MĀRIS LEITLANDS, traumatologs, ortopēds: Uz Liepāju ar divām dakšiņām un nazīti somā
Jūsu darba režīms ir patiešām intensīvs, nebija viegli atrast laiku sarunai. Tagad vismaz esat atpūties?
Jā, lai gan nāku atkal pa tiešo no darba. Bet atpūta bija patiešām laba. Man Tenerifē dzīvo draugs, liepājnieks, biju ciemos pie viņa. Covid–19 pandēmijas laiks daudziem iemācīja, ka var strādāt arī attālināti, un tieši tā viņš tagad dzīvo.
Un ko ar tiem divsimt zvaniem darījāt savā prombūtnē?
Mani pacienti, tie, kam varēju būt vajadzīgs, bija informēti, ka būšu prom, tāpēc atbildēju tikai uz tiem zvaniem, kas patiešām bija ārkārtēji. Man ir ļoti labs ārsta palīgs Māris Auders — viņš praktiski var pilnībā aprūpēt visus pacientus manā prombūtnē, es viņam uzticos, un tas ir ļoti svarīgi.
Bez palīga tā lieta neietu?
Vienā brīdī, kad darba apjoms auga un auga, sapratu, ka neiet vis. Mēs iepazināmies, kad tikko sāku braukt uz Liepājas slimnīcu dežurēt traumpunktā. Tolaik viņš tur strādāja. Un, protams, mani kā jauniņo visādi testēja, ko es protu, ko neprotu. Mēs esam gandrīz vienā vecumā. Tā abi sastrādājāmies un sapratām, ka mums saskan un, kad man vajadzēja palīgu, piedāvāju viņam. Tolaik vēl strādāju Liepājas reģionālās slimnīcas Traumatoloģijas nodaļā. Tā sākām strādāt tur kopā un, kad aizgāju kopā ar kolēģi Skirmani uz mūsu klīniku, turpinām strādāt kopā gan Liepājā, gan Rīgā. Mēs arī kopā braucam uz konferencēm, kongresiem un visiem kursiem, lai jaunumus uzzinātu abi.
Kad trīs gadus bijāt nostrādājis Liepājas reģionālajā slimnīcā, intervijā teicāt, ka neizslēdzat iespēju kādreiz doties strādāt uz citu Eiropas valsti. Kādas domas ir šobrīd?
Šis jautājums ir īsti vietā un laikā. Tagad, kad biju Tenerifē, vajadzēja mazliet konsultēt. Un Vācijā ir kāda ortopēdisko implantu kompānija, kas rīko mācības. Es tur esmu instruktors ārstiem no krieviski runājošām valstīm — braucu uz Vāciju mācīt traumatologus, ortopēdus pēdas ķirurģijā: lasu lekcijas, mums ir paraugoperācijas, tātad var teikt, ka nedaudz jau strādāju ārzemēs. Taču jāsaprot, ka ārzemēs vienmēr būsi viesstrādnieks, tāpēc mans pamatdarbs ir un, visticamāk, arī paliks Latvijā.
Jūsu pirmā īsti patstāvīgā darba vieta bija Liepājas reģionālā slimnīca, kur nonācāt jau rezidentūras laikā.
Uz Liepāju sākumā reizi mēnesi braucu tikai uz dežūrām, bet diezgan drīz jau pārcēlos pavisam — ar divām dakšiņām un vienu nazīti somā (smejas). Tā arī bija! Un sākumā nakšņoju slimnīcas palātā.
Esat rīdzinieks no Ķengaraga. Kā nonācāt Liepājā? Rīdziniekiem taču Liepāja šķiet daudz tālāk nekā liepājniekiem Rīga...
Tā ir (smaida). Man pat vecāki joprojām saka: Liepāja ir tik tālu! Un atbrauc pie manis vien retu reizi, es braucu apciemot viņus. Izņēmums ir mans brālis. Nu, piemēram, pagājušajā vasarā Jūrmalā bija viens brīdis, kad ūdens jūrā bija ledaini auksts. Es līdz padusēm biju jūrā Liepājā, sazvanījāmies ar brāli un teicu, nezinu, par ko tu runā, mums Liepājā ūdens jūrā ir kā piens. Un pēc trīs stundām mēs jau abi bijām jūrā Liepājā (smejas).
Bet kā jūs ieinteresēja Liepājas slimnīca?
Par to man jāsaka paldies kolēģim mugurkaula ķirurgam Agrim Mertenam, kurš jau strādāja Liepājā. Mēs iepazināmies Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Viņš pirmais pārcēlās uz Liepāju un, kad bija te iestrādājies, sāka “apstrādāt” arī mani, stāstīdams, cik Liepājā ir daudz iespēju jaunam ārstam, ka ļauj operēt un tā tālāk. Traumu slimnīcā patiesībā sāku strādāt jau tad, kad mācījos desmitajā klasē, tāpēc pirmajā gadā, kad studiju laikā tur sāku dežurēt, man īsti nekā jauna nebija — to visu jau biju redzējis un pieredzējis iepriekš. Mertens to mirkli noķēra, un tā tas notika.
Bijāt kādreiz iepriekš bijis Liepājā?
