsts, locītavu destrukcija progresē ātrāk, tāpēc nepieciešama slimības agresīva kontrole.
Slimības progresēšana
RF ir nozīmīgs potenciāls paredzēt RA sākumu. RF līmenis graduāli pieaug vairākos gados vēl pirms RA diagnozes brīža. Pētījumos konstatēts, ka ~ 17 % IgM–RF pozitīvu pacientu ar locītavu sāpēm laika gaitā attīstās RA.
Pētījumā Dānijā aprēķināts, ka pacientiem ar paaugstinātu RA līmeni (> 100 SV/ml) ir 26 × lielāks risks attīstīties RA ar absolūto desmit gadu risku 32 %!
Ārpuslocītavu izpausmes
Dažkārt RA pacientiem novēro ārpuslocītavu izpausmes, kas prevalē seropozitīviem pacientiem un tiem, kas slimo jau ilgi. Galvenie nāves iemesli RA pacientiem ir kardiovaskulārās un plaušu slimības.
Federico et al. ziņojuši, ka tādu pozitīvu autoantivielu kā RF un antiCCP klātiene saistīta ar palielinātu risku gada laikā attīstīties kardiovaskulāram bojājumam pacientiem ar agrīnu RA. Vēl augstu titru RF seropozitīvos gadījumos (≥ 60 SV/ml) novērota saistība ar videnes limfmezglu palielināšanos, DT konstatētu bišu šūnu izmaiņām plaušās un saīsinātu no transplantāta brīvu izdzīvotību attiecībā uz plaušu komplikācijām RA pacientiem.
Grūti ārstējama RA gadījumi
RF iesaistīts arī grūti ārstējama RA gadījumā, ko definē kā ārstēšanas neveiksmi ar vismaz diviem bioloģiskiem SMARL vai mērķa sintētiskiem SMARL, kuru darbības mehānismi ir dažādi. Viens no iemesliem grūti ārstējamai slimībai konstatēts RF titrs, postulējot, ka augsts RF titrs var būt biomarķieris agrīnai agresīvai intervencei vai inovatīvām terapeitiskām stratēģijām.
Nesenos pētījumos identificēts, ka RF titrs nozīmīgi korelē ar I tipa interferona līmeni serumā, kas var būt iesaistīts terapeitiskā rezistencē agrīna RA gadījumā.
Komentē Dr. Pauls Rubīns
“Lai gan reimatisko slimību izpēte un terapija pēdējās desmitgadēs spērusi plašus soļus, tomēr laboratoriskajos marķieros RA pacientiem ikdienas praksē tiek lietoti divi specifiski imunoloģiskie rādītāji asins analīzēs: reimatoīdais faktors un antiCCP. Nosakot RF asins analīzēs, tie var būt IgM (visbiežāk), IgA un IgG, katram no tiem var būt savs specifiskums diagnostikā.
Pozitīvs RF mēdz būt arī cilvēkiem pēc 60 gadu vecuma, paaugstinājums var būt pat vairākas reizes virs normas bez reimatoīdā artrīta vai citas sistēmiskas autoimūnas slimības. Tāpat jāmin fakts, ka retos gadījumos slimības simptomi — locītavu sāpes ar pietūkumu, rīta stīvumu un tipisku lokalizāciju — var apsteigt laboratoriskās izmaiņas, kad pozitīvs RF un antiCCP parādās slimības gaitā. Ja reimatoīdā artrīta pacients ar pozitīvu RF un antiCCP turpina regulāri smēķēt, tad tas ir riska faktors palielinātai rezistencei pret terapiju un nelabvēlīgākai prognozei. Reimatoīdie mezgliņi (specifiski, nesāpīgi iekaisuma šūnu veidojumi, biežāk zemādā) ir tieši seropozitīviem un tikai ļoti retos gadījumos seronegatīviem (RF negatīviem) pacientiem.
Jāatceras, ka izmaiņas asins analīzēs nav slimība un vienmēr vērtējamas kontekstā ar pacienta sūdzībām, tāpēc, pirms pieņemt lēmumu, vai paaugstināts RF asins analīzēs ir nozīmīgs prognozes rādītājs, jākonsultējas ar reimatologu.”
Farmakoloģiska sāpju pārvaldība pacientiem ar reimatoīdo artrītu
AVOTS: Cox N, Mallen CD, Scott IC. Pharmacological pain management in patients with rheumatoid arthritis: a narrative literature review. BMC medicine, 2025; 23(1): 54. doi:10.1186/s12916-025-03870-0.