Pilsētā jā, bet ne slimnīcā. No šosejas var redzēt augsto slimnīcas ēku, bet es pat nezināju, ka tā ir slimnīca. Atbraucu paskatīties — liela slimnīca, mani ļoti labi uzņēma, liels kolektīvs, visi smaidīgi, palika laba pēcsajūta. Arī alga, ko tolaik piedāvāja, bija pietiekami laba, turklāt speciālistiem, kas brauca dežurēt no Rīgas, apmaksāja arī degvielu un elastīgi pielāgoja dežūru grafiku. Sāku braukt nedēļas nogalēs, turklāt pēc Traumu slimnīcas apjoma Liepāja bija gandrīz vai atpūta. Ja Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā traumpunktā bija vidēji ap simt pacientu diennaktī, tad Liepājā ap trīsdesmit. Man, pieradušam pie iepriekšējās slodzes, sākumā šķita, ka tur vispār nav ko darīt (smaida). Un arī tas bija svarīgi, ka sarežģītos gadījumos vienmēr varēju piezvanīt kādam kolēģim, jautāt padomu. Numur viens bija Mertens. Ja viņš pats nebija uz vietas, vienmēr atrada kādu citu kolēģi, kas tūlīt nāca palīgā. Jaunam ārstam tāds atbalsts ir ļoti svarīgs.
Un arī uzticēšanās ir svarīga.
Noteikti! Rīgā ir pirmais, otrais, trešais, ceturtais ārsts un jauniņais kaut kur pašā lejā, izaugšana notiek daudz, daudz lēnāk.
Viena no labākajām lietām, ko man kā jaunajam ārstam iemācīja Liepājā — patstāvīgi domāt un pieņemt lēmumus.
Tādos apstākļos izaugsme un profesionālā varēšana attīstās daudz ātrāk. Un iespēja operēt bija tikpat liela kā Rīgā.
Kā vispār nonācāt medicīnā?
Mācoties devītajā klasē, vienudien pārnācu mājās un pateicu vecākiem, ka esmu pieņēmis lēmumu un gribu kļūt par ārstu. Mana mamma, kas ir vecmāte, kļuva pavisam domīga, tēvs arī, abi mēģināja man stāstīt, cik tas ir grūti. Viņu pirmais noteikums bija, lai no savas Ķengaraga skolas iestājos Rīgas 49. vidusskolā, kur bija specializēta programma, lai skolēnus sagatavotu medicīnas studijām. Tas bija patiešām vērtīgi, jo iepriekšējā skolā jutu, ka tā man nevar dot tik daudz zināšanu, cik gribu un varu, — man tur bija garlaicīgi, es palīdzēju citiem, bet pats sevi nepiepildīju. Un desmitajā klasē mamma ieteica pamēģināt, ko nozīmē strādāt slimnīcā. Kopš dienas, kad sāku Traumu institūtā, savas domas neesmu mainījis.
Vienubrīd skolas laikā gan bija doma par advokatūru. Un tad bija viens smieklīgs gadījums. Es tolaik nodarbojos ar karatē. Vienā treniņā savainoju pirkstu, ko man Traumu institūtā operēja. Tolaik bija tādi populāri profesionālās orientācijas kursi. Es aizgāju, godīgi izpildīju visus testus, un rezultāts parādīja, ka man jākļūst par elektriķi vai ārstu (smejas). Tad padomāju — stabos kāpt nevaru, jo man ir bail no augstuma, tāpēc būšu ārsts.
Un kurā brīdī ieinteresēja traumatoloģija?
Augstskolā, ejot cauri dažādām specialitātēm, traumatoloģija man šķita vissaistošākā. Ikvienā reizē centos iedomāties, kā es justos tā ārsta vietā, kurš mūs iepazīstina ar savu darbu, un nekur citur kā traumatoloģijā sevi neredzēju.
Liepājā jūs jau diezgan ātri sākāt specializēties pēdas ķirurģijā.
Latvijā ir diezgan maz speciālistu, kas nodarbojas ar pēdas un potītes ķirurģiju. Liepājā traumatoloģijā tolaik ārstu kļuva vairāk un bija svarīgi, lai mēs spētu pārklāt maksimāli plašu palīdzības spektru. Pēdu ķirurģijā neviens cits no kolēģiem traumatologiem nebija specializējies, un to ierosināja mans rezidentūras vadītājs Liepājas reģionālās slimnīcas Traumatoloģijas nodaļas vadītājs Uldis Ārgalis. Viņš teica: tā ir brīva niša, mēs tev palīdzēsim, cik varēsim. Es jautāju: ko jūs man varat palīdzēt? Viņš atbildēja — netraucēsim, dari (smejas)!
Un izrādījās, ka cilvēku ar pēdas problēmām ir daudz.
Ārkārtīgi daudz! Trīs izplatītākās ir greizais kājas īkšķis, plakanā pēda un potīšu saišu plīsumi. Un vēl daudz kas cits.
Tā vien šķiet, ka greizie īkšķi ir gandrīz katram otrajam cilvēkam. Kāpēc?
Punkts numur viens — tā lielākoties ir ģenētiska vaina un visbiežāk tieši sievietēm, jo konkrētās locītavas pēdās, kas atbild par šīs patoloģijas attīstību, viņām ir vājākas. Otrs — problēma ir apavos. Valstīs, kur apavus nenēsā, šādu problēmu vispār nav. Taču nevajag tajā visā vainot kurpju augstos papēžus — tie, ikdienā valkāti, lielākoties var attīstīt citas problēmas pēdā. Tāpēc savām pacientēm saku: meitenes, augstos papēžus kā Pelnrušķītes uz balli, bet ikdienā labāk zemāku papēdīti.
Ja pēdā radušās jau kādas problēmas, sāpes, vajadzētu veikt tādu vienkāršu izmeklējumu kā podometrija, pēc tās var saprast, kādi apavi katram cilvēkam ir piemēroti. Podometrijas speciālistu Latvijā ir daudz, diemžēl reti kurš pie viņiem iet ar šādiem jautājumiem. Bet vajadzētu. Piemēram, visiem sportistiem apavos ir piemērotas individuālas zoles.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada maija numurā