Sāpes ir nozīmīgs izaicinājums pacientiem ar RA. Aktuālās RA pārvaldības vadlīnijas fokusējas uz slimības aktivitātes novērtēšanu un novēršanu ar slimību modificējošiem pretreimatisma līdzekļiem (SMARL). Taču sāpju mazināšana bieži vien paliek suboptimālā līmenī. Šajā publikācijā lasāms pārskats par sāpju farmakoloģisku ārstēšanu pacientiem ar RA, apkopojot datus par to efektivitāti un lietošanu.
Paracetamols
Hazelwood et al. apkopojuši paracetamola efektivitāti deviņos pētījumos, kas visi bijuši īstermiņa, izmantojot netipiskas dozēšanas shēmas (no 650 mg līdz 7,5 g dienā), ar augstu neobjektivitātes risku. Attiecīgi šobrīd ir vāji pierādījumi par paracetamola efektivitāti RA pacientiem monoterapijā sāpju pārvaldībā.
Opioīdi
Cochrane pārskatā apkopota opioīdu efektivitāte 11 pētījumos, visi īstermiņa (garākais ilga sešas nedēļas), neobjektivitātes risks kopumā augsts. Tikai divi pētījumi publicēti pēc 2000. gada. Autori secinājuši, ka ir ierobežoti pierādījumi par vājiem perorāli lietojamiem opioīdiem, kas var būt efektīvi daļai pacientu, bet jāņem vērā blakņu profils, lai tas nepārsniegtu ieguvumus. Nav iespējams izteikt secinājumus par opioīdu lietošanu pēc sešām nedēļām vai stipro opioīdu lietošanu, jo trūkst datu.
Nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NSPL)
Tīkla meta–analīzē izvērtēta NSPL efektivitāte, iekļaujot 21 pētījumu par dažādiem NSPL, ārstēšanas periodam variējot no divām līdz 26 nedēļām. Meta–analīzē par sāpju pārvaldību iekļautas 13 publikācijas.
Naproksēns (1000 mg/dienā) saistīts ar statistiski nozīmīgu sāpju samazinājumu salīdzinājumā ar placebo, kaut pierādījumu līmenis norādīts kā ļoti zems.
Par pētījumu ar ļoti zemu neobjektivitātes risku uzskatīts viens no analizētajiem pētījumiem, kas bija III fāzes nejaušināts, divkārt maskēts, ar placebo kontrolēts 12 nedēļu ilgs pētījums, kur meloksikāms dažādās devās (7,5 mg, 15 mg, 22,5 mg) salīdzināts iepretī placebo vai diklofenakam 75 mg divas reizes dienā. Statistiski nozīmīgu sāpju samazinājumu novēroja visās aktīvās ārstēšanas grupās salīdzinājumā ar placebo.
Antidepresanti
Cochrane pārskatā apkopota informācija par astoņiem pētījumiem (septiņi no tiem ar augstu neobjektivitātes risku). Visos izvērtēti tricikliskie antidepresanti. Netika atrasti pierādījumi antidepresantiem īstermiņā (< 1 nedēļa) un konfliktējoši rezultāti lietošanai 1—6 nedēļas un ilgtermiņā (> 6 nedēļas).
Glikokortikoīdi (GK)
McWilliams et al. identificēja 33 pētījumus, kur izvērtēta sistēmisku GK lietošana sāpju mazināšanai. Autori secinājuši, ka GK sistēmiski ir “analgētiķi RA gadījumā” ar lielāko ieguvumu īsi pēc to iesākšanas.
Sintētiskie SMARL
Cochrane pārskatā apkopota metotreksāta (septiņi pētījumi), sulfasalazīna (seši pētījumi) un leflunomīda (33 pētījumi) efektivitāte. Ieguvumi no metotreksāta lietošanas sāpju pārvaldībā salīdzinājumā ar placebo konstatēti četros pētījumos (lietošanas ilgums 12—52 nedēļas), neobjektivitātes risks zems. Sulfasalazīna gadījumā atšķirības sāpju iznākumā ziņotas trīs pētījumos (lietojot 6—12 mēnešus). Leflunomīda gadījumā atšķirības sāpju pārvaldībā ziņotas trīs pētījumos (lietojot sešus mēnešus), pētījumu kvalitāte bijusi augsta. Pārskats norāda uz kopumā augstas kvalitātes pierādījumiem, ka aktīva reimatoīdā artrīta gadījumā sintētiskie SMARL samazina sāpju aktivitāti.
Bioloģiskie SMARL
Sistemātiska pārskata un meta–analīzes veidā analizēta bioloģisko medikamentu efektivitāte sāpju pārvaldībā RA pacientiem, iekļaujot 17 publikācijas, visas labas kvalitātes. Salīdzinot ar placebo, gan anti–TNF, gan tocilizumabs monoterapijā uzrāda ievērojamu sāpju samazinājumu 24 nedēļās.
Mērķētie sintētiskie SMARL
Toth et al. izvērtēja Janus kināzes (JAK) inhibitoru efektu uz sāpju samazināšanu RA pacientiem. Analīzē iekļauts 21 pētījums, medikamentu lietojot < 6 mēnešus, salīdzinot JAK inhibitorus ar placebo: vidējā atšķirība VAS (0—100) skalā bija 15,3 (95 % TI 13,2—17,3) aktīvas ārstēšanas grupā.
Četros pētījumos analizētas atšķirības starp JAK inhibitoriem iepretī bioloģiskajiem SMARL; visos salīdzināts tofacitinibs/baricitinibs pret adalimumabu. Lai gan šajos pētījumos konstatēts tikai neliels, taču JAK inhibitoru pārākums, fiksēta arī JAK inhibitoru ietekme uz citiem RA rādītājiem: slimības remisiju, ACR20 atbildreakciju un CRO līmeņa pazemināšanos. Post-hoc analīzē, ko veica Taylor et al., postulēts, ka JAK inhibitors baricitinibs pretsāpju efektu sniedz caur citiem mehānismiem nekā adalimumabs, tāpēc datu interpretācija jāveic kontekstā.
Secinājumi
Pierādījumi vēsta, ka SMARL un īstermiņa GK mazina sāpes pacientiem ar aktīvu RA. Tomēr realitātē pacientiem, kas lieto SMARL, bieži vien saglabājas sāpes, tāpēc tiek nozīmēta terapija ar opioīdiem un gabapentinoīdiem ilgtermiņā, lai gan trūkst pierādījumu klīniskos pētījumos.
Iemesli šādai diverģencei nav līdz galam izprasti. Iespējams, tie attēlo pacienta un klīnicista uzskatus par analgētiķiem, tāpēc būtu nepieciešami jauni kvalitatīvi pētījumi. Turklāt jāņem vērā: pierādījumu trūkums nebūt nenozīmē, ka analgētiķi ir neefektīvi. Jauni augstas kvalitātes pētījumi par analgētiķu efektivitāti palīdzētu labāk izprast relatīvos ieguvumus no to lietošanas mūsdienu RA pacientu grupām.
Turklāt vairāk jāpievēršas sāpju pārvaldības jautājumam RA vadlīnijās. Iepretī sinovītam un iekaisumam, ko rutīnas praksē var vienkārši un objektīvi izmērīt, daudzfaktoru sāpju daba to radījusi kā izaicinošu klīnisko iznākumu, ar ko strādāt ikdienas praksē.
Komentē Dr. Pauls Rubīns
“Sāpes ir biežākais iemesls, kāpēc pacients dodas pie reimatologa. Reimatoīdā artrīta gadījumā tiek izmantotas gan slimības aktivitātes, gan pacienta subjektīvās skalas, kas iekļauj arī pašsajūtas un sāpju atspoguļojumu. Sāpes slimības gaitā ir atšķirīgas, to iemesli ir dažādi, tāpēc atšķiras arī pārvaldība katrā no etapiem. Slimības sākumā izpaužas iekaisuma radītas sāpes, ko pavada izteikts stīvums, tātad lielāko lomu spēlē ātra pretiekaisuma darbība, ko nodrošina GK un NSPL. Šos medikamentus to izraisīto blakusparādību dēļ rekomendēts izmantot maksimāli īsāko laiku iespējami mazākajā efektīvajā devā. Pēc tam sāpju kontrole notiek ar stabilu SMARL terapiju, modificējot slimības darbības mehānismus, ar mērķi panākt remisiju vai zemu slimības aktivitāti.
Slimības gaita ne vienmēr ir gluda, reizēm progresē arī paliekošas skeleta deformācijas, bet slimības slogs un autoimunitāte izmaina sāpju uztveri — šīs sāpes ar SMARL terapiju visbiežāk mazināt neizdodas.
Tad ļoti svarīga nefarmakoloģisko pasākumu kombinācija ar pretsāpju terapijas pielāgošanu. No farmakoterapijas biežāk tiek izmantoti antidepresanti ar pretsāpju efektu, piemēram, duloksetīns vai opioīdi, izvērtējot ieguvumus un riskus.”
Dzimumu atšķirības atbildreakcijai uz TNF inhibitoru lietošanu reimatoīdā artrīta gadījumā
AVOTS: Lauridsen KB, Duch KS, Mortensen AS, et al. Sex differences in treatment response in patients with rheumatoid arthritis treated with tumour necrosis factor inhibitor: a cohort study from the DANBIO registry. Scand J Rheumatol, 2025 Mar 20: 1-11. doi: 10.1080/03009742.2025.2471713. PMID: 40110625.
Dažādu autoimūnu slimību gadījumā novērotas atšķirības dzimumiem gan attiecībā uz slimības gaitu un klīniskajām izpausmēm, zāļu farmakokinētiku, gan medikamentu blakņu profilu. Sievietēm RA fenotips šķietami ir smagākas gaitas, ņemot vērā DAS28–CRO, CDAI un HAQ–DI klīnisko skalu novērtējumu rezultātus dažādos pētījumos. Šā pētījuma mērķis bija analizēt atšķirības starp dzimumu, atbildreakciju un noturīgumu uz ārstēšanu pacientiem ar RA, kam pirmo reizi sākta terapija ar kādu audzēja nekrozes faktora inhibitoru (TNFi).
Metodes
Šajā valsts mēroga kohortas pētījumā Dānijā tika iekļauti RA pacienti ar pirmreizēju TNFi terapiju 2006.—2022. gadā. Kopējā un no vecuma atkarīgā ārstēšanas atbildreakcija dzimumiem tika salīdzināta ārstēšanas 4. un 12. mēnesī. Ārstēšanas noturību analizēja ar izdzīvotības analīzi.
Rezultāti
Kopā tika identificēti 7789 RA pacienti; 75 % sieviešu. Sievietēm pēc 12 mēnešus ilgas terapijas novēroja nedaudz mazākas izmaiņas DAS28–CRO rādītājā nekā vīriešiem, pamatā ar mazāku samazinājumu pietūkušo locītavu skaitā un CRO rādītājā. Pēc 12 mēnešu terapijas laba atbildreakcija uz terapiju bija sasniegta vīriešu grupā (62 %) salīdzinājumā ar sievietēm (55 %), aRR 1,14 (95 % TI 1,06—1,23).
Pielāgotā draudu attiecība (aHR) ārstēšanas pārtraukšanai pirmajā terapijas gadā bija 0,82 (95 % TI 0,73—0,92) vīriešiem iepretī sievietēm. Vidējā ārstēšanas noturība pacientiem < 50 gadu vecumā bija 1,6 gadi (95 % TI 1,4—1,8) sievietēm un 3,2 gadi (95 % TI 2,6—4,0) vīriešiem. Šādu atšķirību nenovēroja pacientiem pēc 50 gadu vecuma.
Secinājumi
Lai gan slimības aktivitāte sākotnēji ir līdzīga, iespējamība četros un 12 mēnešos sasniegt labu atbildreakciju uz ārstēšanu ar TNFi sievietēm novērota mazāka nekā vīriešiem. Dzimumu atšķirību DAS28–CRO rādītājā veido labāks CRO kritums un iesaistīto locītavu tūskas samazinājums vīriešiem. Jāņem vērā, ka lielāka varbūtība terapiju pārtraukt ir sievietēm, īpaši līdz 50 gadu vecumam.
Komentē Dr. Pauls Rubīns
“Man kā reimatologam novērojumi par dzimumu atšķirībām terapeitiskai atbildei uz TNF inhibitoriem šķiet diezgan būtiski. RA sievietēm vidēji ir trīsreiz biežāk nekā vīriešiem. Rezultāti uzsver nepieciešamību pēc niansētas pieejas ārstēšanai, ņemot vērā ar dzimumu saistītus faktorus.
Mazāka iespēja, ka sievietes labu reakciju sasniegs četros un 12 mēnešos, liecina, ka mums, iespējams, būs jāizpēta pamata bioloģiskie vai sociālie faktori, kas veicina šīs atšķirības. Ir vērts zināt tādus papildu faktorus kā hormonālā ietekme, blakusslimības un ārstēšanas režīma ievērošana. Augstāks terapijas pārtraukšanas līmenis sievietēm, īpaši pirmsmenopauzes periodā, rada papildu jautājumus par terapijas panesību, informācijas sniegšanu un uztveri, kā arī iespējamo vajadzību pēc pielāgotām ārstēšanas stratēģijām.
Šajā jomā svarīgi turpināt pētījumus, lai vīrieši un sievietes gūtu vienlīdzīgu labumu no terapijas ar SMARL, bet ārstēšanas plānus optimizētu pēc individuāla pacienta profila, izprotot šķēršļus ārstēšanas rezultātu sasniegšanā.”
Triglicerīdu un reimatoīdā artrīta saistība sievietēm: NHANES dati
AVOTS: Zeng CM, He J, Wang DC, Xie H. Association between triglyceride levels and rheumatoid arthritis prevalence in women: a cross-sectional study of NHANES (1999-2018). BMC Womens Health, 2025 Mar 21; 25(1): 129. doi: 10.1186/s12905-025-03645-y. PMID: 40119384.
RA ir hroniska autoimūna slimība ar lielāku sastopamības rādītāju sievietēm. Triglicerīdi, vieni no atslēgas faktoriem lipīdu metabolismā, ir saistīti ar iekaisīgām un metaboliskām slimībām, attiecīgi atbilstot arī RA patoģenēzei. Tomēr saistība starp triglicerīdu līmeni un RA sastopamību sievietēm saglabājusies neskaidra. Šajā pētījumā saikne analizēta NHANES (National Health and Nutrition Examination Survey, 1999—2018) datos, lai ar pierādījumiem nodrošinātu nepieciešamo prevenciju un personalizētas intervences stratēģijas.
Metodes
Pētījumā tika iekļauti dati par 10 728 sievietēm, no kurām 639 bija diagnosticēts RA. Triglicerīdu līmeni iedalīja četrās kvartilēs (no Q1 [zemākais triglicerīdu līmenis: 0,10—0,70 g/l] līdz Q4 [augstākais triglicerīdu līmenis: 1,51—42,33 g/l]). Lai analizētu saistību starp triglicerīdu līmeni un RA sastopamību sievietēm, tika izmantoti daudzvariantu loģistiskās regresijas modeļi. Lai novērtētu potenciālu nelineāru asociāciju starp triglicerīdiem un RA prevalenci, tika veikta RCS (restricted cubic spline) analīze.
Rezultāti
Datos par 639 sievietēm ar RA tika novērots, ka augstāks triglicerīdu līmenis pozitīvi korelē ar RA prevalenci sievietēm. Nepielāgotajā modelī paaugstināts triglicerīdu līmenis bija ievērojami saistīts ar palielinātu reimatoīdā artrīta prevalenci (OR: 1,30, 95 % TI 1,04—1,61, p = 0,019). Šī asociācija saglabājās nozīmīga pielāgoto modeļu analīzē, kur augstākā kvartilē uzrādīts ievērojami augstāks risks salīdzinājumā ar zemāko triglicerīdu kvartili (OR 2,46, 95 % TI 1,22—4,95, ptrend = 0,04). RCS analīzē norādīts uz lineāru saistību starp triglicerīdu līmeni un RA prevalenci (p nelinearitātei = 0,19). Apakšgrupu analīzē tendence pētāmajās grupās saglabājās noturīga bez nozīmīgām atšķirībām (p visās grupās > 0,05).
Secinājumi
Šajā pētījumā uzrādīta statistiski nozīmīga pozitīva lineāra saistība starp paaugstinātu triglicerīdu līmeni un RA prevalenci sievietēm. Pētījumi jāturpina, lai izprastu triglicerīdu lomu RA patoģenēzē un izstrādātu potenciālus prevencijas ceļus.
Komentē Dr. Pauls Rubīns
“Interesanti ir šā pētījuma rezultāti par pozitīvo lineāro saistību starp paaugstinātu triglicerīdu līmeni un reimatoīdā artrīta sastopamību sievietēm. Šādas attiecības noteikšana varētu sniegt būtisku ieskatu RA vielmaiņas aspektos un tās patoģenēzē, jo īpaši sievietēm, kam var būt unikāli riska faktori un slimības izpausmes.
Paaugstināts triglicerīdu līmenis var pārklāties ar citiem faktoriem, piemēram, aptaukošanos, insulīnrezistenci un iekaisumu, kas bieži ir savstarpēji saistīti. Zināma gan lipīdu iesaiste iekaisuma reakciju attīstībā reimatoīdā artrīta pacientiem, gan ietekme uz imūnsistēmas modulāciju un kardiovaskulāro notikumu riska paaugstināšanu. Iespējams, varētu būt noderīgi apsvērt triglicerīdus kā potenciālu slimības riska vai aktivitātes biomarķieri, ko varētu integrēt klīniskajā praksē, lai uzlabotu pacientu vadību un rezultātus.”
Trauksmes un depresīvo traucējumu sastopamība reimatoīdā artrīta pacientiem
AVOTS: Drakes DH, Fawcett EJ, Yick JJJ, et al. Beyond rheumatoid arthritis: A meta-analysis of the prevalence of anxiety and depressive disorders in rheumatoid arthritis. J Psychiatr Res, 2025 Mar 13; 184: 424-438. doi: 10.1016/j.jpsychires.2025.03.020. PMID: 40112611.
Trauksmes un depresīvā spektra traucējumu sastopamības dati RA pacientiem ir ļoti heterogēni. Ziņots, ka trauksmes simptomātika RA pacientiem variē no 2,4 % līdz 85,2 %, bet depresīvā spektra traucējumi no 15 % līdz 73,2 %.
Šajā pētījumā ar meta–analīzes palīdzību iegūta informācija par trauksmes vai depresīva spektra traucējumu sastopamību RA pacientiem šobrīd un dzīves laikā.
Metodes
Dati tika izgūti no datubāzēm PubMed, PsycINFO, CINAHL un WoS, identificēja 3801 publikāciju, trauksmes spektra traucējumu analīzei izmantoja 13 rakstus, depresīvā spektra traucējumu analīzei pacientiem ar RA — 22 pētījumus. Analīzē tika iekļauti pētījumi, kur dalībnieki tika perspektīvi izmeklēti (vecumā 16+), izmantojot daļēji strukturētas diagnostiskas intervijas, un bija ziņojumi par pašreizēju un dzīves laikā piedzīvotu trauksmi vai depresiju.
Rezultāti un ierobežojumi
Datus analizēja ar Bayesian daudzlīmeņu modelēšanas pieeju, trauksmes spektra traucējumiem atklājot šā brīža prevalenci 13,5 % (95 % TI 9,2—17,3) un prevalenci dzīves laikā 22,2 % (95 % TI 15,9—29,1). Depresīvā spektra traucējumu prevalence šajā brīdī aprēķināta 17,9 % (95 % TI 10,1—27,1) un dzīves laikā 32,4 % (95 % TI 18,3—47,6). Visbiežākie traucējumu veidi abām grupām bija ģeneralizēta trauksme (F41), depresīva epizode (F32).
Kā ierobežojumi pētījumam jāmin datu iztrūkums par dažām demogrāfiskām grupām: ne baltās rases pacientiem, vīriešiem un RA pacientiem ar agrīnu slimības sākumu.
Secinājumi
Trauksmes un depresīvā spektra traucējumu sastopamības rādītāji RA pacientiem ir izteikti augsti, tāpēc šai pacientu grupai jāveic rutīnas skrīninga un uzraudzības pasākumi.
Komentē Dr. Pauls Rubīns
“Vidēji vienam no pieciem RA pacientiem populāciju pētījumos novēro depresīva rakstura traucējumus. Bieži gribas domāt, ka tās ir RA sekas — tiek noteikta hroniska slimība. Bet, iespējams, ir zaudēta kāda sociālā loma, tāpat tiek novēroti miega traucējumi, fizisko aktivitāšu iztrūkums, nespēja izpildīt darba pienākumus. Novērota arī apgriezta saistība: depresīvi traucējumi paaugstina RA attīstības risku salīdzinājumā ar tiem, kuriem šādi psihiska rakstura traucējumi nav novēroti. Tas saistāms ar dažādu veidu interleikīnu stimulāciju depresijas pacientiem, dzīvesveida izmaiņām, smēķēšanu un citiem riska faktoriem.
Būtiska ir savlaicīga RA pacientu atpazīšana, ātra palīdzības nodrošināšana, mērķējot uz stabilu slimības remisiju, sniedzot nepieciešamo informāciju par slimību un tās riskiem. Sadarbība starp pacientu un ārstu, nepieciešamības gadījumā iekļaujot multidisciplināru palīdzību, ļauj pacientiem turpināt pilnvērtīgu dzīvi, nezaudējot arī sociālo lomu.”
